“No sprādziena pat kaut kas no plaukta nokrita.” Iedzīvotāji dalās pieredzē par dzīvi pie Ādažu poligona 0
Ādažu poligons ir īpaša vieta Latvijā, kur jaunie karavīri apgūst jaunas prasmes un gatavojas aizstāvēt mūsu valsti. Taču sociālajos tīklos atklājas, kāda ir civiliedzīvotāju ikdiena, dzīvojot tik tuvu militāram objektam.
Baiba sociālo mediju platformā “Threads” raksta: “Atveru “Facebook” un redzu Siguldas novada pašvaldības paziņojumu par paaugstinātu troksni militāro mācību laikā Ādažu poligonā.
Mani tas vairs nesatrauc. Dzīvojot šeit, troksnis ir ikdiena, reizēm pat ir sajūta, ka dzīvojam poligonā, nevis blakus tam. Pie visa pierod, arī pie šī. Atceros laikus ar vecajiem koka logiem – tad sprādzieni burtiski nāca cauri sienām. Tagad ir klusāk, bet tas nenozīmē, ka troksni nejūtam.
Pirmie gadi bija izaicinošāki, bet pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā tas vispār ieguva citu nozīmi. Skaņas aiz meža vairs nebija tikai troksnis. Tās uzsita pa nervu sistēmu. Lai pie tā pierastu, vajag laiku un, godīgi sakot, arī diezgan stiprus nervus.
Un tieši tāpēc man īsti nav saprotami komentāri no cilvēkiem, kuri šeit nedzīvo. No vietām, kur šādu ikdienu nepazīst, ir viegli pasmieties vai ironizēt par to, ka kādam šis troksnis traucē, bet tā nav kaprīze – tā ir realitāte, ar kuru mēs dzīvojam.
Es nesūdzos, tikai padalos ar to, kā ir dzīvot šādā vietā. Mēs pielāgojamies, kā jau cilvēki dara, bet būtu tikai normāli sagaidīt arī vienkāršu sapratni no malas. Arī šodien un vakar, grābjot pagalmā lapas, fonā tas nepārtraukti bija klātesošs – troksnis, kas šeit nekad īsti nebeidzas.”
Sarmīte, kura dzīvo Siguldā, atzīst, ka sprādzienus dzird arī tur: “Vienmēr nodomāju – trenējieties, puiši, tas ir jūsu darbs. Un lai tas vienmēr būtu tikai no poligona… Reizēm vibrē pat vecā loga rūts, tad zinu – bliež pa nopietno. Tie, kas ir neapmierināti – viņu problēmas.”
Arī Andis dalās savā pieredzē: “Man šajā nedēļas nogalē ciemos bija draugs, kurš jau sen dzīvo ārzemēs. Viņš brīnījās par šāvieniem un sprādzieniem. Esmu pieradis (lai gan piektdien no sprādziena tiešām kaut kas no plaukta novēlās).
Viņi trenējas darīt vienu lietu – aizsargāt valsti. Es ceru, ka šīs prasmes viņiem nekad nevajadzēs izmantot, bet, ja vajadzēs, lai viņi tās spēj pielietot lieliski un ar labiem panākumiem. Lai dara, kas jādara – ka tik debesīs nelido MIGi.”
Arī lietotāja ar segvārdu @luckypaarsla atzīst, ka pie trokšņiem var pierast: “35 gadi Ādažos – vispār neuztveru tādus trokšņus. Kad pēc ilgāka laika atbraucu atpakaļ, sākumā ir dīvaini, bet ātri pierodu. Kad sāka intensīvāk pa ceļiem vest militāro tehniku, gan bija nepatīkama sajūta, bet kopumā tas netraucē.
Traucē citreiz tie NATO karavīri, kas vazājas pa Ādažiem, mēģinot nocopēt vietējās meitenes.”
Savukārt kāda cita lietotāja nesaprot, kā pie šāda trokšņa var pierast: “Nekad neesmu sapratusi cilvēkus, kuri priecājas par šiem šāvieniem un nebeidzamajām mācībām.
Pirmkārt, viņi piesārņo Latvijas mežus un dabu – mēs ar bērniem atrodam lodes un citus priekšmetus arī ārpus poligona teritorijas.
Otrkārt, tas biedē dzīvniekus – gan meža, gan mājas.
Treškārt, man grūti saprast, kāda tam visam jēga. Militāra konflikta gadījumā, ņemot vērā mūsdienu tehnoloģijas, tas tik un tā mūs neglābs. Gudrākais būtu nepieļaut karu Latvijas teritorijā, bet to jau reti kurš saprot.”
NBS atgādina – iekļūšana poligona teritorijā bez saskaņošanas ar Ādažu militārās bāzes poligona administrāciju nav atļauta un var būt bīstama dzīvībai! Mežu īpašniekiem – mežistrāde un piekļuve īpašumiem ir atļauta, to savlaicīgi saskaņojot ar Ādažu militārā poligona administrāciju.
