Juris Jansons.
Juris Jansons.
Foto: Edijs Pālens/LETA

Politiķus aizsargā kolektīvās bezatbildības imunitāte. Saruna ar tiesībsargu Juri Jansonu 4

“Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz laimi. Tas ir pamatuzdevums, kas parlamentam likumu līmenī jānodrošina Latvijā.” Tā mūsu iepriekšējā sarunā teica tiesībsargs Juris Jansons.

Kopš tās dienas ir pagājuši četri gadi. Kas pa šo laiku ir mainījies un uz kuru pusi?

KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. “Man gribējās piecelties un teikt – ej tak tu!”: Igors Linga atklāj, kurš pašmāju mūziķis ir bijis visneciešamākais 6
22 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Problēmas ir ļoti nopietnas.” Vai Lietuva kļūdījusies, aizliedzot nevakcinētiem cilvēkiem apmeklēt lielveikalus? 174
2 dienas
AT
Arnis Terzens
Stāsti
“Laika gaitā šī Angelas fobija tikai pieņēmusies spēkā.” No kā paniski bail Angelai Merkelei?
15 stundas
Lasīt citas ziņas

Latvijas Republikas pamatlikumā ir ietverti galvenie pamattiesību un cilvēktiesību aspekti. Atveru Satversmes 8. nodaļu un pēkšņi nezinu, ar ko sākt. Kas patlaban ir aktuālāks: tiesības uz veselību, tiesības uz drošību, labvēlīgu vidi, darbu un taisnīgu atlīdzību?

Galvenā aktualitāte un reizē arī fokuss ir cilvēks kā vērtība. Piemēram, mūsu birojam ir izveidojusies konstruktīva sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām, kas pārstāv personas ar īpašām vajadzībām, arī ar jauno mediķu apvienību.

CITI ŠOBRĪD LASA
Strādājot kopā, izvairāmies iedalīt cilvēkus kategorijās “mēs un jūs”.

Vai “mēs un viņi”, kā tas ik pa laikam pavīd parlamentāriešu attieksmē.

Diemžēl. Bet, runājot par parlamentu, ir viena laba ziņa. Vairums 13. Saeimā ievēlēto deputātu ir ierastās kārtības grāvēji. Par to liecina viņu darbības.

Taču nekas neliecina par to, ka viņi spētu kaut ko jaunu uzcelt. Graujot veco sistēmu, viņi grauj arī politisko kultūru, jo dara to, cenšoties cits citu pazemot.

Var teikt vēl skarbāk: mēģinot cits citu apēst. Ir tādas mežoņu tautas, kuru rituālos tiek apēsts vai nu pretinieks, vai ciltsbrālis.

Un te nu ir labā ziņa: šis iekšējo nesaskaņu process sabiedrībā modina pilsonisko apziņu.

Cilvēki sāk apzināties sevi kā vērtību, sāk domāt gan par savām tiesībām, gan par pienākumiem un atbildību.

Vai gribat teikt, ka vāja un neprofesionāla Saeima kļūst par katalizatoru pilsoniskas sabiedrības veidošanās procesam?

Jā! Patlaban veidojas šādas sabiedrības pamats – pilsoniskā apziņa. Un tā ir laba zīme, jo kopš neatkarības atjaunošanas vēl nav pagājuši četrdesmit gadi.

Protams, tuksnesis vēl nav pārstaigāts, taču cilvēki arvien vairāk sāk apzināties sevi kā šīs valsts daļu.

Un arī to, ka mums ir divi likumdevēji: Saeima un Pilsoņu kopums.

Tur jau tā lieta! Mūsu konstitucionālajās tiesībās Pilsoņu kopums ir noformulēts kā valsts orgāns, institūcija.

Tātad ierēdņi un deputāti ir pakļauti suverēnam jeb tautai, nevis tauta – deputātiem.

Tāpēc, ja man būtu jāuzsauc tosts, es teiktu: lai mēs dzīvotu tādā valstī, kur tiesībsargs nav nepieciešams!

Kamēr šāds pilsoniskās apziņas līmenis vēl tikai veidojas, mūsu birojs ir pieņēmis nopietnu lēmumu – esam nosūtījuši Saeimai pirmstiesas brīdinājumu.

Latvijas vēsturē šis ir pirmais gadījums, kad cilvēktiesību institūcija apstrīd valsts budžetu.

Parlamenta pieņemtais budžeta likums ir pretrunā ar Satversmē ierakstītajiem principiem, jo nenodrošina finansējumu jau spēkā esošiem likumiem, ko ir pieņēmis šis pats parlaments.

Runa ir ne tikai par mediķiem, bet arī par finansējumu zinātnei un augstākajai izglītībai.

Likumos ir ierakstīts, ka zinātnei un augstākajai izglītībai jāpiešķir ne mazāk par 0,25 procentiem no IKP, taču šis princips netiek ievērots.

Ar mediķiem ir vēl dramatiskāk. 2018. gada nogalē jaunievēlētā 13. Saeima atzina, ka valsts veselības aprūpes sistēma ir krīzes situācijā un noteica to par prioritāti numur viens. Taču 2020. gada budžetā šī prioritāte neatspoguļojas.

Būtībā tas skar ne tikai mediķu tiesības uz taisnīgu atalgojumu, ko nosaka Satversmes 107. pants, bet arī visu mūsu tiesības uz veselības aprūpi, ko garantē 111. pants.

Tieši tā! Kāda jēga normatīvajiem aktiem un deklarācijām, ja viss šajos papīru kalnos ierakstītais ir tukša skaņa? Veselības aprūpes finansēšanas likumā ir noteikta konkrēta trīs gadu programma, kuras mērķis ir reanimēt nozari.

Jo nozare vispirms ir jāatdzīvina. Taču parlamentārā reanimācijas brigāde ir aizpļāpājusies.

Aizrāvušies ar savstarpējiem ķīviņiem, deputāti nedzird ne jaunos, ne arī pieredzējušos mediķus. Jaunie ārsti, operējot ar argumentiem un faktiem, pamato, kas darāms, lai izglābtu nozari. Korekti un bez liekām emocijām.

Bet parlamentārieši dzird tikai sevi.

 

Tiesībsargs Juris Jansons un labklājības ministrs Jānis Reirs, apmeklējot Daugavpils novada valsts sociālās aprūpes centra “Latgale” filiāli “Kalkūni”.
Foto: Evija Trifanova/LETA

Īsāk sakot, Latvijā slimot nedrīkst. Ne tikai tādēļ, ka trūkst speciālistu, jo daudzi ir spiesti meklēt labāku atalgojumu ārpus nozares vai valsts, bet arī tādēļ, ka, piemēram, man kā brīvmāksliniecei apdrošināšana nav paredzēta. Es varu tikt apdrošināta tikai kā sava strādā­jošā vīra sieva, taču maksa par manu polisi tādā gadījumā tiek lēsta divreiz lielāka nekā par vīra polisi. Lai gan es no visiem honorāriem maksāju nodokļus likumā noteiktā kārtībā. Vai te nav saskatāmas diskriminācijas pazīmes?

Jā, tas ir sāpīgs jautājums. Privātā ap­drošināšana Latvijā nav paredzēta. Kad likumā tika ierakstīts “mazais veselības aprūpes pakalpojumu grozs” un “lielais grozs”, par to bija ilgas un vētrainas debates.

Diemžēl netika ņemts vērā fakts, ka gan mikrouzņēmumu turētāji, gan autoratlīdzību saņēmēji arī ir nodokļu maksātāji.

Man šķiet, ka tur bija ieslēpts mēģinājums privatizēt to, kas valstī vēl palicis neprivatizēts.

Pēc ilgām debatēm mums kopā ar ārstu pārstāvjiem izdevās pārliecināt deputātus, ka primāro veselības aprūpi tomēr vajadzētu atstāt “mazajā grozā”, lai ikvienam būtu iespēja saņemt sākotnējos izmeklējumus, ko ar ģimenes ārsta norīkojumu veic par valsts naudu.

Jāpiebilst, ka mēs kategoriski iebildām pret divu grozu sistēmu.

Tagad kārtība ir mainīta, visi var saņemt visu. Taču realitātē kvotu nepietiek, bet cenas par pakalpojumiem ir augstas, vienas no augstākajām Eiropā.

Mediķu skaitam sarūkot, cenas pieaug vēl vairāk. Bet sarūk mediķu skaits tādēļ, ka atalgojums ir pārāk zems.

Kad politiķi jautāja, kādas ir rezidentu algas kaimiņvalstīs, jaunie ārsti atbildēja, ka Igaunijā rezidents saņem ap 2000 eiro mēnesī.

Kopš tā brīža politiķi par kaimiņu pieredzi vairs neinteresējas.

Man ir draudzene, kas kā privātpersona nevar apdrošināt savu tēti pensionāru. Tētim bija nozīmēta kataraktas operācija abām acīm. Draudzene gribēja to apmaksāt, taču tētis iebilda, jo tas taču ir valsts finansēts pakalpojums. Kad pēc pusotra gada pienāca labās acs rinda (kreisajai uz savu kārtu būtu bijis vēl jāgaida), izrādījās, ka operāciju veikt jau ir par vēlu.

Te ir divas problēmas. Tas, ka privātā apdrošināšana nav iespējama, un tas, ka valsts nespēj nodrošināt primārās veselības aprūpes pieejamību.

Igaunijā gluži noteikti un, šķiet, arī Lietuvā likumā ir ierakstīts laiks, līdz kuram pakalpojums ir jāsaņem. Citādi zūd jēga.

Bet Latvijā notiek darbības imitācija.

Kas nodrošina valsts ilgstamību? Vesels, izglītots un laimīgs cilvēks.

Tāpēc veselības aprūpei ir jābūt pieejamai ikvienam un jebkurā brīdī, lai iespējami ātri cilvēks var atgūt darbaspējas.

Tas ir vienlīdz svarīgi gan indivīdam, gan valstij. Un tā mēs atkal atgriežamies pie cilvēka kā vērtības. Taču politiķi tikai pārbīda papīrus un aizbildinās, ka fiskālā telpa neko citu viņiem neļaujot darīt.

Par fiskālo telpu un jau pieminētajiem pensionāriem. Latvijā ir mazākās pensijas Eiropā. Taču mums joprojām spēkā ir 90. gados izshēmotais pensiju likums, saskaņā ar kuru vairākiem simtiem personu vecuma pensija pārsniedz 10 000 eiro mēnesī. Lielākā esot 19 000. Nekur citur Eiropā tas nav iespējams, jo ar likumu ir noteikti vecuma pensijas griesti. Runa nav par privātajiem pensiju fondiem, bet par vecuma pensijām, ko maksā valsts.

Jā, šajā ziņā esam unikāli. Visur citur vecuma pensijām ir valsts noteikti ierobežojumi. Bet mums ir pat tāds atavisms kā īpašās pensijas.

Piemēram, tiem, kas strādājuši ārlietu vai iekšlietu dienestos. Arī bijušo prezidentu pensija ir pietuvināta viņu algai.

Taču taisnīgai vecuma pensiju sistēmai būtu jādarbojas pēc līdzīga algoritma visiem, neatkarīgi no tā, vai tu esi pētnieks, sētnieks vai prezidents.

Un, protams, 1996. gada pensiju reforma, ko īstenoja uz 1995. gada pensiju likuma bāzes, ir netaisnīga.

Īpaši pret cilvēkiem, kas savu pensiju kapitālu ir krājuši nevis no sociālajām iemaksām, bet no darba stāža.

Cilvēkiem netika dota iespēja piedalīties tolaik ieviestajā pensiju kapitāla vairošanas sistēmā, sabiedrība par to vienkārši netika informēta.

Šo iespēju zināja un izmantoja daži simti varai pietuvināto. Un viņu pensijas tagad ir desmit, piecpadsmit pat deviņpadsmit tūkstoši eiro mēnesī.

Vai ir mehānisms, kā šo netaisnību apturēt?

Galvenais mehānisms ir likumdevēja griba.

Bet likumdevējs, šķiet, ir ieinteresēts, lai sistēma paliktu tāda, kāda tā ir.
Foto: Ieva Leiniša/LETA

Tātad ir mehānisms, bet nav politiskās gribas?

Jā, tā ir visu problēmu sakne. Parlaments varētu mainīt šo likumu, ja vien likumdevējam būtu politiskā griba. To pašu varu teikt arī par veselības aprūpi.

Un vēl mums ir prezidenta institūcija, kas parlamentam var norādīt uz kļūdām.

Prezidents deputātiem vēl pirms 2020. gada valsts budžeta pēdējā lasījuma varēja pateikt to, ko pateica pēc likuma izsludināšanas, kad Saeimai un valdībai nosūtīja vēstuli, kurā norādīja, ka parlamentam ir jāparedz finansējums spēkā jau esošajiem likumiem.

Faktiski prezidents norādīja uz to, ka likumdevējs ir rīkojies antikonstitucionāli.

Taču to varēja izdarīt vēl pirms otrā lasījuma. Vai arī neizsludināt likumu. Svarīgi ir saprast, ka trūkumu novēršanas mehānismi mums ir, tikai jāmācās tos lietot.

Pirms četriem gadiem teicāt: minimālajai algai būtu jāsedz iedzīvotāju pamata ekonomiskās vajadzības, taču Latvijā tā nolemj iedzīvotājus vergu eksistencei. Kas ir mainījies?

Minimālajai algai ir jāspēj nodrošināt cilvēka cienīgu eksistenci.

Runa taču ir nevis par pabalstu, bet par pilnas slodzes darba algu, no kuras ir jāsedz komunālie maksājumi, izdevumi par veselību, uzturu, kultūras dzīvi – visu to, kas ietilpst mūsu pamattiesībās.

Taču minimālā alga Latvijā joprojām ir uz nabadzības riska robežas, tie ir 60 procenti no mediānas.

Nabadzības ris­kam Latvijā ir pakļauti 23,3 procenti iedzīvotāju. Šie skaitļi liecina, ka valstī kaut kas nav kārtībā.

Taču es neredzu, ka politiķi reāli gribētu kaut ko mainīt. Pa daļai arī tādēļ, ka viņiem trūkst kompetences un profesionālisma.

Kariņa valdības deklarācijā ir ierakstītas labas lietas, pat ļoti labas. Bet realitātē tiesībsargam ir jāiet uz Satversmes tiesu, lai cīnītos pret acīm redzamu netaisnību.

Piemēram, garantētais minimālā ienākuma līmenis bija 53 eiro. Mēs iesniedzām prasību Satversmes tiesā.

Kopš 1. janvāra tas ir palielināts uz 64 eiro. Formāli pārmaiņas ir notikušas, man vairs nav pamata teikt, ka nekas netiek darīts.

Taču šie 11 eiro pēc būtības nav mainījuši neko. Tā ir kārtējā nožēlojamā atruna.

Parlamenta locekļus aizsargā kolektīvās bezatbildības imunitāte.

Tāpēc esmu ierosinājis ieviest personisku katra deputāta atbildību par pieņemtajiem lēmumiem. Par deputātu attieksmi liecina arī nodokļu politika – iedzīvotāju ienākuma nodoklis, neapliekamais minimums, nodokļu atvieglojumi utt.

Nodokļu politika Latvijā ir absolūti nedraudzīga tā sauktajam mazajam cilvēkam, tātad vairumam Latvijas iedzīvotāju. Taču deputātiem jau atkal tā pati atruna: fiskālā telpa neļauj.

Parunāsim par tiesībām uz drošību. Misānes lieta. To, ir vai nav viņa vainīga, lems tiesa. Bet kā tika īstenots Satversmē noteiktais valsts pienākums aizsargāt savus pilsoņus ārzemēs?

Pirmā problēma – valdības institūcijas ilgu laiku nesniedza precīzu informāciju, tāpēc medijiem bija iespēja uzkurināt emocijas.

2018. gada nogalē Misānes māsa un pēc tam arī viņas meitas tēvs, Dienvid­āfrikas Republikas pilsonis, vērsās mū­su birojā katrs ar savu stāstu par to, ka DĀR ir ierosināta lieta pret Latvijas pilsoni Misāni.

Mēs nevaram nodrošināt pārrobežu juridisko palīdzību, bet varam sniegt informāciju, kas šādā situācijā darāms.

Sekojot mūsu ieteikumam, Misāne vērsās pēc palīdzības konsulārajā dienestā.

Ārlietu ministrija ar lielu novēlošanos publiskoja visu, ko tā ir darījusi pilsones Misānes lietā.

Taču sabiedrībai netika sniegts saprotamā valodā izklāstīts skaidrojums, ka Dānijā Misāne nav notiesāta, Dānijas tiesa lēma tikai jautājumu par viņas izdošanu.

Izdošanu valstij, ar kuru Latvijai nav tiesiskās palīdzības līguma. Zinot iespējamās konsekvences.

Jā, valstij, ar kuru Dānijai ir tiesiskās palīdzības līgums, bet Latvijai nav. Jautājums, kāpēc nav, jāuzdod tiem, kas apgalvo, ka tūdaļ būs.

Te svarīgi ir saprast, ka izdošanas lietas vērtē tikai un vienīgi tiesa. Lēmums pamatojas uz pieprasījuma, ko atsūtījusi valsts, kurā ir uzsākts kriminālprocess, kā arī uz humāniem apsvērumiem.

Vai pēdējie tika ņemti vērā, neņemos spriest. Taču sliktākais bija tas, ka atbildīgās amatpersonas nemācēja šo situāciju izskaidrot sabiedrībai.

Uzbrukumi ģenerālprokuroram manā skatījumā bija nepamatoti.

Viņš argumentēja, kāpēc nevar izdot Eiropas aresta orderi, jo tad Latvijā būtu jābūt uzsāktam kriminālprocesam par noziedzīgu nodarījumu, kur sankcijā iespējama brīvības atņemšana vairāk nekā uz gadu.

Tas, kas Latvijā potenciāli tika inkriminēts pilsonei Misānei, neatbilda šim noteikumam, sods varētu būt mazāks par gadu.

Nedrīkst rīkoties prettiesiski tikai tādēļ, lai mazinātu sabiedrības sašutumu vai bažas.

Prettiesiska rīcība nevar izraisīt tiesiskas sekas.

Vai tagad viss ir noticis tiesiski un atbilstoši Satversmei?

Tagad jā. Taču ap šo notikumu tika sacelta nevajadzīga ažiotāža, un tas notika tādēļ, ka valdība laikus nesniedza sabiedrībai skaidru un precīzu informāciju.

Daži ministri pat atļāvās nekorekti izteikties par Dānijas tiesu sistēmu.

Tiesai ir jābūt neatkarīgai, uz to nedrīkst izdarīt spiedienu. Taču tā vietā, lai risinātu situāciju, izmantojot visus mūsu rīcībā esošos juridiskos mehānismus, ministri vēl pielēja eļļu ugunī.

Kad aizsardzības ministrs publicēja savu atklāto vēstuli un tieslietu ministrs izplatīja savu paziņojumu, premjeram to vajadzēja komentēt. Izskaidrot situāciju sabiedrībai.

Bet premjers klusēja. Līdz pēdējam brīdim, kad beidzot iesaistījās prezidents. Ar novēlošanos iesaistījās.

Jo par Misānes izdošanu Dānijas tiesa lēma pagājušajā gadā.

Šogad tiesa lēma par atbrīvošanu no apcietinājuma. Vai sabiedrībai tas tika izstāstīts? Nē. Un tas atkal ir Satversmes vērtību pārkāpums. Jo mums ir tiesības uz informāciju.

Turpinot par tiesībām uz informāciju. Un ne tikai par tām. Satversmes 92. pants nosaka, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Ar tā saukto čekas maisu publicēšanu sabiedrības apziņā nevainīguma prezumpcijas vietā iestājās maisu prezumpcija. Kā tas ir savienojams ar Satversmes pantu, kas nosaka, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu?

Nav savienojams. Vai šīs kartītes atklāj noziedzīgā režīma būtību? Nē. Vai es tām ticu? Nē. Ja es neticu čekistu režīmam, kāpēc lai es ticētu viņu atlasītām un ar nolūku te atstātām kartītēm?

Man kā analītiķim un juristam ir skaidrs, ka no tām vien nevar izdarīt nekādus secinājumus. Piemēram, cilvēks publiski atzīst sadarbības faktu, bet maisos viņa vārds nav atrodams.

Un otrādi. Satversmes aizsardzības biroja vadība un darbinieki, kas bija nopietni iedziļinājušies, brīdināja: tas, ka ir kartīte, vēl nenozīmē, ka cilvēks patiešām ir sadarbojies ar VDK, gluži kā tas, ja Latvijā atstātajā arhīva daļā kartītes nav, nenozīmē, ka cilvēks nav sadarbojies ar VDK.

Taču ne deputāti, ne prezidents, kāds nu viņš mums tolaik bija, neieklausījās.

Rezultātā politiķi ir nodarījuši vairāk ļauna nekā laba, izmetot rātslaukumā publikas ziņkāres apmierināšanai kaudzīti kartīšu bez komentāriem, analīzes un skaidrojuma.

Nav brīnums, ka informācijas trūkuma dēļ daļa sabiedrības šai lietai piegāja nekritiski.

Nu jau ir pierādīts, ka starp kartotēkā iezīmētajām personām ir arī pierakstījumu upuri, jo 1983. gada PSRS VDK nolikums pieļāva iespēju kartīti noformēt aizmuguriski, tajā ierakstītajai personai nezinot. Šādas kartītes nav viltojums, bet derdzīga čekistu prakse. Taču tagad viss ir vienā maisā – patiesība, puspatiesība un klaji meli.

Un te atkal ir pārkāptas Satversmē noteiktās vērtības. Cīnoties ar VDK represiju sekām, nedrīkstēja pieļaut jaunu netaisnību.

Domāju, ka uz Maskavu izvestā kartotēka, kas veidoja čekas arhīva lielāko daļu, joprojām tiek izmantota, lai kādus tajā iezīmētos, varbūt arī politiķus, turētu īsā pavadā.

Es nebrīnītos, ja atklātos, ka starp maisu lietas virzītājiem ir tādi, kas turpina kalpot vecajiem kungiem.

Atpazīstama metode – šķelt, diskreditēt, sajaukt patiesību un melus. Lai tie latvieši paplosa viens otru! Un vēl tāds zīmīgs publicēšanas datums.

Ja kāds vēl nezina – 20. decembris Krievijā ir specdienestu darbinieku jeb, īsāk sakot, čekistu profesionālie svētki.

Var jau, protams, teikt, ka tā ir tik vien kā sagadīšanās. Taču galvenais ir jautājums, vai maisu publicēšana sasniedza deklarēto mērķi “veicināt sabiedrības spēju atpazīt šā režīma sekas, tās pārvarēt un turpināt Latvijas kā demokrātiskas valsts attīstīšanu”.

Nedomāju vis. Fragmentāra, tendenciozi atlasīta, praktiski nepārbaudāma un dažos gadījumos arī kļūdaina informācija, kas atstāta tā sauktajos maisos, pieļauj iespēju to publicēšanu vērtēt kā vēl vienu VDK provokāciju.

 

Konferencē “Cilvēktiesību aizsardzības mehānismu loma, vieta un mijiedarbība ar citiem varas elementiem”.
Foto: Evija Trifanova/LETA

90. gados Latvijā vārds “cilvēktiesības” polarizēja un šķēla sabiedrību, jo to kā karogu vicināja Rubiks un Ždanoka, cīnoties “par cilvēktiesībām vienotā Latvijā”. Kā ir tagad? Vai Latvijā esam skaidri noformulējuši, kas ir cilvēktiesības?

Ždanoka savu retoriku nav mainījusi. Tiesa, man ir sajūta, ka viņa runā par vienotu Latviju kādā mums nedraudzīgu, svešu tautu saimē. Tas, protams, ir viņas viedoklis.

Un te nu jāteic, ka vārda brīvība Latvijā ir garantēta visaugstākajā līmenī. Ikviens var izteikties, reizēm pat pārkāpjot smalko robežu.

Jo brīvība ir atļauta tiktāl, ciktāl tā neskar citu indivīdu brīvību.

Bet tas jau ir stāsts par cieņu un pašcieņu.

Un arī par to, ka brīvība taču nav visatļautība.

Tieši tā! Tāpēc tagad Ždanoka vairs nevar aizbildināties ne ar cilvēktiesībām, ne ar vārda brīvību, ja viņas lozungi šķeļ sabiedrību, kurina naidu un ir necienīgi pret tiem, kas piedzīvojuši Molotova un Ribentropa vienošanās skaudrās sekas.

Ja cilvēks vai organizācija, spekulējot ar vārda brīvības jēdzienu, mēģina vērsties pret konstitucionālām vērtībām ar mērķi iznīcināt vai iedragāt mūsu valsti, iestājas kriminālatbildība.

Kopš 90. gadiem daudz kas ir mainījies uz labo pusi gan cilvēktiesību izpratnē, gan attieksmē pret tām.

Ja cilvēktiesības ir domātas visiem un visi ir vienlīdzīgi, kā var izskaidrot faktu, ka nemitīgi tiek runāts par noteiktu grupu – migrantu, sieviešu, LGBT un citu minoritāšu – īpašām cilvēktiesībām? Vai tas nozīmē, ka dažiem ir īpašākas cilvēktiesības nekā tiem, kas nepieder nevienai no šīm grupām?

Cilvēktiesības visiem ir vienādas. Pēc definīcijas. Tomēr ir daži, kas ir jāaizsargā īpaši – bērni, veci ļaudis un invalīdi.

Man bieži jautā, kāpēc mana prioritāte ir bērni. Atbildu: jo viņi paši vēl nespēj sevi aizstāvēt.

Vai tādēļ Satversmē bērniem ir noteiktas kādas īpašas tiesības? Nē. Satversmes 8. nodaļa attiecas uz visiem. Tikai dažiem ir jāpalīdz īstenot viņu tiesības.

Tāpēc 2013. gadā mēs sākām karagājienu pret netaisnību, un mums izdevās izcīnīt uzvaru.

Prieks, ka Saeimas izglītības komisija bija mūsu pusē, jo pašvaldības bija pret. Satversme nosaka, ka izglītība ir bez maksas.

Taču tolaik darba burtnīcas un mācību līdzekļi vecākiem bija jāpērk par savu naudu. Pateicām, ka tas neatbilst mūsu pamatlikumam, jo ne visi vecāki var šādu tēriņu atļauties.

Svarīgi ir, lai uz starta līnijas visiem bērniem būtu dotas vienādas iespējas.

Precīzi! Ir jābūt nodrošinātām vienādām iespējām attīstīties. Kas notiks pēc tam, tas jau ir talanta, darbaspēju un motivācijas jautājums.

Esmu gandarīts, ka mums izdevās mainīt paradigmu. Jo principi ir ierakstīti pamatlikumā, lielajos nozaru likumos, valsts pārvaldes iekārtas likumā un tiesu varas likumā. Visur.

Tikai vajag spēt aiz normatīvajiem aktiem ieraudzīt cilvēku. Ja politiķi cilvēku ieraudzīt nespēj, sākas spriedelēšana un debates. Un mūžīgā atruna: fiskālā telpa mums to neļauj.

Vai jums reizēm nerodas sajūta, ka daļa parlamentāriešu dzīvo citā realitātē, kādā paralēlā pasaulē?

Reizēm man šķiet, ka Jēkaba ielas namā būtu jānomaina ventilācijas sistēma.

Ir tāds stāsts, sens, vēl no padomju laikiem. Cietuma kamerā pie rūdītiem zekiem ievieto santehniķi. Cik iedeva? Desmit gadus. Par ko? Par politiku. Kā tā? Izsauc mani uz partijas komiteju radiatoru nomainīt.

Apskatos un saku: ar vienu radiatoru nebūs līdzēts, te visa sistēma jāmaina.

Pazīstu daudzus deputātus, gan esošos, gan bijušos. It kā gudri un inteliģenti cilvēki, bet kas ar viņiem notiek pēc kāda Jēkaba ielā pavadīta laika, nespēju izskaidrot. Kā sektā kādā būtu iestājušies.

Ja paklausās, ko viņi ceturtdienu plenārsēdēs runā, grūti noticēt, ka tā ir tiešraide no valsts augstākā likumdevēja orgāna. Jēlības un vēlme pazemot oponentus.

Tas nozīmē, ka cilvēks neciena ne sevi, ne tautu, ne valsti. Bet, kā jau teicu, ir arī labā ziņa. Cits citu noēzdami, viņi atklāj savu būtību. Sabiedrība to redz un izdara secinājumus.

Vai jums pašam ir nācies saskarties ar savu tiesību aizskārumu?

Jā, visnotaļ bieži. Bet es uz to raugos tā: esmu daļa no sabiedrības.

Ja netaisnība skar mani, tā var skart jebkuru citu.

Tātad mans pilsoņa un tiesībsarga pienākums ir pret to cīnīties. Cīnīties sistēmiski. Rūgtums paliek, bet sūbējumu no tām sudraba karotītēm, kas laimīgā kārtā atradušās, ņemam nost!

Kas veido jūsu personisko laimi?

Ar sievu Lāsmu.
Foto no personiskā arhīva

Mīlestība. To dod mani mīļie – mana mazā un mana lielā ģimene. Mēs ar māsu dzīvojam divu ģimeņu namiņā. Manā lielajā ģimenē ir mamma, tētis, māsa, krustbērni, arī suņi un kaķi.

Bet ar savu mazo ģimeni, ar mīļoto sievieti Lāsmu, pirms neilga laika esam juridiski nostiprinājuši attiecības.

Lai būtu tiesiskā noteiktība. Kā mans tēvs saka: ja tu dzīvo ar sievieti, kādā brīdī ir jāizlemj – vai nu precies, vai izbeidz šīs attiecības!

Pārbaudes laiks izturēts, abi sapratām, ka gribam būt kopā ilgi, tāpēc nolēmām salaulāties.

Kas ir laulība?

Atbilde uz šo jautājumu īsi un konkrēti ir noformulēta Satversmē: laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti.

Var, protams, piebilst, ka laulībā vīrieša un sievietes mīlestība tiek nostiprināta juridiski. Laulība bez mīlestības būtu atzīstama par spēkā neesošu. Laulība nav darījums. Laulības šķiršana ir darījums, bet laulība gan ne.

Jums ir divi pilngadīgi bērni – Signe un Svens. Ko viņi tagad dara?

Signe skolā māca bērniem šahu, studē Sporta pedagoģijas akadēmijā, lai varētu oficiāli kļūt par šaha treneri.

Svens joprojām strādā Anglijā, Jorkā, par IT speciālistu lielā kompānijā. Viņam vēl nebija astoņpadsmit, kad viņš pieteicās un izturēja konkursu uz izsludināto vakanci. Aizbrauca laimīgs.

Tagad ir materiāli nodrošināts, joprojām apmierināts ar darbu, tomēr arvien biežāk ilgojas pēc ģimenes, brauc uz Latviju. Velk viņu pie mīļajiem. Tā ir ļoti laba zīme, ļoti laba.

Vai Lāsma vēl lido?

Lāsma ir atsākusi medicīnas studijas, par stjuarti vairs nestrādā. To viņa darīja akadēmiskā atvaļinājuma laikā. Iepazināmies mēs, kad viņa vēl lidoja.

SAISTĪTIE RAKSTI

Tiesa, tas nebija gaisā, vienkārši jaukā un absolūti nejaušā veidā. Bet emociju ziņā gan to varētu pielīdzināt lidojumam. Joprojām.

 

Juris Jansons, tiesībsargs

Dzimis 1973. gada 19. jūnijā.

Kopš 2011. gada 17. marta Latvijas Republikas tiesībsargs, 2016. gadā ievēlēts atkārtoti, pilnvaru termiņš līdz 2021. gada 16. martam.

Precējies ar Lāsmu Miķelsoni-Jansoni. No pirmās laulības dēls Svens (23) un meita Signe (21).

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. “Man gribējās piecelties un teikt – ej tak tu!”: Igors Linga atklāj, kurš pašmāju mūziķis ir bijis visneciešamākais 6
22 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Problēmas ir ļoti nopietnas.” Vai Lietuva kļūdījusies, aizliedzot nevakcinētiem cilvēkiem apmeklēt lielveikalus? 174
2 dienas
AT
Arnis Terzens
Stāsti
“Laika gaitā šī Angelas fobija tikai pieņēmusies spēkā.” No kā paniski bail Angelai Merkelei?
15 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Esmu apbēdināta, ka mani tik viegli nodeva…”: dziedātāja Alise Haijima beidzot komentējusi internetā nopludināto video, kurā viņa un citi niekojas ar “balto pulverīti” 48
2 dienas
IB
Indulis Burka
Praktiski
Ar kādiem “tautas līdzekļiem” labi var iztīrīt veļasmašīnu, bet kādus labāk tomēr nelietot? 2
1 diena
Lasīt citas ziņas
ZB
Zigmunds Bekmanis
Ziņas
“Senos laikos viensētām apkārt stādīja kokus.” Kā pasargāt augsni no postošās erozijas?
35 minūtes
OZ
Olafs Zvejnieks
Ziņas
“Unikāls un izaugsmei labvēlīgs apstākļu salikums!” Ko varam sagaidīt 2022.gadā?
12 minūtes
LA
LA.LV
Ziņas
Latvijā pret Covid-19 potēti desmit ilgdzīvotāji 121 gada vecumā. Kādas kļūdas vēl atklātas vakcinācijas pārskatā? 15
9 stundas
LE
LETA
Ziņas
Pavļutu lūdz skaidrot 80 miljonu eiro izlietojumu Covid-19 pacientu gultu izveidei 35
13 stundas
OZ
Olafs Zvejnieks
Ziņas
“Unikāls un izaugsmei labvēlīgs apstākļu salikums!” Ko varam sagaidīt 2022.gadā?
07:23
ZB
Zigmunds Bekmanis
Ziņas
“Senos laikos viensētām apkārt stādīja kokus.” Kā pasargāt augsni no postošās erozijas?
07:00
LA
LA.LV
Ziņas
Latvijā pret Covid-19 potēti desmit ilgdzīvotāji 121 gada vecumā. Kādas kļūdas vēl atklātas vakcinācijas pārskatā? 15
22:21
LE
LETA
Ziņas
Mūsā un Žūku strautā piesārņojuma izplatība ir ierobežota un tiek kontrolēta 1
10 stundas
ZB
Zigmunds Bekmanis
Laukos
“Latvijā pieejami vēl nebijuši tūrisma objekti!” Kurp doties zelta rudens laikā? 8
16 stundas
IP
Ilze Pētersone
Ziņas
“Ja nav dzimtās valodas, tas var būt ceļš arī uz depresiju.” Saruna ar skolotāju Ingu Zemīti
14 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Trīs bērnu mamma dalās ar aizkustinošu video, kā suns katru vakaru pārbauda, vai visi bērni saldi guļ 5
11 stundas
AT
Arnis Terzens
Stāsti
“Laika gaitā šī Angelas fobija tikai pieņēmusies spēkā.” No kā paniski bail Angelai Merkelei?
15 stundas
LA
Latvijas Avīze
Laukos
“Mācības dabā kļūst arvien populārākas!” Kad mežs ir veselīgākā klase un sporta zāle
11 stundas
LE
LETA
Ziņas
Koziols ievēlēts IIHF Padomē 4
12 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. “Man gribējās piecelties un teikt – ej tak tu!”: Igors Linga atklāj, kurš pašmāju mūziķis ir bijis visneciešamākais 6
22 stundas
LE
LETA
Ziņas
Paziņo, kur atklāti jaunie Covid-19 gadījumi 6
14 stundas
LE
LETA
Ziņas
VUGD autocisterna apgāzusies uz sāniem pēc sadursmes ar vieglo auto 6
11 stundas
LE
LETA
Ziņas
Maskavā simtiem cilvēku protestē pret vēlēšanu rezultātu falsifikāciju 16
14 stundas
DT
Dace Terzena
Ziņas
Dace Terzena: Nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka mūs tik ļoti varēs sašķelt jautājums par potēšanos pret nāvējošo vīrusu 28
15 stundas
LE
LETA
Ziņas
Par Latvijas čempioniem šahā kļūst Rogule un Bērziņš 2
20 stundas
LE
LETA
Ziņas
Piektdien Latvijā reģistrēti 816 jauni Covid-19 gadījumi. Miruši septiņi sasirgušie 91
19 stundas
GP
Guntars Pļavinskis
Stāsti
Pētniekiem izdevies atminēt Himalaju Skeletu ezera noslēpumu. Kas bija šie cilvēki, kuru mirstīgās atliekas atrodas ezerā?
9 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Taizemietis rūpējas par gandrīz 1000 uz ielas nonākušiem suņiem, daļa no tiem ir invalīdi 5
21 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Kā vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieki – Rodrigo un Rauls 1
22 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Problēmas ir ļoti nopietnas.” Vai Lietuva kļūdījusies, aizliedzot nevakcinētiem cilvēkiem apmeklēt lielveikalus? 174
2 dienas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Par mata tiesu! Autobraucējs šķērso vairākas joslas, neaizskarot nevienu citu braucošo auto 2
1 diena
PR
Praktiski.lv
Praktiski
No omītes recepšu krājumiem: visgaršīgākais mājās gatavotais rasols 32
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
Krieķis gadu pēc Rebenoka slepkavības: Pirmos pierādījumus atrada pēc mēneša, tīrot māju 35
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. “Pēc uzmanības “izslāpušie”!”: princis Harijs un Megana dodoties vizītē uz Ņujorku, uzjautrinājuši soctīklu lietotājus 15
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Par interneta hītu kļuvis video, kurā Staķis pārsteigts par sportistiem, kas ieradušies uz apbalvošanu: “Kādā sakarā? Ā, īstais Pļaviņš un Točs!” 45
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Bērnu rotaļu laukumā lāču mamma ar lācēnu spēlējoties šļūc pa slidkalniņu 22
2 dienas