Mācīties no slimības 5
Iekšējā brīvība atnāca vien tad, kad sapratu – nāve, tāpat kā piedzimšana, ir ļoti svarīga, lai šī pasaule vispār grieztos. Tāpat kā mainās gadalaiki, kā viss uzzied un atkal novīst, nāk arvien jaunas paaudzes. Šajā pasaulē esam vien īsu epizodi. Man šķiet, ka tajā brīdī jutos svēta. Brīva, pilnīgi brīva no bailēm. Atradu, ka tiešām ticu – dvēsele ir nemirstīga, un ne tikai tādēļ, ka Bībele par to stāsta. Pastāv taču enerģijas nezūdamības likums, un tas ir gana viegli pierādāms. Par to vairs nebija nekādu šaubu. Baznīcā šo tēmu iztirzā bieži, taču ir svarīgi pa īstam noticēt.
Sapratu, ka vajag dzīvot nopietni un atbildīgi, netērējot laiku nevajadzīgajam. Darīt to, kas patīk, iepriecināt citus, būt kopā ar savējiem… Tomēr no otras puses – mēģināt dzīvot vieglāk. Tā, lai ir prieks gan pašai, gan citiem. Lai nebūtu bail aiziet, jo bailes padara dzīvi rūgtu. Manī joprojām mīt dažādas bailes. Kad tās uzplūst, mēģinu atcerēties, kā bija toreiz, kad varēju zaudēt visu.
