Zane Zābere palīdz cilvēkiem izprast viņu ēšanas uzvedību, mainīt to. Rīts Hemstedā, Londonā, gatavojoties kārtējai sarunai.
Zane Zābere palīdz cilvēkiem izprast viņu ēšanas uzvedību, mainīt to. Rīts Hemstedā, Londonā, gatavojoties kārtējai sarunai.
Foto: no Zanes Zāberes personiskā arhīva

“Beigās jau negāju uz skolu, jo nevarēju piecelties, viss ķermenis sāpēja. Kritiskā robeža bija ļoti tuvu…” Zanes skaudrais pieredzes stāsts par anoreksiju 2

Gunta Lūse, “Mājas Viesis”, As “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
11 drošas pazīmes, ka ar jūsu veselību viss ir kārtībā
VIDEO. “Kaut ko tādu dzīvē nebiju redzējusi!” Kristīne netālu no Valmieras vakarā sastapusies ar veselu “zoodārzu” 8
VIDEO. “Vai nu runājiet latviešu valodā, vai es nesaprotu!” Stingrs autobusa šoferis izpelnās pretrunīgu reakciju, atsakoties apkalpot sievieti ar bērnu
Lasīt citas ziņas

Divus gadus Zane ar vīru Reini dzīvoja Londonā. Turp abi aizbrauca, Zanes rosināti. Pēc psiholoģijas studijām Latvijā un prakses, kur viņa strādāja ar bērniem, kam ir ēšanas traucējumi, Zani urdīja vēlme izzināt, kā citās valstīs tiek galā ar šo problēmu. Viņa pieteicās darbā Londonas lielākajā ēšanas traucējumu klīnikā. Vairākus gadus Zane strādāja šāda veida ārstniecības iestādēs Londonā, tam sekoja atbilstošas ievirzes studijas un kā loģisks noslēgums – pašai sava prakse.

Kad sākās pandēmija, ģimene nolēma atgriezties Latvijā. Trāpīja tieši uzliesmojuma viducī.

CITI ŠOBRĪD LASA
“Nekad nebiju redzējusi, ka milzīgā Getvikas lidosta var būt pilnīgi tukša – sirreāls skats! Lidojumā pārsēdāmies Baltkrievijā, pieredzējām īstu Padomju Savienību, par ko bijām tikai dzirdējuši bērnībā no vecāku stāstiem.

Latvijā sāku domāt, ko varētu darīt. Izrādījās, ka ēšanas problēma arī pie mums ir baisi samilzusi. Neilgi pēc atgriešanās Latvijā mani uzaicināja piedalīties sarunā jeb podkāstā par ēšanas traucējumiem un garīgo veselību. Pēc raidījuma saņēmu daudzas vēstules un zvanus. Ne viena vien sieviete atvieglota teica: beidzot kāds ir gatavs atklāti runāt par šo problēmu.”

Lai ķermenis rāda, kā man sāp!

Anoreksijas uzliesmojumu Zane piedzīvoja pusaudzes gados. Viņa teic: tas ir mīts, ka ar anoreksiju slimo apaļīgas meitenes, kuras grib notievēt. Zane jau kopš bērnības ir tieva un slaida, nekādas vajadzības nomest svaru.

“Man bija 15 gadu. Es iemīlējos. Taču jūtas neguva atbildi. Puisis man salauza sirdi, kā jau nereti notiek ar pirmo mīlestību. Es biju ļoti jūtīgs bērns, pārdzīvojumi acīmredzot skāra mani ļoti dziļi. Reiz runājos ar draudzeni un stāstīju, cik ļoti man sāp sirds. Viņa izmeta tādu frāzi: “Es nekad nevarētu iedomāties, kā tu jūties. Tu vienmēr izskaties tik labi!” Tajā brīdī man prātā nozibēja absurda doma: ak tā, tad es ar savu ārieni parādīšu, cik slikti man ir iekšēji,”

Zane atceras brīdi, kad daļēji apzināti, daļēji neapzināti sākās viņas ēšanas traucējumi – anoreksija. Tomēr viņa neatklāj, cik maz ēda un par cik kilogramiem nokritās svarā.

“Uzskatu, ka to nav nepieciešams stāstīt, jo rakstu var lasīt kāds, kam arī ir ēšanas traucējumi. Ēšanas traucējumu daba ir ļoti īpatnēja, tā mēdz sacensties, iedvesmai meklējot citu neveselīgos ieradumus. Es nekad nedalos ar šīm detaļām.

Man ir brīnišķīgi vecāki. Kad mēs ar māsu augām, vecāki deva mums ļoti lielu privāto telpu, nebāzās mūsu dzīvē. No audzināšanas viedokļa tas ir lieliski, bet man tas deva iespēju neēst. Piecēlos agri, kamēr visi gulēja. Iebēru bļodiņā pārslas, ko parasti ēdām no rīta, saspiedu tās ar rokām un izsmērēju gar trauka malām, lai izskatās, ka esmu visu iztukšojusi.

Anoreksija ir ļoti viltīga. Neēšana tiek slēpta visos iespējamos veidos, lai tikai varētu paturēt šo uzvedību.

Vecāki manu svara kritumu uzreiz nevarēja pamanīt. Turklāt, zaudējot svaru, ļoti salst, tādēļ es tuntulējos platos džemperos, vilku drēbes kārtu kārtām. Ja nav enerģijas (jo nav ēsts), tātad arī mazāk jūti, jutīgums it kā izsīkst. Tātad mazāk jūtu arī to, ka sāp sirds. Tas man der!

Kad strādāju ēšanas traucējumu klīnikā Londonā, to ļoti labi raksturoja kāds 17 gadus vecs puisis: kad es domāju tikai par šo vienu lietu – ēdienu, par pārējām problēmām aizmirstu.”

Paradoksālā atkarība

Anoreksija ļauj cilvēkam justies tā, it kā viņš visu kontrolētu. Un vēl – veidojas atkarība no neēšanas sajūtas, kad izsalkums, bads sniedz tādu kā kaifu.

Zane skaidro – šo fenomenu pētnieki dēvē par “human starvation response” – cilvēka atbilde izsalkumam.

“Kad esi pilnīgā badā, organisms sāk piekļūt pats savām atkritumvielām jeb ketonvielām, izmanto tās enerģijai. Iestājas tāds kā kaifs – piepeši visu it kā redzi skaidrāk, ieslēdzas tāds kā augstāks domāšanas stāvoklis. Tas tādēļ, lai cilvēks instinktīvi vēl spētu sameklēt ēdienu un palikt dzīvs.”

Protams, anoreksijas gadījumā cilvēks ēdienu nemeklē, bet izbauda šo kaifu. Tomēr šis stāvoklis ir īslaicīgs. Drīz pienāk brīdis, kad sāk mākt apātiskas un depresīvas izjūtas, piemeklēt trauksmes lēkmes.

Reklāma
Reklāma

“Tomēr, pat tad, kad man nemaz nebija spēka – beigās jau negāju uz skolu, jo nevarēju piecelties, viss ķermenis sāpēja –, garīgi es jutos drošībā. Es biju distancēta no visa cita, un vienīgais, par ko domāju – kā neēst. Mans vājais, kaulainais ķermenis bija mana drošība, tajā atradu mieru,” klusināti teic Zane.

Lēni un neapzināti

Vēl daudzus gadus pēc atveseļošanās viņai saglabājās ačgārns sava ķermeņa tēls. Ne tikai anorektiķi, bet daudzi cilvēki, kuri ilgstoši ievēro diētas, savu ķermeni redz pilnīgi atšķirīgu no realitātes.

“Atceros, kā tajā laikā, kad mans svars bija kritiski zems, iegāju dušā un skatījos uz savu kāju. Tā bija viegli violetā tonī, tātad absolūti neveselīga, bet es secināju: ārprāts, cik resna kāja! Taču tas nav stāsts par svaru. Anoreksijas gadījumā nobadinātais ķermenis ir kā “escape” – izbēgšana no problēmām, kaut kā labāka meklēšana. Teikšu skarbi – tā ir neapzināta aiziešana no pasaules. Jo anoreksijai raksturīga šaušalīga loģika – cilvēks negrib atveseļoties. Pat tad, kad mirst. Tik lielu atkarību izraisa neēšana, badošanās. Ne velti anoreksija ir psihiskā saslimšana ar visaugstāko mirstību.”

Kritiskā robeža bija tuvu

Pagāja apmēram astoņi mēneši, kamēr kāds pamanīja, ka Zane badojas. Tā bija Agate. Pašlaik Agate ir Zanes labākā draudzene, bet tolaik viņa bija vienkārši skolasbiedrene no paralēlās klases. Taču viņas ģimenē kāds bija cietis no anoreksijas, tādēļ meitene zināja, par ko var liecināt tas, kā izskatās Zane.

“Viņa ieraudzīja mani pēc brīvlaika un saprata, kas ar mani notiek. Tolaik es jau biju tuvu kritiskajai robežai. Man ir fotogrāfija, kur visa ģimene sagaida Ziemassvētkus, šajā bildē es izskatos pēc maza skeletiņa.

Pēc redzētā Agate aprunājās ar savu mammu. Notika saziņa ar maniem vecākiem. Agates ģimene piedāvāja sev zināmo ārstu palīdzību. Daktere ieteica novēroties slimnīcā. Bet es tā mīlu savu ģimeni, man tā patīk būt ar visiem kopā! Lai tikai varētu palikt mājās, biju gatava darīt jebko. Gāju pie psiholoģes, apmeklēju izaugsmes treneri. Atveseļošanās notika visai ātri, 3–4 mēnešu laikā. Jo agrāk tiek konstatēta anoreksija un sniegta palīdzība, jo ātrāk iespējams tikt uz veselīgās svītras,” piemetina Zane.

Salauztais mehānisms

Meitene atsāka ēst, atguva svaru, taču ar to viss nebeidzās. Ja normālais ēšanas mehānisms vienreiz bijis salauzts, šī aplamība saglabājas ļoti dziļi.

“Padomā – kad bērns piedzimst, mazulis neprot ne pacelt savu ķermeni, ne pārvaldīt valodu, taču māk atrast mammas pupiņu. Ēst ir visdabiskākais izdzīvošanas instinkts, un, lai to salauztu, nepietiek ar trulu vēlmi izskatīties kā modelei. Es to uzsveru tādēļ, ka ēšanas traucējumu sakarā pastāv stereotips, ka tie piemeklē vien modeles vai meitenes, kuras grib izskatīties pēc modelēm. Ēšanas traucējumiem ir dziļas un ļoti sāpīgas saknes. Tādēļ arī nav iespējams ātri atgūt līdzsvaru attiecībās ar ēdienu.

Kad man kļuva labāk, es pārstāju apmeklēt speciālistu – tā bija kļūda. Turklāt neviens jau nepasacīja, ko un kā ēst, līdz ar to man strauji pieauga svars.

Man bija pilnīgi sabojāta apetīte un vielmaiņa, un manī nebija miera. Es meklēju veidu, kā atslēgties no tā, kas joprojām ņurdēja manī. Es kritu citos grāvjos – tur bija gan rīšana un vemšana, gan pārlieka vingrošana, gan alkohols un narkotikas. Tāds bija mans pusaudzes vecums.

Piedod, mamma, ja tu varbūt nezināji šīs detaļas vai negribētu šo laiku atcerēties…

Es to stāstu, lai citi vecāki pievērstu uzmanību saviem bērniem, pusaudžiem. Normālu attiecību ar ēdienu man nebija vēl ilgi, kādus piecus gadus vismaz.

Pamazām atradu veidus, kā tikt galā ar emocijām. Taču arī pēc tam gadījās, ka ļoti stresainā situācijā prāts piepeši iečukstējās: tu taču zini, kā tikt galā! Neēd, neko nejūti, kļūs tik labi!”

Kustība un elpa

Zane neslēpj, ka motivācija atveseļoties bija saistīta arī ar Reini, mīļoto puisi, tagad vīru. “Es joprojām nesaprotu, kā viņš izturēja manus trakos gadus. Reinis saprata, cik man ir grūti, palīdzēja, kā vien mācēja. Viņš ir gudrs, pacietīgs, sirsnīgs, ar laipnu sirdi. Motivēja arī mana ģimene – vairs negribēju viņus sāpināt.

Kad man bija 17 gadu, sāku iet modeles ceļu. Nenoliegšu – visa šī modeļu būšana nepalīdz izveidot veselīgas attiecības ar ēdienu. Diētas pilnīgi sačakarē sāta sajūtu. Tas taču nav normāli – nemitīgi domāt par ēdienu!

Tad es atradu jogu. Tas šķiet tā moderni, bet man joga nāca kā atbalsts grūtā brīdī. To ieteica Agates mamma, joga bija palīdzējusi viņas tuviniekam.

Sāku apmeklēt “Urban yoga” centru, Lienes Krauzes un Petras Pakārkles vadītās nodarbības. Sāku ar dinamisko aštanga jogu, bet par vismīļāko kļuva vinjasa jogas prakse – apzināta elpošana savienojumā ar kustību. Tā nomierina steidzīgo prātu, palīdz domāt skaidrāk, sajusties enerģiskāk. Jogojot rodas tāda kā skaista laipnība pret savu ķermeni. Sporta zālē skan mūzika, troksnis, prāts visu laiku tiek nodarbināts, bet jogā ir klusums, ir maigas ķermeņa kustības, klausīšanās savā elpā.”

Runāt pretī anoreksijai!

Tieši jogas nodarbībās Zane atklāja ko būtisku – kad esi mierā, sāc sadzirdēt savu iekšējo dialogu. “Manā dialogā viena bija anoreksijas balss, tāda kritiska, negatīva. Es atskārtu, ka varu tai nelāgajai runai iebilst, teikt pretī! Tā sākās visnozīmīgākās pārmaiņas manā dzīvē. Šo paņēmienu iesaku arī klientēm – vērot iekšējo dialogu, sadzirdēt savu tēmu.”

Bērnībā Zane domāja, ka ies mākslinieces ceļu. Taču pēc atveseļošanās radās interese izpētīt – kā tas var būt, ka cilvēks vienā dienā izdomā neēst? Kāpēc? Zane studēja psiholoģiju Latvijas Universitātē, specializējās ēšanas traucējumos. Prakse notika bērnu slimnīcas psihiatrijas nodaļā, visi trīs viņas aprūpējamie sirga ar anoreksiju vai bulīmiju.

“Man šī tēma kļuva arvien interesantāka. Sāku skatīties internetā pieejamās intervijas ar cilvēkiem, kuriem ir ēšanas traucējumi. Dažas skatījos vai piecdesmit reižu! Iedziļinājos katrā sīkumā. Piepeši sapratu – re, šī ir visbūtiskākā doma, šajos vārdos slēpjas atslēga. Tā iemācījos sadzirdēt ēšanas traucējumu valodu.

Kādā intervijā pieminēja lielāko Londonas klīniku, kur ārstē šādus pacientus. Es gribu tur nokļūt! Abi ar Reini devāmies uz Londonu.

Gandrīz uzreiz dabūju psihologa asistentes darbu šajā klīnikā, tur ārstējas galvenokārt anoreksijas pacienti.

Strādāju kopā ar psihoterapeitiem, dietologiem, ergoterapeitiem, sniedzām atbalstu arī pacientu ģimenēm.

Varbūt kādam šķiet, ka anoreksija ir glamūra slimība. Nē, nekā smalka! Slimību pavada depresija un pašnāvības tieksmes. Esmu slēpusi asumus, ņēmusi žņaugus no meiteņu kakliem… Lai arī šīs iestādes pakalpojumi ir ļoti dārgi – pat līdz 10 tūkstošiem mārciņu mēnesī –, tajā valda, manuprāt, novecojušas metodes.

Pieeja ir pat vardarbīga, brīžam jutos tā, it kā nodotu šīs slimās meitenes.

Es runājos ar viņām par dzīvi, un tas palīdzēja daudz vairāk. Tā bija viena no motivācijām, kāpēc izlēmu uzsākt savu privātpraksi.”

Turēties pie savas mantras

Pirms diviem gadiem Zane sāka Londonā konsultēt ēšanas psiholoģijas jautājumos. Pārsvarā attālināti, kā šajā sabiedrībā ierasts. Arī pirms tam Zanei cilvēki vaicāja padomu ēšanas problēmās.

“Taču es kā jau perfekcioniste sevi bremzēju: man nav pietiekamas izglītības, nav doktora grāda… Kādā brīdī sapratu – ja Dievs man kaut ko liek priekšā un es jūtu, ka man pietiek zināšanu un pieredzes, ir jādod tālāk, jāpalīdz!”

Izmantojot psiholoģijas zinātnē balstītas stratēģijas, Zane palīdz izprast traucējošās ēšanas uzvedību, mainīt to uz veselīgu, labsajūtu veicinošu ēšanu. “Ēšanas traucējumi ir kā tepiķītis, uz kā cilvēks droši sēž, tādēļ to nedrīkst tā vienkārši izraut no apakšas. Vietā ir jāpiedāvā kas cits, katram savs,” ir pārliecināta jaunā sieviete. Nesen viņa apguva īpašu tehniku, metodi, ko latviski varētu dēvēt par speciālista vadītu meditācijas praksi, kas palīdz atveseļoties.

Vai terapijā viņa izmanto arī savu rūgto pieredzi? Zane teic, ka savu anoreksijas laiku nenes kā karogu. Taču izstāsta gan, ja redz, ka tas nepieciešams.

“Kāda kliente sūrojas: esmu tik nepareiza, man nav sāta sajūtas, neko nevaru mainīt… Tad saku: var gan atrisināt! Kā tā?! Jo es to izdarīju, man arī tā gadiem bija. Un tad es stāstu, kā mainīt attieksmi pret dzīvi un ēdienu. Man ir sava mantra, ar ko labprāt dalos: kad prāts ir mierā, veselīga ēšana notiek dabiski.”

“Atceros, kā tajā laikā, kad mans svars bija kritiski zems, iegāju dušā un skatījos uz savu kāju. Tā bija viegli violetā tonī, tātad absolūti neveselīga, bet es secināju: ārprāts, cik resna kāja!”
SHUTTERSTOCK ilustrācija
Zane Zābere palīdz cilvēkiem izprast viņu ēšanas uzvedību, mainīt to. Rīts Hemstedā, Londonā, gatavojoties kārtējai sarunai.
Foto: no Zanes Zāberes personiskā arhīva
Kopā ar vīru Reini, brīvdienu pastaiga Pikadilli laukumā Londonā.
Foto: no Zanes Zāberes personiskā arhīva
Zane mājupceļā uz Latviju. Pandēmijas laikā pilnīgi tukšā Viktorijas (Victoria) stacijā Londonā.
Foto: no Zanes Zāberes personiskā arhīva
“Joga man palīdz nomierināt satraukto prātu.” Fotosesija “Urban yoga” studijā.
Foto: no Zanes Zāberes personiskā arhīva
“Te man ir tikai 19 gadu, kā modele demonstrēju Latvijas zīmola “BlankBlank” tērpus.”
Foto: no Zanes Zāberes personiskā arhīva
“Es stāstu, kā mainīt attieksmi pret dzīvi un ēdienu. Man ir sava mantra, ar ko labprāt dalos: kad prāts ir mierā, veselīga ēšana notiek dabiski.”
Foto: no Zanes Zāberes personiskā arhīva
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.