Pārskatāmā nākotnē varētu notikt pakāpeniska dialoga starp NATO un Krieviju atjaunošana, secināts Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) jaunākajā pētījumā, kurā analizēta NATO un Krievijas attiecību attīstība kopš pagājušā gadsmita ’90.gadiem, īpašu uzmanību pievēršot 1997.gadā noslēgtajam NATO un Krievijas pamataktam par abpusējām attiecībām, sadarbību un drošību.
Ņemot vērā to, ka vēl pārskatāmā nākotnē Krievija būs militāri spēcīgākā NATO kaimiņvalsts, ir būtiski apzināties pareiza dialoga un pieejas nepieciešamību abu pušu attiecību veidošanā. Lai gan ir izskanējuši aicinājumi atcelt 1997.gada pamataktu, pētījumā tiek secināts, ka tā atcelšana kā no NATO, tā no Krievijas puses ir maz ticama un nav vēlama.
Ticamākā iespēja ir tā saglabāšana, neskatoties uz īpaši Krievijas nepieturēšanos pie pamatakta saistībām un dokumenta neatbilstību pašreizējai drošības videi. No Latvijas perspektīvas raugoties, ir būtiski, ka 1997.gada pamatakts neliedz Latvijā izvietot bataljona līmeņa kaujas grupas, kā to plānots lemt NATO Varšavas samitā, pasust pētījumā.
Pētījums iezīmē potenciālās jomas NATO un Krievijas attiecību attīstības scenārijos – jaunas bruņošanās sacensības novēršana un incidentu eskalācijas risku mazināšana, sadarbība stabilitātes veicināšanā postpadomju telpā, kā arī terorisma risku mazināšana.
Pētnieki uzskata, ka NATO un tās dalībvalstīm jācenšas delikāti aktīvā veidā nodrošināt visu dalībvalstu kolektīvo aizsardzību, vienlaikus neizprovocējot Krieviju uz jaunu reģionālu bruņošanās sacensību.
Secināts, ka pamataktā definētā NATO apņemšanās jaunajās dalībvalstīs neizvietot papildus
pastāvīgus būtiskus kaujas spēkus ir politiskas interpretācijas jautājums. No vienas puses, Baltijas valstīs un Polijā izvietojamie bataljona līmeņa kaujas spēki nav uzskatāmi par būtiskiem ne pamatakta veidošanas diskusiju kontekstā, ne arī tie būtu uzskatāmi par būtiskiem spēkiem iepretim Krievijas militārajām pārspēkam reģionā, kurš tāds saglabāsies pārskatāmā nākotnē. Tajā pašā laikā lielākas NATO sabiedroto klātbūtnes panākšana pašreizējā situācijā nav uzskatāma par augsti ticamu, un vienlaikus tā arī var neadekvāti saasināt Krievijas draudu uztverti.
LĀI pētnieki uzskata, ka vēlams turpināt NATO un Krievijas Padomes darbu, lai kopīgas intereses jautājumu ietvaros NATO varētu skaidrot savu pozīciju kolektīvās aizsardzības spēju stiprināšanā tās austrumu dalībvalstīs, nostāju Ukrainas jautājumā, kā arī aicinātu Krieviju paaugstināt savu militāro darbību caurskatāmību. NATO pozīcijai dialogā ar Krieviju ir jābūt skaidrai, stingrai un vienotai, lai Krievija dialogu neuztvertu kā NATO vājuma izpausmi un vienlaikus attiecībās ar NATO dalībvalstīm nevarētu pielietot “skaldi un valdi” pieeju.
Starp būtiskiem kopīgas intereses jautājumiem ir arī bruņošanās sacensības novēršana un incidentu eskalācijas risku mazināšana. Šajā jomā ir maz ticama jaunu vienošanos noslēgšana vai esošo mehānismu attīstība, tāpēc, visticamāk, pušu attiecības veidosies tikai praksē pielāgojoties vienai otras militārajām aktivitātēm, prognozē pētnieki.
“Latvijai ir būtiski ne tikai panākt pēc iespējas ilgstošāku NATO sabiedroto spēku izvietošanu tās teritorijā, bet arī atbalstīt pakāpenisku dialoga atjaunošanu ar Krieviju un dot ieguldījumu tā nostiprināšanā, īpaši izmantojot savu pieredzi attiecībās ar Centrālāzijas valstīm, Gruziju un Ukrainu. Šāda pieeja mazinās atsevišķu sabiedroto valstu, īpaši Vācijas, piesardzīgo attieksmi pret Baltijas valstu un Polijas aizsardzības stiprināšanas nepieciešamību ilgtermiņā,” uzskata pētījuma veicēji.
Pētījums veikts saskaņā ar noslēgto līgumu starp Aizsardzības ministriju, Nacionālo bruņoto spēku Apvienoto štābu un Latvijas Ārpolitikas institūtu.
