Nezināma autora Krievijas pilsoņu kara laika balto kustības pretlielinieku propagandas plakāts. Jau 1919. gadā krievu politiskais nacionālisms sabiedrības uzkurināšanai izmantoja “nekrievu” tēlu: “Tā latviešu un ķīniešu boļševistiskās vienības atņem labību, izposta ciemus un nošauj zemniekus.”
Nezināma autora Krievijas pilsoņu kara laika balto kustības pretlielinieku propagandas plakāts. Jau 1919. gadā krievu politiskais nacionālisms sabiedrības uzkurināšanai izmantoja “nekrievu” tēlu: “Tā latviešu un ķīniešu boļševistiskās vienības atņem labību, izposta ciemus un nošauj zemniekus.”
Nezināma autora Krievijas pilsoņu kara laika balto kustības pretlielinieku propagandas plakāts. Jau 1919. gadā krievu politiskais nacionālisms sabiedrības uzkurināšanai izmantoja “nekrievu” tēlu: “Tā latviešu un ķīniešu boļševistiskās vienības atņem labību, izposta ciemus un nošauj zemniekus.”

Kazaku izrēķināšanās? 7

“Vainīgie” nekrievi nebija tālu jāmeklē. Jau kopš 1918. gada vasaras otrās puses kaujās pie Kazaņas un Samaras lielinieku spēku kodolu veidoja tieši latviešu strēlnieku 4. un 5. pulks. Ievērojama loma tāpat bija no čehu, poļu, ungāru un citu tautību karagūstekņiem, kā arī no ķīniešu, rumāņu, lietuviešu mazākumtautību brīvprātīgajiem komplektētajiem sarkano pulkiem. Tāpēc tādus propagandas saukļus viegli pieņēma gan vienkāršs Sibīrijas kazaks, kurš neko vairāk kā apriņķa pilsētu un kara ierakumus nebija redzējis, gan armijas virsnieks, kura pasaule bija sabrukusi, bet kurš nesaprata sabrukuma iemeslus. Tāda situācija ļoti apgrūtināja latviešu diasporas organizāciju attiecības ar vietējām varas iestādēm. Īss situācijas apraksts lasāms Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālas padomes (LNP) protesta memorandā 1919. gada 3. martā Lielbritānijas konsulam Vladivostokā: “Čitā un Aizbaikālā apgabala administrācija aizliegusi latviešu biedrībām lietot sapulcēs un sēdēs latviešu valodu. (..) Šausmu darbi pastrādāti arī Krasnojarskas apgabalā, kur pēc lielinieku dumpja krievu avīzes nekautrējās apvainot par dumpja organizatoriem vietējos latviešu un igauņu kolonistus. Šīs aģitācijas sekas bija tās, ka bez kāda likumīga apvainojuma tika nodedzināti vairāki latviešu ciemi, piemēram, Verhņaja Bulanka, un daudzi mierīgi ciemu iedzīvotāji – latvieši – izdzīti taigā vai nogalināti. (..) No Omskas spaidu kārtā izsūtīti visi latviešu bēgļi vienīgi uz tā pamata, ka viņi ir latvieši. Omskas milicija sauc pie likumīgas atbildības katru, kas uzdrošinās dot dzīvokli kādam latviešu bēglim. Zlatoustā aizliegts uz ielām runāt latviski. Ufā un Samarā visi latvieši, kuri iedrošinājušies kādu vakaru parādīties uz ielas pēc deviņiem vakarā, tika arestēti, un vesels bars tādu latviešu “sarkano gvardu” – sievietes un no darba nākuši vīrieši – tika mēnešiem ilgi nodarbināti pie Sibīrijas dzelzceļa, kur liels daudzums no viņiem nomira no aukstuma un tīfa.”

Pārbaudīt izmeklēšanas komisijas savākto materiālu ļauj cits avots, kas sniedz gan vispārējās situācijas, gan šā incidenta aprakstu. Tas ir profesionālas militārpersonas ziņojums, domāts tikai armijas izlūkdienesta iekšējai lietošanai. Runa ir par Pieamūras kara apgabala štāba statistikas nodaļas kapteiņa Muravjova atskaiti Sibīrijas armijas komandierim ģenerālim Ivanovam-Rinovam, tolaik atzītu par “vērtīgu informāciju par situāciju Amūras apgabalā, it īpaši par krievu un japāņu attiecībām”. Tā vēsta: “13. martā lielinieki pārrāva dzelzceļu posmā starp Boč­karevu un Zavitu; sagrābjot Jekaterinoslavkas staciju, nodedzināja visus tiltus un 14. marta pievakarē tuvojās Bočkarevai, kur tobrīd atrados arī es. (..) 15. marta rītā lielinieki sāka uzbrukumu no trim pusēm. Šajā laikā japāņi un kazaki pāris soļu attālumā no stacijas apšāva 35 latviešus. Tie bija sapulcējušies Aleksejevskā, lai iestātos latviešu karaspēkā, bet pavadīja tos izbijis Krievijas dienesta virsnieks. Taču, saņēmuši atļaujas no ārvalstu konsuliem, viņi pieļāva kļūdu, nelūdzot šādu atļauju japāņiem. Japāņi, kam radās aizdomas par ko nelikumīgu, tos arestēja un nosūtīja uz Blagoveščensku. Taču vilcienu satiksme tika apturēta, bet Bočkarevā ar viņiem neceremonējās, tuvojoties lieliniekiem, uzreiz nošāva. (..) Nošauti viņi tā arī saļimuši kaudzē, turot izstieptajās rokās savas pases.”

Reklāma
Reklāma
TESTS. Izpildi testu un pārliecinies, vai zini latviešu valodas gramatiku tikpat labi, cik devītklasnieks
TV24
“Kandidāts, kurš grib braukt uz Briseli, kaut ko “klārē” krieviski!” Timrots, Kampars un Upleja-Jegermane komentē debates krievu valodā
Kokteilis
Šo 5 vārdu īpašnieki liek sievietēm justies kā septītajās debesīs 10
Lasīt citas ziņas

Netiešas norādes ļauj domāt, ka incidentā japāņu garnizonam tomēr bijusi pakārtota loma. “Bočkarevas dzelzceļa stacijā šajā laikā atradās kazaku vienība no Čitas, cilvēki 20, kuri bija ceļā uz Blagoveščensku. Šīs vienības virsnieki jau pirms laika bravūrīgi plātījās, ka Blagoveščenskā ieņemšot visas labās vakances štābā, bet vietējiem virsniekiem nākšoties atbrīvot savas vietas,” turpina Muravjovs. Tie bija atamana Semjonova kazaki, izpelnījušies paaugstinājumu “činā” par nopelniem soda ekspedīcijās pret zemniekiem. Tālāk pārskatā uzsvērta šīs grupas nedisciplinētā un agresīvā uzvedība, Blagoveščenskā tai pat pavēršot ieročus pret japāņu karavīriem, kas mēģinājuši aizkavēt kazaku marodierismu. Konkrētajā brīdī un apstākļos Bočkarevā pietiktu ar kāda kaujas adrenalīna pārņemta kazaka bļāvienu “Сволочи латыши, Россию матушку продали!” (“Maitas latvieši, Māmuļu Krieviju pārdevuši!), lai ap nabaga latviešu zemnieku puišiem mirklī salasītos vardarbīgi noskaņots slepkavu pūlis, kam pēc īsas minstināšanās pievienotos japāņu konvojs. Japāņiem bija vieglāk nošaut zemniekus nekā konfliktēt ar labi bruņotu un izlēmīgi noskaņotu kazaku grupu brīdī, kad uzbrūk ienaidnieks.

Atamana Semjonova kazaku soda ekspedīciju vardarbība pret civiliedzīvotājiem bija fakts, ko apliecina neskaitāmi avoti. Japānas impērijas armijas vadībai post factum atlika vien uzņemties atbildību, jo savdabīgā japāņu goda izpratne neļāva atzīt, ka situācija palikusi nekontrolējama un eksekūciju īstenojuši kaut kādi kazaki bez japāņu militārās vadības akcepta. Par labu šādam traktējumam liecina tas, ka Japānas valdība kā kompensāciju vēlāk it kā izmaksājusi 172 800 jenas nošauto piederīgajiem, kaut incidents tam laikam bija visai ikdienišķs un neviens nevienam neatvainojās, nemaz nerunājot par kompensāciju.

CITI ŠOBRĪD LASA

Bočkarevas incidentā, visticamāk, ir darīšana ar pilsoņu kara perifērijas apstākļiem raksturīgu noziedzīgu rīcību. Latviešu brīvprātīgajiem diemžēl nelaimējās atrasties neīstajā laikā un neīstajā vietā. Kurš deva pavēli un vai pavēle maz bija, acīmredzot neuzzināsim, ja vien apritē neienāks kāds jauns avots. Tāds, iespējams, varētu atrasties Japānas arhīvos.

“Vainīgie” nekrievi nebija tālu jāmeklē. Jau kopš 1918. gada vasaras otrās puses kaujās pie Kazaņas un Samaras lielinieku spēku kodolu veidoja tieši latviešu strēlnieku 4. un 5. pulks. Ievērojama loma tāpat bija no čehu, poļu, ungāru un citu tautību karagūstekņiem, kā arī no ķīniešu, rumāņu, lietuviešu mazākumtautību brīvprātīgajiem komplektētajiem sarkano pulkiem. Tāpēc tādus propagandas saukļus viegli pieņēma gan vienkāršs Sibīrijas kazaks, kurš neko vairāk kā apriņķa pilsētu un kara ierakumus nebija redzējis, gan armijas virsnieks, kura pasaule bija sabrukusi, bet kurš nesaprata sabrukuma iemeslus. Tāda situācija ļoti apgrūtināja latviešu diasporas organizāciju attiecības ar vietējām varas iestādēm. Īss situācijas apraksts lasāms Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālas padomes (LNP) protesta memorandā 1919. gada 3. martā Lielbritānijas konsulam Vladivostokā: “Čitā un Aizbaikālā apgabala administrācija aizliegusi latviešu biedrībām lietot sapulcēs un sēdēs latviešu valodu. (..) Šausmu darbi pastrādāti arī Krasnojarskas apgabalā, kur pēc lielinieku dumpja krievu avīzes nekautrējās apvainot par dumpja organizatoriem vietējos latviešu un igauņu kolonistus. Šīs aģitācijas sekas bija tās, ka bez kāda likumīga apvainojuma tika nodedzināti vairāki latviešu ciemi, piemēram, Verhņaja Bulanka, un daudzi mierīgi ciemu iedzīvotāji – latvieši – izdzīti taigā vai nogalināti. (..) No Omskas spaidu kārtā izsūtīti visi latviešu bēgļi vienīgi uz tā pamata, ka viņi ir latvieši. Omskas milicija sauc pie likumīgas atbildības katru, kas uzdrošinās dot dzīvokli kādam latviešu bēglim. Zlatoustā aizliegts uz ielām runāt latviski. Ufā un Samarā visi latvieši, kuri iedrošinājušies kādu vakaru parādīties uz ielas pēc deviņiem vakarā, tika arestēti, un vesels bars tādu latviešu “sarkano gvardu” – sievietes un no darba nākuši vīrieši – tika mēnešiem ilgi nodarbināti pie Sibīrijas dzelzceļa, kur liels daudzums no viņiem nomira no aukstuma un tīfa.”
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.