“Vainīgie” nekrievi nebija tālu jāmeklē. Jau kopš 1918. gada vasaras otrās puses kaujās pie Kazaņas un Samaras lielinieku spēku kodolu veidoja tieši latviešu strēlnieku 4. un 5. pulks. Ievērojama loma tāpat bija no čehu, poļu, ungāru un citu tautību karagūstekņiem, kā arī no ķīniešu, rumāņu, lietuviešu mazākumtautību brīvprātīgajiem komplektētajiem sarkano pulkiem. Tāpēc tādus propagandas saukļus viegli pieņēma gan vienkāršs Sibīrijas kazaks, kurš neko vairāk kā apriņķa pilsētu un kara ierakumus nebija redzējis, gan armijas virsnieks, kura pasaule bija sabrukusi, bet kurš nesaprata sabrukuma iemeslus. Tāda situācija ļoti apgrūtināja latviešu diasporas organizāciju attiecības ar vietējām varas iestādēm. Īss situācijas apraksts lasāms Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālas padomes (LNP) protesta memorandā 1919. gada 3. martā Lielbritānijas konsulam Vladivostokā: “Čitā un Aizbaikālā apgabala administrācija aizliegusi latviešu biedrībām lietot sapulcēs un sēdēs latviešu valodu. (..) Šausmu darbi pastrādāti arī Krasnojarskas apgabalā, kur pēc lielinieku dumpja krievu avīzes nekautrējās apvainot par dumpja organizatoriem vietējos latviešu un igauņu kolonistus. Šīs aģitācijas sekas bija tās, ka bez kāda likumīga apvainojuma tika nodedzināti vairāki latviešu ciemi, piemēram, Verhņaja Bulanka, un daudzi mierīgi ciemu iedzīvotāji – latvieši – izdzīti taigā vai nogalināti. (..) No Omskas spaidu kārtā izsūtīti visi latviešu bēgļi vienīgi uz tā pamata, ka viņi ir latvieši. Omskas milicija sauc pie likumīgas atbildības katru, kas uzdrošinās dot dzīvokli kādam latviešu bēglim. Zlatoustā aizliegts uz ielām runāt latviski. Ufā un Samarā visi latvieši, kuri iedrošinājušies kādu vakaru parādīties uz ielas pēc deviņiem vakarā, tika arestēti, un vesels bars tādu latviešu “sarkano gvardu” – sievietes un no darba nākuši vīrieši – tika mēnešiem ilgi nodarbināti pie Sibīrijas dzelzceļa, kur liels daudzums no viņiem nomira no aukstuma un tīfa.” 7
Japāņu liecība
Laikā, kad no visām pusēm dzirdēja tikai par vardarbību un neviens nesaprata, ar ko tas beigsies, Sibīrijas latviešu sabiedrību ļoti satrauca ziņa, ka 15. martā japāņu karavīri un vietējie kazaki Bočkarevas dzelzceļa stacijā apšāvuši vairākus desmitus latviešu brīvprātīgo, kuri sava virsnieka pavadībā devās uz Troicku iestāties latviešu vienībās.
Sibīrijas latviešu organizācijas uzreiz vērsās pie Sabiedroto spēku virsvadības un panāca, ka 1919. gada 1. aprīlī darbu sāka incidenta izmeklēšanas komisija franču majora Renondo vadībā. Komisijas loceklis leitnants Jansons vēlāk atskaitījās LNP centrālbirojam. Komisija uzklausīja Habarovskā bāzētās japāņu 12. kājnieku divīzijas pārstāvi ģenerālleitnantu Ono, kurš atvainojās par incidentu: noticis pārpratums, jo japāņu karavīri pēc izskata neatšķirot, kurš eiropietis ir čehs, krievs, kurš latvietis vai lielinieks. 32 latviešu zemnieku grupa japāņu konvoja pavadībā (4 karavīri un kaprālis) bija devusies no Zojas uz Blagoveščensku. Brīdī, kad grupa caurbraucot atradusies Bočkarevas sādžā, apdzīvotajai vietai uzbrukuši lielinieki. 100 vīru lielais japāņu garnizons pieņēmis kauju, bet civiliedzīvotāji, arī latviešu brīvprātīgie, metušies slēpties no apšaudes. Diemžēl konvojs nospriedis, ka tie skrien, lai pārietu lielinieku pusē, tāpēc atklājis uguni.
Komisija Bočkarevā ieradās 4. aprīlī. Iztaujājot vietējā garnizona virsniekus, notikumu aina mainījās. Latviešu brīvprātīgo grupu virsnieka Čankas pavadībā japāņi aizturējuši pie Ovsjankas. Pēc apstākļu noskaidrošanas latvieši gan esot atbrīvoti un grupai atvēlēts vagons militārajā sastāvā Nr. 4, pievienojot japāņu konvoju. Bočkarevā vagons ar latviešiem atkabināts no vilciena sastāva un nolikts uz rezerves ceļa, kur atradies vairākas dienas, līdz 15. martā ciemam uzbrukuši lielinieki. Kad uzbrukums tuvojies dzelzceļa stacijai, garnizona komandants, nospriedis, ka runa ir par arestētiem lieliniekiem, un licis tos nošaut, lai izvairītos no dumpja riska un atbrīvotu konvoja vīrus stacijas aizsardzībai. Konvoja komandieris izmeklēšanas komisijai apgalvoja, ka neesot zinājis, kas tie latvieši tādi – sabiedrotie vai lielinieki. Viņam likts tos sargāt un transportēt, citu instrukciju neesot bijis. Kad komisija pieprasījusi uzrādīt līķus, izrādījās, ka tie jau sadedzināti masu kapā. Komisija iztaujāja arī vietējos dzelzceļniekus, taču tie runāja ļoti nelabprāt. Aculiecinieki ziņoja, ka lielinieku uzbrukums patiesi bijis, taču otrā ciema malā un dzelzceļa staciju neesot apdraudējis. Bet 15. martā ieradušies kazaki, kas latviešus izrāvuši no vagona, aizveduši aiz stacijas un bez paskaidrojumiem nošāvuši.
