Galja jūras dieves tēlā. Maskas ir inuītu tradīcijas neiztrūkstams elements.
Galja jūras dieves tēlā. Maskas ir inuītu tradīcijas neiztrūkstams elements.
FOTO: OLE JØRGEN HAMMEKEN

Galja savulaik bija iestudējusi izrādes uz dreifējošiem lediem Kanādas Arktikā. Ūle ierosināja līdzīgu projektu īstenot Grenlandē. Tā Galja atlidoja uz Ummanaku, kur vispirms izveidoja brīvdabas baleta izrādi, pēc tam cirka priekšnesumu. Kopā ar bērniem izdomāja scenāriju, balstītu inuītu teikās un leģendās, darināja maskas un kostīmus. Turklāt Galja ne tikai mācīja citus, bet arī pati mācījās. Ūle ierādīja viņai, kā jāiet pa plānu ledu, kā vairākas dienas iztikt bez ēdiena, kā rast saskaņu ar Ziemeļu skarbo dabu. 0

Taču vienu epizodi Galja atceras īpaši spilgti: – Ceļojot ar suņu pajūgu, mēs iekļuvām sniegputenī, kas ilga trīs diennaktis. Bijām četri, Kevinu ieskaitot. Lai nenosaltu, gulējām visi līdzās, cieši saspiedušies, apsegušies ar brezentu. Tajā rītā Ūle mani noskūpstīja. Man šķiet, viņš vēl nebija īsti pamodies, izdarīja to pusmiegā. Kad saprata, kas noticis, tā samulsa, ka pēc tam trīs dienas ar mani nerunāja.

Reklāma
Reklāma
Izrādās, gurķus ar tomātiem nedrīkst ēst kopā! 8 produktu kombinācijas, no kurām labāk izvairīties 3
Putina sabiedrotais brīdina par globālu karu un “traģēdiju visai cilvēcei”
Kokteilis
VIDEO. Personības tests: izvēlies vienu dakšu un atklāj, ko tava izvēle liecina par tevi
Lasīt citas ziņas

Pavasarī viņi nolēma ar nelielu atklātu laivu doties uz tālākajām Grenlandes ziemeļu piekrastes apmetnēm, kur vēl saglabājušās senās inuītu tradīcijas. Galja gribēja fotografēt aisbergus un vākt materiālus grāmatai.

Par šo ekspedīciju Galja varētu stāstīt stundām ilgi: – Laiva bija pārkrauta, jo vedām degvielu divu mēnešu ekspedīcijai. Vētru laikā centāmies noenkuroties kādā no līcīšiem, taču reizēm nācās palikt atklātā jūrā. Es pilnīgi paļāvos uz Ūli. Viņš pazīst šos ūdeņus un ir teicams kapteinis. Es zemūdens ledu nespēju ieraudzīt pat tuvumā, viņš to jūt jau pa gabalu. Un arī laika maiņas viņš jūt. Saulaina diena, debesīs ne mākonīša, bet Ūle saka: ceturtdien pēc četriem sāksies putenis. Skatos un nesaprotu, bet viņš: vai tad tu nejūti, kā gaiss ir sabiezējis? Paiet divas dienas, un tiešām – ceturtdien pēc četriem sāk gāzties sniegs. Un vēl viņš redz tumsā. Polārajā naktī, kad debesis apmākušās un nav pat zvaigžņu, esmu gājusi ar Ūli medībās. Aklā tumsā viņš spēj nomedīt valzirgu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Divus mēnešus Galjai un Ūlem nebija kur nomazgāties. Viņu drēbes bija tiktāl pievilkušās ar sāli, ka dzīvnieki mitējušies no viņiem bīties.

Galja: – Netālu no Nersa jūras šauruma iekļuvām vētru joslā. Piecas dienas nevarējām piestāt krastā. Dzērām lietus ūdeni. Laiviņu mētāja nežēlīgi, ik pa brīdim mums pāri gāzās kāds vilnis. Ūlem visu laiku rokās bija šautene, jo baltie lāči ir izcili peldētāji. Es dūrē bija sažņaugusi baloniņu ar piparu gāzi. Brīžiem šķita, ka ķermenis zaudē svaru un es lidoju. Visu mūžu ar neskaitāmiem striķīšiem esmu bijusi piesieta pie tuviniekiem un draugiem, mājām, akmeņiem, kokiem. Bet te pēkšņi jutu, ka visi šie striķīši ir atraisījušies, esmu brīva – nekas mani vairs netur un nesaista. Un tad pazuda bailes. Pilnīgi.

Arī Ūlem ir ko atcerēties: – Ēdām, ko jūra mums deva. Gulējām laivas dibenā. Pa brezentu, ar ko sedzāmies, bungoja lietus, kas pēc definīcijas Arktikā nav iespējams – tam tur nav jābūt. Vienā no tādām naktīm es pateicu Galjai, ka mīlu viņu. Tas bija kā sapnī. Man šķita, ka viņa man atbild “jā”, taču es nebiju drošs, jo plosījās vētra, laivai bija sūce, un bīstamā tuvumā ap mums uz peldošiem ledus gabaliem sēdēja baltie lāči.

Piektās dienas pavakarē mākoņi pašķīrās un jūra pēkšņi norima. Beidzot viņi tika krastā, dažās stundās aizkļuva līdz tuvākai apmetnei un pirmo reizi pēc ilgiem laikiem aizmiga uz sausas virsmas.

Galja: – Tie bija laimīgākie manas dzīves mirkļi. Pirmais, ko Ūle pajautāja, kad bija sapratis, ka esam izglābušies: vai esi ar mieru kļūt par inuīta sievu?

Tomēr viss nebija tik rožaini, kā varētu šķist. Ūlem bija civilsieva dāniete. Arī Galja bija precējusies.

Galja: – Stīvens darba darīšanās nemitīgi braukāja pa pasauli, divdesmit piecus gadus es biju tāda kā salmu atraitne. Mums bija labas attiecības, ļoti labas, taču darbs viņam bija svarīgāks par visu, un reizēm es jutos pamesta. Viņš saprata un pieņēma manu lēmumu, tiesa, ne uzreiz, tomēr pieņēma. Ūlem klājās grūtāk. Viņa civilsieva, uzzinājusi par mūsu attiecībām, paziņoja, ka neliksies mierā, iekams nebūs nodīrājusi man ādu.

Reklāma
Reklāma

Ūle: – Kad Galja pēc ekspedīcijas aizlidoja uz Ņujorku pie bērniem, es gandrīz vai sajuku prātā. Nevarēju gulēt, negribēju nevienu redzēt. Nomocījos trīs mēnešus, līdz nopirku biļeti uz Ņujorku. Galja sagaidīja mani lidostā. Mēs apskāvāmies un raudājām kā bērni.

Tagad viņi dzīvo kā klejotāji – dodas ekspedīcijās, vada seminārus un kursus. Ģeogrāfija ir visnotaļ plaša – Čukotka, Jakutija, Grenlande, Aļaska. Ņujorka, Oslo, Reikjavīka. Reiz viņi gribētu apmesties uz dzīvi Savisivīkā Grenlandes ziemeļos, vietā, kur uzplauka viņu mīla.

Kad jautāju Galjai, vai viņa ir gatava atklāt šo savu stāstu arī citiem, viņa, brīdi padomājusi, saka: – Jā. Vēlos, lai tie, kas izlasīs, saprastu, ka brīnumi notiek, ka mīlestībai vienmēr ir īstais laiks. Un arī to, ka ir jāmīl – sevi, cilvēkus, dzīvi. Ja pēc piecdesmit tu nemīli, kļūsi vecs.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.