Raimonds Dombrovskis, kas laivojis pa Kanādas mežonīgajām upēm: “Tālāki braucieni, ko daži nosauks par ekstrēmiem, ir vajadzīgi, lai aizietu prom!” 0
Rudenī neliels latviešu ceļotāju pulciņš devās adrenalīna pilnā piedzīvojumā Kanādas mežonīgo ziemeļu upju straumēs Britu Kolumbijā, ar filmu kameru iemūžinot aizraujošo braucienu Tērnegenas un Kačikas upēs. Piedzīvojumu šovam “Latvieši Kanādas krācēs” varēsim sekot kanālā 360TV ik sestdienu no 14. marta, kā arī jau šobrīd lietotnē “Shortcut”. Par ziemeļu dabas vilinājumu un mūžīgo dzinēju, kas liek doties prom no civilizācijas, lai mājās atgrieztos ar jaunu enerģiju, stāsta ekspedīcijas vadītājs, karstasinīgais latviešu ceļotājs un aktīvās atpūtas vietas “Vanagkalns” saimnieks Raimonds Dombrovskis.
Raimonds Dombrovskis ir bijis vairākkārtējs ASV čempions biatlonā, šobrīd pazīstams arī kā viens no Latvijas zināmākajiem piedzīvojumu meklētājiem, upju ekspedīciju vadītājs. Pēc biatlonista karjeras beigām Raimonds turpināja būt sportiski aktīvs – 1988. gadā 90 dienās veica 4200 jūdžu garu ceļu, ar rollerslēpēm šķērsojot Ziemeļameriku. Pēc vairāk nekā 25 gadiem viņš šo ceļu atkārtoja – tas skatāms filmā “Neiespējamais ir iespējams” (“A to B Rollerski”). Lai arī ceļojumi laivā mežonīgās upēs Aļaskā, Kanādā, Lielajā kanjonā ir Raimonda dzīves neatņemama sastāvdaļa – viena no viņa visvairāk zināmajām dēkām iemūžināta filmā “Jukonas skartie” –, par savām mājām viņš teju 20 gadus sauc Vanagkalnu Jaunpiebalgas pusē. Vietā, kam pieder ceļotāja sirds, ziemā pulcē distanču slēpotājus, bet cauru gadu – aktīvās atpūtas un dabas cienītājus.
Kas šobrīd notiek Vanagkalnā?
Esam izveidojuši trases nepilnu 20 kilometru garumā, tās pašlaik izmantojamas pārgājieniem. Šogad ir jau devītā gadskārta, kad rīkojām Vanagkalna festivālu, un šī bija otrā reize deviņu gadu laikā, kad nevis slēpojām, bet skrējām. Vismaz reizi piecos gados ir viena tāda ziema, un tas ir normāli. Arī mums tā nav tikai slēpošana, veidojam paralēlu programmu – kino, lekcijas vietējā kultūras namā. Varu sist sev uz pleca – cilvēku skaita ziņā nu esam pirmie Latvijā, tuvojamies diviem tūkstošiem. Šobrīd jādomā par lokācijas noteikšanas elektronikas ieviešanu un plašāku publicitāti televīzijā. Arī pēc astoņpadsmit gadiem Vanagkalnā nevaru vien beigt priecāties, cik fenomenāla vieta ir šis apvidus Vidzemē, 250 metru virs jūras līmeņa, vietā, kur ziemās ir biezākais sniegs Latvijā. Tur var savām acīm apskatīt pilnu dabas spektru – skaistas un aizaugušas pļavas, izcirstus mežus, kailcirtes un jaunaudzes. Te mīt staltbriedis, zivju ērglis, ūpis, vilki, mežacūkas, lapsas, jenotsuņi, un kur tad vēl baigie bebru dambji.
Kā kalna saimnieka pienākumi savienojami ar ceļotāja garu?
Esmu pamatīgi iesakņojies – tās ir manas mājas. Vanagkalns ir arī mans maizes darbs un vieta, ar kuru saistu lielākus plānus – tas man ir kā bērns, kurš jāpalaiž pasaulē, bet reizē tas ir arī dzīves jēga un stils. Jā, man patīk ceļot, tur neko nevar darīt. Taču man nav nekādu problēmu ceļot arī pa Latviju, pat ja pirms vairākiem gadiem tas vēl bija kaut kas revolucionārs.
Tālāki braucieni, ko daži varbūt nosauks par ekstrēmiem, man ir vajadzīgi, lai aizietu prom.
Lai paskatītos no malas uz to, kas notiek. Esmu cilvēks, kam vajag vairāk nekā vienu sapulci, lai pieņemtu lēmumus. Pagaidām tas ļoti labi darbojas.
Esat dzīvojis Amerikā, bijis biatlona čempions. Vēlmi palikt tur, aiz okeāna, nejūtat?
Tā patiešām ir zeme, kur tu ar savu darbu, neatlaidību, centību vari sasniegt daudz. Turklāt tajā kultūrā tas tiek novērtēts. Ja tev ir šīs īpašības, tu esi vajadzīgs. Runājot par manu jomu, biatlonu – arī Latvijā tā bija izcila, lieliski sportisti, bija infrastruktūra, tradīcijas, taču tas nevienam nebija vajadzīgs, un ir sajūta, ka nevajag arī tagad. Mums Vanagkalnā ir 30 km trase, bet neviens pie mums no slēpošanas federācijas neatbrauc, viņi brauc uz Somiju, Zviedriju, maksā tur kādam naudu, lai gan to varētu darīt tepat. Tikmēr pie mums brauc trenēties orientieristi, slalomisti, riteņbraucēji. Mazliet absurds. Tomēr esmu atnācis šeit atpakaļ, un man ir sajūta, ka gribu te uzvarēt kādu cīņu plašākā mērogā. Kaut ko mainīt, lai mainītos šī valsts, jo, jāsaka godīgi, tā šobrīd nīcina pati sevi. Paskatieties, tie paši Ērgļi, pilsēta, kura ir vismaz tikpat interesanta kā Sigulda, bet tur – bankrotē viesnīca! Pilsēta izmirst, kamēr vietējie strīdas savā starpā bez prasmīga saimnieka. Ja šī tendence kļūs par mūsu valsts zīmolu, kaut kas jāmaina. Un tur, otrpus dīķim, mani neviens negaida, lai arī zināmā mērā tur ir vieglāk. Bet tas nav tik interesanti. Ja savā sētā kaut ko izveido, tu jūties kā saimnieks, bet tur, pat būdams veiksmīgs, būsi tikai piliens jūrā starp daudziem.
Pārslēgšanās no milzu kontinentu mērogiem uz ne tik lielajiem vietējiem ir viegla?
Tā nav problēma. Reizēm nevaru pierast pie muļķībām, kas šeit notiek. Kad esi piedzīvojis kaut ko skaistu, pieradis pie pareizi organizētām lietām, bet tad atbrauc un redzi, ka valda anarhija kaut vai tajā pašā vides aizsardzībā. Kad redzi, ka ASV sarkankoku mežu īpašnieki tur ir atjēgušies, ka tos nedrīkst izcirst, un pateikuši “stop”, saprotot, ka nebūs ko redzēt bērniem un mazbērniem. Citi vienkārši nopērk apgabalus ar mērķi uzturēt, saglabāt.
Tas ir tas, ko gribu darīt arī es. Nopirkt šīs vietas, pirms tās tiek iznīcinātas, jo mežu izciršanas jomā notiek lielas nejēdzības.
Kanāda un Aļaska ir aizliegusi kailcirtes, arī mums būtu jārīkojas gudrāk. Vai tās pašas mazās upju elektrostacijas – ja peļņu gūst viens cilvēks vai ģimene, bet pārējie, kas dzīvo uz šīs upes, ir zaudētāji, tad tas ir nesaprātīgi. Kalifornijā nojauca šos “hesus”, jo saprata, ka galvenais ir cilvēki.
Tomēr lielo mērogu vilinājums nav zudis?
Tas sācies jau bērnībā un ir turpinājies visu laiku. Piebremzēju tikai uz neilgu laiku, kad divreiz biju slīcis – Latvijā un Amerikā, to sajūtu sapratīs katrs, kas ir ko tādu piedzīvojis – vajadzēja laiku, lai atsāktu. Pamatā mums ir divi virzieni. Viens – Aļaska, Kanāda – Jukonas teritorijas upes rudeņos. Otrs – pavasaros Amerikas kanjoni, kur arī ir ārkārtīgi skaisti un ir ko redzēt. Vienreiz esmu piekritis doties uz Grenlandi. Šogad gatavojos sešiem braucieniem Amerikā, priecājos, ka ir cilvēki, kuri ir gatavi doties līdzi. Varbūt no malas tas viss šķiet mežonīgi, taču šis mežonīgums ir pieradināts. Šādos braucienos svarīgas ir divas lietas – psiholoģiskais stāvoklis un inventārs. Ar pareizo aprīkojumu, zināšanām, pieredzi šobrīd mūsu spēkos ir laivot pa piektās – grūtākās – kategorijas upēm. Piektā pakāpe nozīmē to, ka katra kļūda var izrādīties pēdējā. Amerikā, piemēram, ir daudz maršrutu, pa kuriem vispār nav atļauts braukt, un, ja uzzinās, ka tu tur dodies, tevi var ielikt cietumā un izraidīt, pēc tam netiksi vairs nevienā upju sistēmā. Ir jāzina vietējie likumi, piemēram, tas, ka uz Lielo kanjonu nedrīkst ņemt līdzi suni – viņi sargā savu ekosistēmu. Bet galvenais stāsts ir par to, ka tu aizbrauc prom. Tur, kur nav telefona, uz savu dzīvi skaties no malas.
Kā nokļuvāt līdz idejai par piedzīvojumu šovu?
Kādā brīdī atskārtām, ka kopš brauciena pa Jukonu (filma “Jukonas skartie”) mūsu braucieni nav fiksēti, bet cilvēki interesējas, vēlas redzēt, kā tas ir. Iedvesmoties. Brīdī, kad jau bijām sapakojuši mantas, atradās enerģiski jaunie cilvēki, kuri bija gatavi to visu atbalstīt, fiksēt ar kameru un piedalīties. Neatsverams bija Matīss Spaile, kurš ir arī filmas “Neiespējamais ir iespējams” operators, cepuri nost – enerģijas un izdomas pilns puisis, kuram pēc padoma ilgi nav jāmeklē.
Šoreiz brauciens Britu Kolumbijas provinces ziemeļos sākās ļoti jaudīgi, jo visas četras trakās krāces bija uzreiz, upes augšgalā, stiepām laivas ap Tērnegenas upes ūdenskritumu. Klimatiski tā jau ir tundras zona – Eiropas analogs Zviedrijas, Norvēģijas ziemeļu pusei. Sākām mīnus piecos grādos, kas šajā laikā ir pilnīgi normāli, un bijām tam gatavi. Braucām kādreizējās indiāņu teritorijās uz Jukonas robežas. Ķērpji, netālu ir lielie šļūdoņi, lielā skaitā kalnu grēdas – lielāko daļu braucām caur milzīgām klintīm ar sniega cepurēm. Gaidījām pat sniegu, taču tikām cauri bez tā – ceļot sniegā ir ārprātīgi skaisti, lai gan pēc četru stundu brauciena esi tā nosalis, ka jābrauc malā. Tāpēc upe ieguvusi nosaukumu “Turnagain”, kas nozīmē nemitīgu līkumošanu. Atšķirībā no lielas daļas upju, tā ir ārpus civilizācijas, kas upes laivošanas grūtības pakāpi paaugstina līdz trešajai kategorijai.
Izvēlējāmies vienu no sarežģītākajiem veidiem, kā šo upi veikt, taču, visu cieņu, mums tas izdevās.
Šķiet, visur esat bijis, bet vai tomēr ir kāda vieta, upe pasaulē, ko gribētos izbraukt?
Tā ir Jampas upe Jūtas štatā, tāpat arī Zālamana upes vidusposms Aidaho. Tur ir tīrs ūdens, laši, foreles, vismaz ceturtā grūtības kategorija.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Mērķtiecība. Avantūrisms. Pozitīva demagoģija.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez ikdienas mērķa.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Esmu pierādījis sev un citiem, ka arī pie mums var būt lieliska distanču slēpošanas bāze, turklāt darot pašiem, bez Eiropas fondu atbalsta. Prieks, ka cilvēki to turpina, sadarbojas.
Labākā izklaide?
Mūzika – tā ir vesela pasaule, kura ļauj gan gūt enerģiju, gan relaksēties.
