“Asins atsūkšanu no sava apakšstilba veicu pats,” Valdis ar savu pieredzi nodemonstrē kvotu sistēmas nejēdzību Latvijas medicīnā
0
Saņēmu vēstuli no Valda, kurš piedzīvojis situāciju, kas raisījusi pamatīgas pārdomas par iespējām pierakstīties pie ārstiem Latvijā un maksas medicīnu. Valdis uzskata, ka par šo tēmu ir jārunā, tai jāpievērš uzmanību, tāpēc nolēmis dalīties savā pieredzē un novērojumos.
Jau vēstules sākumā vīrietis norāda, ka šis nebūs stāsts par fatāli bezcerīgu situāciju vai stāsts no sērijas “un tā viņš aizgāja pa skuju taku”. Šis būs stāsts par mūsu Latviju, kuras patrioti mēs esam ik gadu novembrī un uz mirkli aizmirstam par skaudro ikdienu. Precīzāk – stāsts par tēmu, kas sabiedrībā ir aktuāla, uzjundī kaislības un droši vien vēl ilgi uzjundīs. Par veselības aprūpi mūsu valstī. Par kvotu sistēmu, zāļu cenām, neētiski rīkojošamies un neieinteresētiem ārstiem un arī par iespēju iebraukt slimnīcas teritorijā ar savu transportu.
Stāsts no sērijas “Mūsu valstī viss ir kārtībā līdz brīdim, kad esi spiest apmeklēt kādu medicīnas iestādi.”
Un par to, ka Latvijā, šķiet, ir izveidojusies situācija, ka lēmēji, izpildītāji un arī liela daļa sabiedrības domā – ja daudzās nozarēs – medicīnā, izglītībā, spēka struktūrās u.c. uz galda tiks uzlikts tāds kārtīgs miljonos mērāms žūksnis naudas, tad problēmas atrisināsies pašas no sevis, aizmirstot, ka pa vidu ir visu līmeņu iesaistītie cilvēki, kas ir atbildīgi par to, lai šīs problēmas risinātu un ka nauda bieži vien te vispār nespēlē nekādu lomu.
Turpinājumā dažas Valda aprakstītas epizodes, kas, pēc viņa vārdiem, parāda mūsu veselības aprūpes sistēmas drausmīgo stāvokli, un nav svarīgi, ar ko tas ir noticis un kur noticis, tas notiek pie mums Latvijā katru mīļu dienu.
“Kad bija nepieciešams apmeklēt LOR (ausu, kakla, deguna ārsts) ar akūtas saslimšanas pazīmēm, tad izradījās, ka oktobrī visas kvotas beigušās. Tātad nekas cits neatliek kā maksas pakalpojums. Kad ierados uz pieņemšanu pie speciālista, izradījās, ka ārsts pieņem visus jauktā kārtībā. Kādu par valsts finansējumu aizsūta uz laboratoriju un aicina kabinetā maksas pacientu. Tad atkal valsts finansēto un tā tālāk.
Viss notiek vienā un tai pašā laikā un kabinetā. Rezultātā ārsts visus ir pieņēmis, visus apskatījis, devis norādījumu, kā ārstēties, bet dažiem par valsts finansējumu, pārējiem par maksu.
Kas būtu noticis, ja tajā dienā visi būtu valsts finansēti pacienti? Vai ārsts būtu izdedzis, pārstrādājies? Ne tak! Vienkārši viņa kontā ieripotu mazāk eiro, ko valsts viņam dāsni atvēl, nu, protams, no pacientu makiem.
Līdzīga akūta situācija pie dermatologa. Ģimenes ārsts jau nosūtījumu var uzrakstīt, bet gaidīšanas laiks uz valsts kvotām – aptuveni pusgads, taču situācija to nepieļauj. Atkal maksas pakalpojums. Bet ar to viss nebeidzas. Ārsts nozīmē izmeklējumus un izrādās, ja reiz tā ir maksas vizīte, tad visi turpmākie izmeklējumi un analīzes arī par maksu, kas ir trīs ciparu skaitlis.
Kad šī gada pavasarī nejauši uzsitu ar koka gabalu pa apakšstilbu, domāju, ka tāds zilumiņš vien būs. Taču pēc pusstundas ieraudzīju hematomu divu pieauguša cilvēka dūru lielumā. Skaidrs, ka bija jādodas pie traumatologa. Izpētīju internetu un secināju, ka tuvākais maksas pakalpojums pieejams pēc nedēļas. Tas neder! Var doties uz uzņemšanu uz “traumām”.
Tad atcerējos, ka pirms 10-15 gadiem kādā neformālā pasākumā iepazinos ar ķirurgu un, šķiet, saglabāju viņa kontaktus. Pārbaudīju savu ierīci un, jā, tie ir. Kad piezvanīju, viss notika ļoti ātri. Man bija jāierodas pie viņa kabinetā norādītajā ārstniecības iestādē Rīgā. Jāgaida nebija ne minūti. Kāja tika apskatīta, konstatēta pārsista vēna, kāja jau tad bija zila no sasituma vietas līdz pat papēdim.
Vajadzēja turpat veikt asins atsūkšanu no zemādas audiem. Vēl tika izrakstītas divas fizioterapeitiskās procedūras katra desmit seansu apjomā, lai ātrāk veicinātu hematomas uzsūkšanos.
Tas viss neaizņēma vairāk par 15-20 minūtēm un 70 EUR, kas, loģiski, tika samaksāti ārstam “uz rokas”. Ja kāds nav dzirdējis, par tādu terminu kā “blats”, tad ieguglējiet!
Fizioterapeitiskās procedūras, protams, arī maksas pakalpojums. Ārsts gan noteica, ka asins atsūkšanu būtu jāveic vēl reizes divas. Nospriedu, ka no provinces, kopā mērot, 100 km līdz Rīgai un atpakaļ divas reizes tāda nieka dēļ kā adatas ieduršana zem ādas un asins atsūkšana, nebūtu prāta darbs, tādēļ devos uz aptieku, iegādājos sterilas šļirces (palūdzu tādas lielākas) un ādas dezinfekcijas līdzekli un nākamajā dienā ķēros pie procedūras – asins atsūkšanu no sava apakšstilba. To atkārtoju trīs dienas. Domāju, ka man izdevās ne sliktāk, kā manam ķirurgam. Un kājas stāvoklis acīm redzami uzlabojās.
Jā, tik tālu nu reiz esam! Es, protams, neaicinu ne vienu sev operēt aklo zarnu, bet pašārstēšanās, padomu meklēšana internetā un tagad arī mākslīgā intelekta čatbotu lapās ir plaši izplatīta parādība. Bet vai tas ir labākais un drošākais ārstēšanās veids, lai paliek uz sistēmas sirdsapziņas.
Un stāsts par pierakstīšanos uz, manuprāt, ļoti ikdienišķu, nereti 15 minūtes ilgu izmeklējumu – ultrasonogrāfiju. Tas ir līdz riebumam banāli! Valsts kvotu vairs nav, uz tām būs jāgaida pus gads. Ja vēlaties tikt pie valsts atmaksātas procedūras, zvaniet. Cik bieži man jāzvana, katru dienu? Jo biežāk jūs zvanīsiet, jo lielāka iespēja, ka tiksiet pie kvotas nākamajā kvotu izmešanas cēlienā. Ak, tā?
Nepietiek, ka esam sodīti jau ar to vien, ka pusgadu ir jāgaida, bet, lai dzīve neliktos tik “rožaina”, lūdzu, zvaniet katru dienu un varbūt jūs tiksiet sadzirdēti. Tiešām tā ir neiespējamā misija ar vienu zvanu cilvēku ielikt rindā, nevis nepārtraukti viņu pazemot, liekot katru dienu zvanīt?
Mēs taču ļoti labi zinām, kā izpaužas šī zvanīšana – nospied tādu taustiņu, tad šādu, tad noklausies izvilkumu no kādas operas un tad nereti saruna pārtrūkst. Mēs cīnāmies pret birokrātiju, bet tajā pašā laikā uz nebēdu tērējam gan pacienta, gan medicīnas iestāžu dārgos resursus. Paskatījos portālā piearsta.lv. Tur vispārējo ultrasonogrāfiju veic viens ārsts. Nu nožēlojami. Mēs lielāmies, ka ārstniecības iestādēs parādās miljoniem vērts medicīnisks aprīkojums, bet tas nav pieejams.
Grūti saprast, kā valsts, kurā jau ir zem 1,8 miljoniem iedzīvotāju, nav spējīga nodrošināt savus pilsoņus ar elementāriem izmeklējumiem?
Latvijai Eiropas priekšā aiz kauna vajadzētu nodurt acis. Klausījos kāda ukraiņa neizpratnes pilno stāstu. Valstī, kura jau ceturto gadu ir pilna kara apstākļos, uz ultrasonogrāfiju nav jāgaida vispār vai sliktākajā gadījumā tā ir nedēļa vai desmit dienas, bet ne jau pusgads.
Kā vispār var pastāvēt tāds jēdziens kā “kvotas medicīnā”? Tas nozīmē, ka valsts saviem pilsoņiem ir pateikusi: “Mēs par valsts naudu ārstēsim 50, varbūt 60 procentus iedzīvotāju, bet pārējie, nu sorry, tiekat galā paši kā nu protat!”
Pie tam 100% kvotu nemaz nevajag. Gan jau būs daļa iedzīvotāju, kuri nemaz nepretendē uz valsts atbalstu, jo ir spējīgi apmeklēt privātās medicīnas iestādes.
Man šī situācija atgādina padomju laiku doktordesas “izmešanas” jautrības, kad kaimiņš kaimiņam zvanīja un teica: “Eu, skrien uz unīti, tur izmesta doktordesa!” Tagad tas pats ar kvotām: “Zvani pa fikso, izmestas kvotas!” Tik pazemojošā situācija valsts ir nostādījusi savus pilsoņu!
Nobeigumā vēl viens, šķiet, “sīkums”, kas raksturo attieksmi pret valsts pilsoņiem. Vai esat pamanījuši, ka pie lielveikaliem vai citām komercplatībām būtu atļauts bez maksas novietot auto tikai uz 30 minūtēm? Ne tak! Apmeklētājs ir svarīgs! Viņam parasti tiek atvēlētas divas stundas bez maksas. Bet cik svarīgs ir pacients? Nu pamēģiniet bezmaksas pus stundas laikā Rīgas 1.slimnīcas vai Stradiņu teritorijā ievest omi, aizvest viņu uz reģistratūru, kur izstāvēt rindu un nosēdināt pie ārsta kabineta durvīm. Ja ne, tad šķiraties no 4 vai 7 eiro. Un kāpēc ne no diviem, kā, piemēram, uz ielas? Nu vienkārši tāpēc, ka
pircējs, kas atstāj naudu veikalā, mūsu valstī ir vērtīgāks par cilvēku, kuram vajadzīga medicīniskā palīdzība.
Man nav padoma, par kuru politisko spēku balsot nākamā gada Saeimas vēlēšanās, bet tā vien šķiet, ka valstī atrast cilvēkus, kas būtu spējīgi šo veselības aprūpes sistēmu pārbūvēt pašos pamatos, mūsu valstī nevarēs. Un laikam ilgi nevarēs! Šī sistēma acīm redzami ir kādam ļoti izdevīga un tai ir pārāk spēcīgs lobijs, lai to tā vienkārši ņemtu un likvidētu.”
Varbūt arī Tev ir ko teikt par medicīnas sistēmu mūsu valstī? Vai ir kāda pieredze (laba vai ne tik laba), ar ko esi gatavs dalīties ar citiem lasītājiem? Priecāšos, ja atrakstīsi man e-pastā uz [email protected].
