“Nācija sadalījusies divos naidīgos grupējumos, pretpolos, galvenokārt Andreja Upīša dēļ” – Līcīša feļetons 90
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze, AS “Latvijas Mediji”
Grūti vērtēt, vai tas saucams par kašķi, konfliktu, savstarpēju nesaprašanos vai asumiem, bet latviešos pretstāve ir pamatīga. Nācija sadalījusies divos naidīgos grupējumos, pretpolos, galvenokārt Andreja Upīša dēļ. Iešķībi skatieni vienam uz otru, karstākie gatavi mesties krūtīs vai ķerties oponentam pie rīkles. Turklāt cīkstiņš iededzies ne jau nelīdzsvarotu elementu, deklasētu sabiedrības pabiru starpā, bet pilnā spēkā iet vaļā starp zinātņu vīriem, politiskiem darbiniekiem un kultūrcilvēkiem, dūrītes vīsta briļļaini intelbeņķi, grāmatu tārpi un muzejnieki.
Citas padomju laikā uzstādītās statujas un krūšutēlus, bisti babiņai – sēņotājai Annai Saksei lai vāc nost un likvidē, bet strīda pamatēdienam – Upīša piemineklim – ir piedevas un garnīrs, un par to lielākais stress. Vienas puses secinājumi nerunā par labu dižā literāta, “latviešu Balzaka” piemiņas vietas saglabāšanai Rīgas centrā, un šai daļai – pārsvarā politiskajai – ir savi būvnoteikumi. Tie vēsta – nav pieļaujama padomju varas totalitārisma pārstāvja godināšana publiskā telpā.
Rakstnieks aktīvi kalpojis padomju režīmam, denuncējis spalvasbrāļus un bijis vadošs propagandists, karotājs pret trimdā aizbraukušiem. Augusta Vosa atklāts, piecdesmit gadus piemineklis stāvējis, nu stabilitāte jāpārtrauc. Diez vai tā ir sīka atriebe par literatūras učenes spiedienu obligāti lasīt “Zaļās zemes” biezo ķieģeli. Tā ir nostāja, un ir gribētāji rakstnieka kalto figūru ar vaļā pasisto, plandošo mēteli saspridzināt gabalu gabalos, lemjot iznīcībai. Vai vismaz ar sviru pārvietot Upīša monumentu uz dzimtajiem Skrīveriem, atrast vietu pagasta dibenplānā, ievelt ušņu, dadžu laukā. Bet ko tad, ja vietējie arī atsakās ņemt pretī lielo novadnieku?
Otras puses, pa lielai daļai mākslas pasaules ļaužu, balsis ceļas rakstniecības dižgara aizstāvībai un balsina faktus attaisnojumam. Teiktais par Andreju Upīti ir politiska interpretācija, pārpratums un vienpusīgs pārspīlējums. Jo brīvas Latvijas laikā Upīts bijis kreisiem uzskatiem un pēc 1940. gada nav līdzdalīgs represijās. Tiek atzīta tēlnieka Alberta Terpilovska veidotās skulptūras mākslinieciska kultūrvērtība, kurā iemiesots rakstnieka slēptais duālisms ar tipiskas sociālisma laikmeta personības vaibstiem, bet, no otras puses, ar smagnēja, sīksta literāta – kritiķa tēlu. Piemineklis Upītim esot unikāla laikmeta liecība un monumentāls mākslas darbs. Latvijas PSR medaļotā, ordeņotā un Staļina prēmētā vīra aizstāvji pat piemin apstākli, ka Upīts bijis kolosāls dzīru galdabiedrs, kurš, humānists būdams, vienmēr uzņēmies rūpes par jaunāko un trūcīgāko amatbrāļu kopīgi nodzertā rēķina nokārtošanu.
Izlīgums pārstāvēto viedokļu starpā nav iespējams. Kolīzijas turpinās, agresīvākie cīņas dalībnieki jau ievingrina kaļamos āmurus un gāšanas lieljaudas tehniku pat pret Kārļa Ulmaņa vareno stāvu – arī Latvijas valstiskuma dibinātāja piemineklis esot jādabū prom. Jāuzmana, nedrīkst piemiņas vietu demontētājus laist pašplūsmā, citādi viņi top pārlieku azartiski. Amerikā vandaļi jau nogāzuši prezidentus, pasludinādami baltos “vašingtonus” par paverdzinātājiem un vergu tirgoņiem, melno ideoloģiskiem pretiniekiem, bet Londonā kādam nagi niezēja uztriept Čērčila statujai rasista vārdu.
Latvijā novelts slogs no latviešu pleciem – Pārdaugavas stabs, tiksim vaļā no Maskavas ielas, kā esam atbrīvojušies no Tereškovas un Kirova ielām. Bet smagi risināmā Upīša lietā atbilde jāgaida no Rīgas domes. Mērs Staķis saka – rīkošoties ar apdomu.
