Piemineklis rakstniekam Andrejam Upītim Kronvalda parkā.
Piemineklis rakstniekam Andrejam Upītim Kronvalda parkā.
Foto: Evija Trifanova/LETA

Viesturs Sprūde: Upītim savienošanās ar padomju okupācijas varu notika dabiski – neuzspiesti 45

Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
FOTO. Daži no viņiem pat neprecēti! Šī gada 10 iekārojamākie Latvijas vīrieši MI skatījumā 52
Kokteilis
Emocijzīmes, kas bieži tiek pārprastas: tās nozīmē kaut ko pavisam citu, nekā domājat 34
Krievijas Federācijā beidzas padomju tehnikas krājumi. Putinam ir kāds neticams plāns 93
Lasīt citas ziņas

“Patlaban latvju literatūras kuģis izbrauc lielās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības jūras tālajā selgā. Mastā uzvilkts mums plīvojas strādnieku šķiras Sarkanais Karogs.

Pie stūres jāstājas marksistiskās literatūrzinātnes un sociālistiskās celtniecības kritikas vīriem, lai latvju vārda māksla neatklīstu nost un nepaliktu iepakaļ, bet vienmēr turētos neuzvaramās armādas pirmajā līnijā,” 1940. gada 1. septembrī dažus mēnešus pēc padomju okupācijas sākuma paša rediģētā žurnāla “Karogs” pirmajā numurā rakstīja rakstnieks, literatūrkritiķis un Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija loceklis Andrejs Upīts.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tādus un vēl košākus citātus varētu savākt vismaz simtiem. Arī administratīvo amatu, citējot teātra un literatūrzinātnieci Silviju Radzobi (1950–2020), Andrejam Upītim bijis “neticami daudz” – klāt jau minētajam vēl LPSR Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs, Valodas un literatūras institūta direktors, LVU Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļas vadītājs un tā tālāk.

“Sūnu ciema zēnu” un visiem grāmatmīļiem labi zināmu romānu autors reizē bija ievērojams rakstnieks ar bagātu valodu, bet ne jau tādēļ 1982. gada 2. decembrī pašā Rīgas centrā, turklāt vēl pie Latvijas kompartijas Centrālkomitejas Politiskās izglītības nama namdurvīm, atklāja viņa smagnējo figūru, kas izmēros diži neatšķīrās no Ļeņinam un Pēterim Stučkam uzslietajām. Atklāšanas ceremonijā galvenās lomas bija ierādītas Latvijas PSR augstākajiem funkcionāriem, nevis kultūras ļaudīm, kuri starp tolaik presē minētajām titulētajām personībām bija vien daži. Acīmredzami, ka smagnējais piemineklis nebija pateicība par “Zaļo zemi”, bet domāts “sociālistiskā darba varonim”, ievērojamam kolaborantam.

Neviens nav iebildis pret Upīša literārā mantojuma nozīmību. Tā ir latviešu rakstniecības klasika, kuru nedz dedzinās (tas vairāk raksturīgs totalitāriem režīmiem), nedz metīs ārā no bibliotēkām vai spriedīs bargu tiesu par lasīšanu mājās. Bet Upīts bija arī padomju varas “īpaši uzmīļota” personība. Režīmam viņš bija nenovērtējams, kad “latvju literatūras kuģi” vajadzēja turēt uz Maskavas uzdotā kursa un gādāt, lai kā mirušie, tā pagaidām vēl dzīvie “buržuāziskie” literāti tiktu nolikti pie vietas, kas daudziem izrādījās Sibīrija.

Pats Upīts šai misija ne mirkli nepretojās. Viņam pat nevajadzēja īpaši nopūlēties piemēroties jaunajiem apstākļiem, kā to, piemēram, mēģināja darīt nelaimīgais dzejnieks Aleksandrs Čaks. Upītim savienošanās ar padomju okupācijas varu notika dabiski, neuzspiesti. Galu galā 1919. gadā pie Pētera Stučkas viņš bija Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas Izglītības komisariāta Mākslas departamenta vadītājs un komunistiskā ideoloģija viņam nebija nekas svešs. 1940./41. gadā un pēckara padomju Latvijas literatūrā viņa vārds varēja celt un varēja iemīcīt dubļos, pat iznīcināt.

Upīša pieminekļa aizstāvji kaut kā atsakās pieņemt to, kas sen jau noformulēts. “Andrejs Upīts starp latviešu rakstniekiem ir uzskatāms par ievērojamāko kolaboracionistu. Kaut kas smagnēji nospiedošs, neizprotams ir vai visā viņa liktenī un daiļradē,” 2008. gadā rakstīja filoloģe un literatūrzinātniece Dace Lūse (1949–2021). Viņa Andreju Upīti skaidri un argumentēti sauca par nodevēju, kurš pēc 1940. gada bijis gatavs noliegt jebko, kas saistījās ar pirmskara Latviju, latviskumu.

Reklāma
Reklāma

Upīša pielūdzējiem var tikai ieteikt izlasīt 307.–322. lpp. bijušās LU Filoloģijas fakultātes dekānes pētījumā “Latviešu literatūra un 20. gadsimta politiskās kolīzijas”, kur diženā rakstnieka nepievilcīgā loma izklāstīta ar faktiem, saliekot visu pa plauktiņiem.

Un ir vēl daži apsvērumi, kas pašreizējo vietu padara Upīša tēlam nepiemērotu. Pirmkārt, apšaubāma ir pieminekļa saderība ar Kongresu namā iecerēto Nacionālo akustisko koncertzāli. Otrkārt, tēlnieka Andreja Terpilovska un arhitekta Gunāra Asara veidotais monuments nefunkcionē kā rakstnieka godināšanas vai literātu saieta vieta. Pārskatot ziņu aģentūras LETA arhīvu pēdējo 10–15 gadu laikā, neizdevās atrast nevienu pasākumu, kas tur būtu noritējis.

Ak jā, ziemās tur kopā ar vecākiem pulcējas bērni, pakalnu aiz “sociālistiskā reālisma tradīciju iedibinātāja” bronzas muguras izmantojot šļūkšanai ar kamaniņām.

Upīša piemiņas pasākumi allaž rīkoti rakstnieka muzejā Skrīveros. Varbūt tur arī piemineklim vieta? Iznīcināt gan to nevajadzētu. Kad pirms desmit gadiem apdrošināšanas kompānija BTA Rīgas pieminekļu aģentūras uzdevumā aplēsa Rīgas pieminekļu kultūrvēsturisko un materiālo vērtību naudas izteiksmē, piemineklis Andrejam Upītim tika notaksēts kā trešais vērtīgākais, tūlīt aiz Brīvības pieminekļa un pieminekļa Rainim.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.