– Dažreiz izskan ideja, ka varētu mēģināt nodalīt ekonomiskās attiecības ar Krieviju un ārpolitiku. Bet vai tas iespējams? 24
– Diemžēl ir atsevišķu sabiedrības grupu naivums šajā jautājumā. Dažiem šķiet, ka galvenais ir tikai tirgoties un uzturēt lieliskas ekonomiskās attiecības – sak, pie Ukrainas mēs jau esam pieraduši, lai lielie spēlētāji plosās, mēs esam mazi, pastāvēsim labāk malā. Vairākas reizes esmu uzsvēris, ka Latvija šādu pieeju jau ir mēģinājusi – 20. gadsimta 30. gadu vētrās vara gribēja būt “prātīga” un nejaukties. Mēs labi zinām, ar ko tas beidzās! Šobrīd ir tāds pats izaicinājums. Faktiski notikumu eskalācija Ukrainā turpinās, tikai atšķirībā no 2014. gada un 2015. gada janvāra nenotiek aktīva karadarbība, bet atsevišķi saasinājumi. Piemēram, Krievija apgalvo, ka tā atklājusi grupu, kas Krimā plānojusi terora aktu, par ko gan ir pamatotas šaubas. Svarīgi uzsvērt – Latvijai principiālajos jautājumos kā starptautiskās sistēmas un principu nosargāšanā kompromisu nebūs. Nevar teikt – taisīsim biznesu un aizmirsīsim par pārējo, tad nebrīnīsimies, ka pret mums valdīs slikta attieksme. NATO spēku klātbūtne Baltijā, ES sankciju politika un ES kopējā ārpolitika pret Krievijas agresiju Ukrainā ir jautājumi, kuros nevar būt kompromisu. Kā kaimiņi varam runāt par praktiskiem jautājumiem, piemēram, robežkontroli un migrāciju. Saprotu kolēģus, kuru pārziņā ir tranzītbizness, piensaimnieki un zivrūpnieki. Arī Ārlietu ministrija ir centusies palīdzēt šo jomu pārstāvjiem, piemēram, zivrūpniekiem esam snieguši padomus, kā pārorientēties uz citiem tirgiem. Es nevēlos pamācīt uzņēmējus, bet gribu brīdināt – ja jūs ejat Austrumu tirgos, tur būs ne vien peļņa, bet arī lielāki riski, kas saistīti ar korupciju un tiesu sistēmu šajās valstīs. Mēs palīdzēsim, ja mums to lūgs, taču jāsaprot, ka Krievijas politika nav mainījusies, spriedze nemazināsies, un tas jāņem vērā. Neesam gatavi iziet uz kompromisu, kas skar Latvijas drošību un ES kopējo ārpolitiku.
– Jūs jau paguvāt nokaitināt zivrūpniekus, un, kā secinām, viņiem ir ietekme politiskajās aprindās. Vai esat plānojis tikties ar šīs nozares pārstāvjiem, lai pārrunātu jautājumus?
– Mums ir bijusi darba tikšanās 2015. gadā. Man ir pilnīgi vienalga, kādu politisko spēku pārstāv biedrības funkcionāri. Jau no paša sākuma brīdināju, ka šī situācija ar Krieviju nebeigsies kā Jaroslava Hašeka romānā “Šveiks”, kur bija runāts, ka “pēc kara sešos tiekamies kafejnīcā pie alus kausa”. Krievijai ir vēlme realizēt agresīvu ārpolitiku.
Ģ. Vikmanis: – Ielūkojoties respektablos pasaules medijos, rodas priekšstats, ka Krimas jautājums publiskajā telpā tiek pamazām aizmirsts. Kāds ir jūsu skatījums?
– Bet cik ilgi šajā informācijas pārbagātības laikmetā kāds notikums noturas mediju darba kārtībā? 2011. gadā aktuāla bija Sīrija, tad parādījās Ukraina, tad atgriezās Sīrijas jautājums, tad parādījās ISIS. Nevis mediji vai politiķi pazaudē kaut ko darba kārtībā, bet situācija tik strauji mainās, ka strauji jāpārslēdzas no viena jautājuma uz citu, nepaliek iespēju domāt stratēģiski. Tas diemžēl ir 21. gadsimta lēmumu pieņēmēju un varbūt arī žurnālistu lāsts. Ja situācija Ukrainā turpināsies kā līdz šim un Minskas vienošanās izpildē nebūs pārmaiņu, tad decembrī sankcijas tiks pagarinātas. Ja būs progress, būs diskusijas. Ukrainas jautājums nav pazudis!
M. Antonevičs: – Ko Ārlietu ministrija atbildēja uz Aizsardzības ministrijas lūgumu pārtraukt Latvijā ANO Bēgļu aģentūras (UNHCR) kampaņu Latvijā “Mēs darītu tāpat”? Sauklis “Mēs bēgtu” raisīja sabiedrības sašutumu, nu jau arī kampaņas organizatori beidzot ir reaģējuši.
– Mūsu vēstnieks ANO Jānis Kārkliņš tikās ar atbildīgajām ANO Bēgļu aģentūras amatpersonām, vērsa uzmanību uz šo kampaņu, kuras pamatmērķis bija stāsts par bēgļu ceļu un humānisma aspektiem, taču Latvijā kampaņa lokalizācijas procesā ir ieguvusi pavisam citu nokrāsu. Globālās ANO kampaņas sauklis ir “Mēs esam kopā ar bēgļiem”. Latvijā īstenotajā kampaņā mēs dzirdam pavisam citu saukli – “Mēs darītu tāpat”. Nav jābūt filologam, lai saprastu, ka šis vēstījums ir pavisam citāds. ANO Bēgļu aģentūras amatpersonas teica, ka izprot situāciju un kampaņā tiks ieviestas būtiskas korekcijas. Nezinu, kādā veidā kampaņa tapa Latvijā, tomēr tajā nav ņemts vērā mūsu valsts vēsturiskais konteksts, tas, ko esam piedzīvojuši. Kampaņas vēstījums Latvijā tās mērķim drīzāk nodarīja kaitējumu un sasniedza pretēju efektu.
Ģ. Vikmanis: – Kampaņas izpildītāji Latvijā ir ANO Bēgļu aģentūras Stokholmas birojs un reklāmas aģentūra “DDB Latvia”. Vai viņiem būtu jāuzņemas atbildība?
– Mēs runājām ar ANO pārstāvjiem, jo kampaņa notiek zem ANO zīmes. Vai Latvijā to ietekmējuši kādi politiski mērķi vai arī kaut kas līdz galam nav izdomāts un izprasts – lai tas paliek uz izpildītāju sirdsapziņas. Man ir pieredze, strādājot Aizsardzības ministrijā par valsts sekretāru. Ļoti labi saprotu argumentus, kurus izteica zemessargi un NBS karavīri. Tomēr ne viņi vien – sabiedrībā tā raisījusi plašu rezonansi.
M. Antonevičs: – Vai jūs pats bēgtu?
– Tas ir individuāls jautājums, ko daudzi cilvēki pēc kampaņas sev uzdevuši. Nevaru iedomāties savu dzīvi kaut kur citur, ārpus Latvijas. Arī tāpēc, ka esmu vēsturnieks. Ja 1940. gadā vara būtu nākusi klajā ar citu vēstījumu, nevis “Es palieku savā vietā, jūs palieciet savējās”, kam nepiekrītu, situācija varbūt būtu citāda. Kā ārlietu ministram man ir uzlikti pienākumi, kas valsts apdraudējuma gadījumā paredz nevis izbraukšanu no valsts, bet citas darbības. Neteikšu, kādas tieši, jo valsts noslēpums man liedz to atklāt.
