“Šeit likums vairs nejoko.” Pliko skrējiens Jāņos – nevainīga tradīcija vai staigāšana pa ļoti plānu ledu? 5
Pliko skrējiens Līgo svētkos nav nekas jauns. Daudzās vietās Latvijā šī tradīcija tiek no sirds piekopta. Kādam tā ir jautra izklaide, citam – ar senlatviešu auglības un attīrīšanās rituāliem saistīta tradīcija. Taču, kā norādīts zvērināta advokāta Laura Klagiša biroja “Facebook” kontā – vērts aizdomāties, vai publiska atkailināšanās vienmēr ir nevainīga jautrība, vai tomēr noteiktos apstākļos tā var novest līdz pat likumsargu uzmanībai?
Vēsturiski pliko skrējieni saistīti ar ticējumiem par auglību, veselību un dabas spēka uzņemšanu. Tomēr Lauris Klagišs atgādina, ka no juridiskā viedokļa robeža starp tradīciju un pārkāpumu var būt pārsteidzoši šaura.
Advokāts norāda, ka tiesu praksē publiska atkailināšanās atsevišķos gadījumos tikusi vērtēta kā huligānisms, īpaši tad, ja ar šādām darbībām tiek traucēts sabiedriskais miers vai tiek aizskarti citi.
Vēl sarežģītāka situācija var kļūt tad, ja šādu pasākumu nejauši novēro bērni.
“Tiesu prakse pret publisku atkailināšanos ir visai neiejūtīga pret senlatviešu tradīcijām. Saskaņā ar tiesu lēmumiem, dzimumorgānu demonstrēšana publiskā vietā bieži tiek kvalificēta kā huligānisms (Krimināllikuma 231. pants), ja ar to tiek traucēts sabiedriskais miers un pausta acīmredzama necieņa pret sabiedrību. Ja darbības nesasniedz Krimināllikuma slieksni, talkā nāk administratīvā atbildība par sīko huligānismu.
Tiesas ir sodījušas personas par atkailināšanos degvielas uzpildes stacijās vai pat slimnīcu uzņemšanas nodaļās.
Kaut arī Kuldīgā skrējiens notiek trijos naktī un formāli ir atļauts skriet apavos, piesedzot galvu ar pirts cepuri vai Jāņu vainagu, robeža starp “vietējo kultūras notikumu” un administratīvo pārkāpumu uz publiskas ielas ir ļoti trausla,” teikts zvērināta advokāta Laura Klagiša “Facebook” lapā.
“Kas notiek, ja šo svētku eiforiju nejauši novēro nepilngadīgie? Šeit likums vairs nejoko.
Ja kailskrējiens notiek bērnu klātbūtnē, tas no nevainīgas jautrības var tikt pārkvalificēts par noziedzīgu nodarījumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību (Krimināllikuma 161. vai 162. pants).
Tiesu praksē ir nostiprināta atziņa, ka dzimumorgānu demonstrēšana un netiklas darbības mazgadīgo klātbūtnē ir smags pārkāpums. Līdz ar to, ja organizējat vai piedalāties šādā skrējienā atklātā, publiskā telpā, kur var gadīties nejauši mazgadīgi skatītāji, risks nonākt tiesas solā ir ļoti reāls.
Vai visam šim nevajadzētu notikt stingri aiz augsta žoga? No juridiskā viedokļa – pilnīgi noteikti. Lai pasargātu gan sevi, gan nejaušus garāmgājējus, kailskrējieniem būtu jānotiek pilnībā slēgtās un norobežotās teritorijās. Daži organizatori to jau ir sapratuši.
Piemēram, Vecpiebalgas kailskrējiens notiek festivāla ietvaros, kas ir maksas pasākums un attiecīgi norobežots no “plikiem” (arī tādā nozīmē, kas nav samaksājuši par ieeju) nejaušiem vērotājiem.
Savukārt, Lībiešu Saulgriežu festivālā Pālē ir izstrādāts precīzs nolikums: distance ir tikai 50 metri no ozola līdz ezera peldvietai, un skrējiena laikā ir atļauts (un vēlams) piesegties ar rokām vai vainagu. Diemžēl publiskās ielas un tilti neatbilst slēgtas teritorijas kritērijiem, tāpēc, lai arī tradīcija tur ir iesakņojusies, juridiski tā staigā pa ļoti plānu ledu.”
Advokāts skaidro, ka šīs tradīcijas sakarā nevar nepieminēt vēl kādu problēmu – vēlmi visu nofilmēt, nofotografēt un publiskot internetā.
“Ja jūs kā skatītājs izdomājat šo skrējienu nofilmēt un publiskot, esiet ļoti uzmanīgi. Intīma rakstura materiālu ievietošana elektroniskajā vidē bez pašas personas piekrišanas var tikt sodīta. Tāpēc esiet prātīgi, pirms dzenaties pēc “like” un dalāties ar šādiem kadriem ar saviem sekotājiem “Facebook” lapā.”
Cilvēki sociālajā platformā izteica arī savus viedokļus par šo tēmu.
Kāds norāda, ka bērnu klātbūtne šādos pasākumos ir vecāku atbildība.
“Nav ko vest uz tādiem pasākumiem.”
Ar humoru situāciju komentēja vēl kāds: “Demogrāfija tak kaut kā jāceļ.”
Bet vēl kāds izteicās, ka vienas un tās pašas darbības dažādos apstākļos sabiedrība vērtē atšķirīgi. “Plikie organizēti skrien pirts cepurē un ielec dīķī, visi ir apmierināti un laimīgi. Parastā dienā kāds Valdis vai Valērijs pa to pašu maršrutu dodas kailumā, un rezultāts jau ir pavisam cits,” viņš rakstīja, aicinot diskutēt par robežu starp tradīciju, sabiedrības pieņemamām normām un likuma piemērošanu.
Tikmēr citi komentētāji aicināja pārmērīgi neaizrauties ar tradīciju ķidāšanu. “Tradīcijām gan nevajag ķerties klāt un taisīt klikbaitus,” rakstīja kāds sociālās platformas lietotājs.
