Kongresmeņi guļ birojā uz dīvāna, jo nevar atļauties dzīvokli 7
Nekas amerikāņus tā nevieno, kā kopīga nepatika pret Kongresu. Tas kļūst arvien neproduktīvāks, virspusējs un dramatiskāks, un tā locekļi nepilda savus pienākumus – atstāj novārtā pamatuzraudzības un likumu autorizācijas uzdevumus, bet pārdomātas likumdošanas vietā pievēršas politiskam šovam.
Kongress, kāds tas ir šodien, neatspoguļo “lielāko nāciju pasaulē”. Mēs vienkārši nesūtām uz turieni labākos cilvēkus. Un tieši tāpēc Kongresa locekļiem ir jāmaksā ievērojami vairāk.
Tāpat nevajadzētu uzlikt papildu nastas. Nesen Senāta komiteja virzīja priekšlikumu aizliegt Kongresa locekļiem tirgot akcijas. Līdzīgs priekšlikums tiek apspriests arī Pārstāvju palātā.
Tas tikai izgaismo vienu no lielākajām Kongresa problēmām: tā ir šausmīga darbavieta. Kalpošana Kongresā jāpadara pievilcīgāka, nevis nepanesamāka.
Jau tagad ir nelikumīgi Kongresa locekļiem izmantot iekšējās informācijas priekšrocības akciju darījumos. 2019. gadā Kristofers Kolinss, republikānis no Ņujorkas, atkāpās no amata un atzina sevi par vainīgu iekšējās informācijas izmantošanā. Viņš tika notiesāts uz vairāk nekā diviem gadiem cietumā (prezidents Tramps viņu vēlāk apžēloja, bet tas jau ir cits stāsts).
Turklāt kopš 2012. gada “Stock Act” darījumi ir publiski pieejami, prese tos var atspoguļot, un politiskie konkurenti izmantot. Iespējams, būtu lietderīgi palielināt sodus par deklarāciju kavēšanu. Mūsdienās pat iespējams ieguldīt indeksu fondos, kas seko Kongresa locekļu darījumiem.
Pagājušā gada nogalē Kongress nobalsoja pret kārtējo ikgadējo algas pieaugumu, kas tam pienāktos saskaņā ar 1989. gada likumu, šī paššaustīšanās ir kļuvusi par tradīciju, baidoties no vēlētāju dusmām, tāpēc kongress to nav ļāvis kopš 2009. gada. Ņemot vērā inflāciju, kopš tā laika iesaldētās algas 174 000 dolāru vērtībā un šobrīd viņi saņem par 32% mazāk.
Un ir pamatoti apgalvot, ka Kongress šajā laikā maz ko ir izdarījis, lai būtu pelnījis vairāk. Taču šis arguments aiziet greizi.
Mums jāpārtrauc attiekties pret šo darbu kā pret kaut ko niecīgu – citādi tāds tas arī paliks.
Algu palielināšana piesaistītu un noturētu talantus. Kongress būtu jākļūst par vietu, kas piemērota cilvēkiem dažādos dzīves posmos. Pārliecināt spējīgu un godīgu cilvēku ar jaunu ģimeni atteikties no karjeras un doties uz “Vašingtonas cirku” ir grūtāk nekā jebkad. Iepriekšējie plusi kļuvuši mazāk ienesīgi, bet mīnusi – arvien nomācošāki un pat bīstami. Šodien Kongress piesaista galvenokārt bagātākos, vecākos vai tos, kas izmisīgi vēlas, lai viņus sauc par “pārstāvi” vai “senatoru”.
Dzīvesveids Kongresa locekļiem nav pievilcīgs. Viņiem jādodas turp un atpakaļ uz Vašingtonu – vienu no dārgākajām pilsētām ASV. Tad atpakaļ uz savu štatu, jāpalaiž garām bērnu dzimšanas dienas un sporta spēles. Viņi regulāri saņem nāves draudus.
Kongress dara arvien mazāk, un locekļiem ir arvien mazāk iespēju ietekmēt politiku vai būtiski mainīt cilvēku dzīvi. Politikas veidošanas struktūra ir sabrukusi, lielākos lēmumus pieņem partiju vadītāji. Tie, kas vēlas būt īsti likumdevēji, noslīkst demagogu korī.
Nav brīnums, ka prātīgi likumdevēji izvēlas doties prom.
Protams, kandidātiem nevajadzētu kandidēt uz Kongresu algas vai labumu dēļ. Tam jābūt pienākuma un kalpošanas jautājumam. Daži upuri ir neizbēgami. Bet realitātē arvien vairāk cilvēku ar ģimenēm un bez lielas bagātības redz, ka šī izvēle vairs nav loģiska.
Mans bijušais priekšnieks Pols Raiens divas desmitgades gulēja uz saliekamās gultas savā birojā, pat būdams Pārstāvju palātas spīkers. Viņš ir taupīgs cilvēks, un tas labi izskatījās kā atbildīgas tērēšanas simbols.
Taču šodien desmitiem Kongresa locekļu guļ savos birojos, jo nevar atļauties dzīvokli Vašingtonā vai arī vēlas politisku ieguvumu no savas “taupības demonstrēšanas”. Šī sistēma ir apkaunojoša.
Pārstāvju palāta nesen veica izmaiņas, ļaujot segt ceļa un dzīvošanas izmaksas Vašingtonā no biroja budžeta. Taču šī nauda jāņem no citām prioritātēm, piemēram, darbinieku algām.
Labāks risinājums būtu būtiski palielināt Kongresa algas un sākt cīņu par talantiem, ko pašlaik zaudējam. Vai likumdevējiem jāmaksā vairāk nekā 300 000 dolāru kā uzņēmumu vadītājiem? Nē. Vai viņiem vajadzētu tirgot akcijas, lai varētu kalpot? Protams, ka nē.
Taču algu palielināšana šodien nav balva esošajiem politiķiem.
Tā ir investīcija, lai nākotnē piesaistītu labākus pārstāvjus. Tas ir par Kongresa padarīšanu par vietu, kur cilvēkiem ir vēlme kalpot.
Jebkurš uzņēmuma vadītājs pateiks: viss ir atkarīgs no talanta. Un valdība var būt tikai tik laba, cik labi ir cilvēki, kas tajā startē.
Mums nevajag vēl vairāk viltus “upurēšanās”. Mums vajag labākus pārstāvjus. Daudzi jautājumi par Kongresu ir sarežģīti, bet šis ir vienkārši: sāksim ar viņu algu dubultošanu.
