“Pēkšņi pastiepjas roka…” Stāsts par diviem kungiem, kuru nakts izklaides kapos pārvērtušās pamatīgā izbīlī
0
Savulaik Dainu tēvs Krišjānis Barons vāca un krāja tautasdziesmas, lai glābtu tās no pazušanas. Mēs nolēmām darīt kaut ko līdzīgu, tikai šoreiz runa ir par kapu stāstiem, jo arī šī tēma, kas, bez šaubām, uzpeld arī tautasdziesmu motīvos, latviešiem ir pārsteidzoši tuva sirdij. Ne par velti mums ir gan Kapu svētki, gan Svecīšu vakars jeb Mirušo piemiņas diena, gan grandiozas kapavietas ar krāšņām ziedu dobēm un līdz sīkākajai detaļai pārdomātiem pieminekļiem.
Līdz ar to daudziem “kabatā” glabājas pa kādam kapu stāstam, kas kādreiz dzirdēts vai nereti arī piedzīvots. Tā ir savādi tuva, mazliet biedējoša, bet reizē arī cilvēcīga tēma, kas dzīvo no paaudzes paaudzē. Vienu no tiem, īsu, bet gana spilgtu, mums uzticējusi LA.LV lasītāja Gerda.
Viņas dzimtajā pilsētā, ko viņa nevēlējās atklāt, bet kas atrodas Vidzemē, visi zina tādu kā leģendu par diviem vīriem, kuri nonāca visai neapskaužamā, bet, jāatzīst, amizantā situācijā.
Abi kunga prātā. Mājās sievas viņiem dzert neļauj, tāpēc nākas meklēt mierīgāku vietu. Un kur vēl klusāk, ja ne kapsētā? Apsēdušies uz soliņa, pudele pa vidu, vakars vēls, bet silts, sarunas plūst, saskandina – plāns rit kā pa diedziņu.
Līdz pēkšņi no kapa puses pastiepjas roka, un kāds pavisam mierīgā balsī saka: “Ielej man ar!”
Abi lec kājās un, baiļu pārņemti, metas prom.
Vēlāk gan izrādījies, ka ne viņiem pirmajiem ienākusi prātā šāda ideja par “vakara izklaidi”. Vietējā dāma, kurai arī grādīgais labi gājis pie sirds, tur iepriekš bijusi un nejauši iemigusi pie kapa kopiņas.
Gerda gan nezina, vai šie vīri pēc tam pārtraukuši lietot alkoholu pavisam vai turpmāk darījuši to tikai mājās.
Protams, šādiem stāstiem nav oficiālu pierādījumu – tie gluži kā nostāsti un leģendas klejo no mutes mutē un, visticamāk, katru reizi kļūst mazliet spilgtāki, biedējošāki vai smieklīgāki. Bet varbūt tieši tur arī slēpjas to šarms.
Ja arī tev ir kāds dzirdēts vai pārmantots stāsts par šo tēmu un tu vēlies padalīties, raksti man uz [email protected] vai spied pogu “ZIŅOT”. Tie dzīvos tik ilgi, kamēr mēs tos atcerēsimies un pieminēsim.
