Ekonomika
Bizness

Par lētākām zālēm, “Olainfarm” un farmācijas monopolistiem. Intervija ar “RePharm” padomes locekli Dinu Šmitu1


“RePharm” padomes loceklis Dins Šmits: “Manuprāt, valstij vajadzētu ieviest divus mehānismus. Pirmkārt, sākt prasīt pamatojumus medikamentu cenu izmaiņām. Otrkārt – atrast iespēju kompensēt visas recepšu zāles, līdzīgi kā tas ir Igaunijā.”
“RePharm” padomes loceklis Dins Šmits: “Manuprāt, valstij vajadzētu ieviest divus mehānismus. Pirmkārt, sākt prasīt pamatojumus medikamentu cenu izmaiņām. Otrkārt – atrast iespēju kompensēt visas recepšu zāles, līdzīgi kā tas ir Igaunijā.”
Foto: Timurs Subhankulovs

“RePharm” padomes loceklis Dins Šmits – par to, kādēļ zāles ir dārgas, kunkurenci un interesi par ” Olainfarm”.

 

Katru gadu ap budžeta apstiprināšanas laiku sāk skanēt saucieni, ka zāles ir pārāk dārgas. Tad budžetu apstiprina un saucieni pieklust. Kā tad ir – vai zāles ir dārgas un vai ir reāli tās padarīt lētākas?

Šmits: Visi, protams, grib, lai ir lētākas. Šim jēdzienam ir divas puses – viena ir cenas zīmīte, kas uzlīmēta uz zāļu kastītes, bet otra puse ir pieejamība pircējam.

Pirmo padarīt mazāku ir grūti – zāļu izstrādes un klīnisko pētījumu prasības ir ļoti augstas un izmaksas milzīgas, kas arī atspoguļojas cenā.

Vairums valstu rūpējas par to, lai bremzētu zāļu cenu pieaugumu, lai to cenas pieaugtu nevis par, abstrakti runājot, 10% gadā, bet tikai pieciem. Ja runājam par zāļu pieejamību, tad pamatpostulāts vairumā attīstīto valstu ir vienāds – recepšu medikamenti jākompensē no valsts puses.

 

Ar kādu mehānismu palīdzību var samazināt zāļu cenas? Tad, kad runā par kompensējamām zālēm, tad būtībā runa ir par indivīda izdevumu pārlikšanu uz valsts budžetu, vai tā?

Nosacīti. Recepšu medikamentu kompensācija ir daļa no sociālā nodrošinājuma. Būtībā jau valsts maksā par visu veselības aprūpes ciklu – sākot ar ārsta apmeklējumu un izmeklējumiem un beidzot ar medikamentiem un rehabilitāciju.

Tādi ir Pasaules veselības organizācijas stratēģiskie uzstādījumi – proti, nedrīkst veidoties sociālā un finansiālā atstumtība tāpēc, ka cilvēks ir slims.

Vairākums valstu arī darbojas saskaņā ar šiem uzstādījumiem, novēršot situāciju, ka krasi samazinās slimnieka sociālās un finansiālās iespējas tādēļ, ka viņš saslimst un spiests ļoti daudz līdzekļu tērēt ārstēšanai.

Zāļu kompensēšana ir viens no svarīgākajiem mehānismiem šī mērķa panākšanai.

No praktiskā viedokļa skatoties uz situāciju, ir tā – ja valsts par kaut ko maksā, tad valstij parādās lielas iespējas cenas ietekmēšanā. Būtībā zāļu kompensācija ir visaptverošs, centralizēts zāļu iepirkums, kura procesā tiek pateikts, ka tādas un tādas zāles mēs pirksim par fiksētu cenu neatkarīgi no tā, kurš un kā tās ražojis.

Šī procesa ietvaros ir iespējams salīdzināt cenas ar citām valstīm – proti, vai nepērkam dārgāk nekā citi, ir iespēja salīdzināt arī iekšēji – kādas ir alternatīvas, kādus maksimālos cenu griestus varam uzlikt utt.

Papildus notiek arī aptieku un vairumtirgotāju regulēšana, nosakot maksimālo uzcenojumu, kuru katrā posmā drīkst likt.

Katrā no šiem posmiem var notikt arī diskusija par cenu samazināšanu, jautājums – cik lielā mērā, lai visi ķēdes posmi – ražotājs, vairumtirgotājs un mazumtirgotājs – izdzīvotu.

Ja runā par zāļu cenu ietekmēšanu Latvijā – manuprāt, valstij vajadzētu ieviest divus mehānismus. Pirmkārt, sākt prasīt pamatojumus bezrecepšu medikamentu cenu izmaiņām. Otrkārt – atrast iespēju kompensēt visas recepšu zāles, līdzīgi kā tas ir Igaunijā.

Lai saprastu skaitļus – Latvijas kopējais zāļu tirgus aptieku cenās ir apmēram 360 miljoni eiro gadā. Viss kopīgais Latvijas aptieku mazumtirdzniecības uzcenojums ir ap 16 miljoniem eiro, vēl varbūt tikpat ir vairumtirdzniecības uzcenojums – proti, ja tas pēkšņi pazustu, zāles kļūtu lētākas tikai par vienu divpadsmito daļu. Visu recepšu zāļu kompensēšana prasītu vēl līdz 30 miljoniem eiro.

 

Vai paralēlais eksports un imports ir Latvijā izplatīta parādība un kā tas ietekmē zāļu cenas?

Jā, diezgan izplatīts. Tas ir papildu cenas ietekmēšanas mehānisms – ja ražotājs monopolists kādam reģionam konkrētam medikamentam noteicis cenu 100, bet citur tie ir 80 eiro, tad valsts var atļaut tirgotājam iepirkt un atvest par 80. Latvija atļauj.

Ir uzņēmumi, kas tikai ar to vien nodarbojas – piemēram, nopērk zāles Rumānijā un aizved pārdot uz Franciju.

Ir arī paralēlā tirdzniecība, kas fokusējas tieši uz Latviju – kādā citā valstī meklē lētāk zāles, kuras Latvijā dārgākas.

Ir arī paralēlais eksports – ja veidojas kādi zāļu pārpalikumi, tad tos pārdod citā valstī. Tas viss cenas ietekmē labvēlīgi – kā jau jebkura brīva preču kustība, tā ir patērētājam izdevīga.

 

Daži, kas pēc brīža lasīs šo interviju, teiks, ka ir ārkārtīgi ironiski, ka “RePharm”, uzņēmums, kam pieraksta ja ne monopolstāvokli, tad vismaz dominējošu stāvokli zāļu tirdzniecībā Latvijā, un tādējādi ir galvenais ieguvējs no esošās zāļu tirdzniecības sistēmas, komentē zāļu cenas un mehānismus, kā tās samazināt. Jautājums – kā zāļu cenas ietekmē konkurence?

Noliegt, ka katram ir savas intereses, netaisos. Par konkurenci aptieku tīklu starpā ir dažādi viedokļi un tie ne vienmēr sakrīt – Konkurences padomei viens, Veselības ministrijai – otrs, tirgus dalībniekiem – vēl trešais.

Taču man uz galda ir “SEB bankas” jaunākais apskats par zāļu tirgu Baltijā par 2019. gadu. Nav pamata neuzticēties viņu datiem un tie liecina, ka trīs lielākie aptieku tīkli Igaunijā kontrolē 80% tirgus, Lietuvā – 70%, bet Latvijā – tikai 50% tirgus. Tiktāl par monopolstāvokli vai dominējošo stāvokli.

Otrs aspekts, kas būtu jāņem vērā, ir tas, ka no ražotāja viedokļa Baltija tiek uzskatīta par vienu tirgu un, šādi skatoties, mūsu īpatsvars samazinās vēl vairāk, jo “Maxima” grupai piederošais “Euroaptiekas” tīkls darbojas visās trijās valstīs, vācu uzņēmums “Benu aptieka” – arī visās trijās, igauņu “Magnum” jeb “Apotheka” tīkls – arī visās trijās valstīs. Mūsu “Mēness aptiekas” tīkls darbojas tikai Latvijā.

Jā, mums ir lielākais aptieku tīkls Latvijā, bet Baltijas mērogā nebūt neesam tik liels tirgus dalībnieks, kur nu vēl dominējošs.

 

Priekšlikums tirgot zāles lielveikalos un benzīntankos – vai tas ir tieši saistīts ar aptieku tīklu konkurenci?

Precīzu atbildi uz šo nezinu, varu tikai spekulēt. Neapšaubāmi pastāv uzņēmumi, kam būtu vēlme pārdot zāles ārpus aptiekām, runa ir par bezrecepšu medikamentiem un uztura bagātinātājiem.

Es to uzskatu par tirgus pārdales mēģinājumu. Ir divi veidi, kā iegūt tirgus daļu – viens ir izveidot savu uzņēmumu vai iegādāties citus, jau eksistējošus uzņēmumus, kas aptieku gadījumā ir svarīgi, jo aptieku licenču skaits ir ierobežots.

Otrs ceļš – mainīt normatīvo regulējumu.

Priekšlikums pārdot zāles ārpus aptiekām, manuprāt, ir klasisks otrās pieejas gadījums. Ceru, ka tas neizdosies, jo tirgū esošās problēmas tas nerisina.

Latvijas iedzīvotāju problēma ar zālēm nav vis bezrecepšu medikamentu nepieejamība, bet gan tas, ka slimības gadījumā ir pārāk daudz jāmaksā par recepšu zālēm. Galvenais iemesls, kāpēc jāmaksā pārāk daudz, – nepietiekama kompensācija. Minētais priekšlikums šo problēmu nerisina nekādā veidā – tas, ka kāds varēs brīvāk un vairāk nopirkt tabletes pret galvas sāpēm, sabiedrības veselības problēmu nerisina.

 

Jau vismaz pusgadu tiek spekulēts ap “RePharm” interesi par “Olainfarm” nopirkšanu, kuru jūs esat publiski nolieguši. Vērotājam no malas kā man liekas, ka šajā jautājumā ir pārāk daudz dūmu, lai nebūtu nekādas uguns. Kā īsti ir?

Dūmu tiešām ir daudz, jau sākot no brīža, kad cienījamais V. Maligina kungs devās aizsaulē. Latvijā nav nemaz tik daudz uzņēmumu, kurus varētu dēvēt par Latvijas rūpniecības lepnumu un kuru mantošanas shēmā būtu tik daudz neskaidru jautājumu – tas arī rada tos dūmus.

Kas attiecas par “RePharm” interesi vai intereses trūkumu – mēs kā nozares pārstāvji esam ieinteresēti, lai uzņēmums turpina veiksmīgi strādāt, jo esam ieguvēji no tā – gan tajā ziņā, ka šis uzņēmums kopā ar “Grindeku” ieliek Latviju pasaules farmācijas kartē, gan tajā, ka tas rada iespēju piesaistīt dažādus kontraktorus, norit pētniecība, rodas iespēja veidot klīniskos pētījumus Latvijā un ārvalstīs.

Runājot par kaut kādam citām interesēm – viens no mūsu grupas uzņēmumiem ir nopircis aptuveni 2% akciju, jo šobrīd akciju cena ir zema. Vai būs tālāka interese, nezinu.

Vēl vairāk nekā trīs gadus ir spēkā aizliegums mantiniecēm pārdot “Olainfarm” akcijas un par to, kas notiks tālāk, ir milzīgi daudz neskaidrību.

Stratēģiskā interese ir, lai uzņēmums noturas un turpina strādāt.

Runājot kopumā, “RePharm” interese Latvijā ir augt kvalitatīvi – sortimenta, apgrozījuma un pakalpojumu kvalitātes ziņā – nevis kvantitatīvi, paplašinot mūsu pārvaldījumā esošo aptieku tīklu. Kvantitatīvi – tikai ārpus Latvijas.

 

Atgriežoties pie konkurences, vienmēr pastāv pretruna starp lielajiem aptieku tīkliem un mazajām, nu jau pārsvarā lauku, aptiekām. Vai tās spēs izdzīvot?

Šajā jautājumā ir emocionālais un pragmatiskais aspekts. Emocionāli mums patīk mazās, vietējiem iedzīvotājiem piederošās aptiekas.

No pragmatiskā viedokļa skaidrs, ka izmaksas šajās aptiekās vienmēr būs augstākas nekā lielajos aptieku tīklos, kuri var iepirkt vairumā, saņemot par to atlaidi, tāpat arī produktivitāte, darba un izmaksu efektivitāte būtiski atšķiras.

Konkurences padome saka – mums vajag lielāku dažādību, citi saka – piemēram, lielveikalā “Domina” ir divas dažādas aptiekas, nozarei tas nav vajadzīgs, vienu varam slēgt. Domāju, ka patiesība atrodas kaut kur pa vidu.

 

Ik pa brīdim “uzpeld” ideja par to, ka pašvaldībām vajagot savas aptiekas, laikam jau tāpēc, ka uzskata – iedzīvotāji nespēj saņemt zāles. Droši vien jau neatbalstāt šo ideju, bet vai varat pamatot, kāpēc?

Drusku atgādina ūdens ražošanas sāgu Rīgā. Vai šajā idejā ir kaut kas pozitīvs, proti, vai varam identificēt vietas, kurās aptieka ir vajadzīga, bet tās nav?

Igauņiem kritērijs aptieku tīkla pietiekamībai ir – jebkuram iedzīvotājam aptiekai jābūt sasniedzamai 30 km attālumā.

Ja skatāmies pēc šāda kritērija, tad Latvijā vietu, kur 30 km rādiusā nebūtu nevienas aptiekas, nav.

Bet dažreiz tie 30 km ir pa šoseju, bet dažreiz pa meža stigām. Pirms kāda pusotra gada pētījām, cik vietu Latvijā ir tādu, kur aptieka ir grūti pieejama, toreiz identificējām septiņas. Vai pašvaldības aptieku priekšlikums risina šo problēmu?

Nē, nerisina – šis “Saskaņas” priekšlikums skar Rīgu un Daugavpili, kur jau šobrīd aptieku ir divas līdz divarpus reižu vairāk, nekā tas būtu komerciāli pamatoti. Tādēļ es ierosinātu meklēt veidus, kā risināt problēmu sarežģītajās vietās, nevis mēģināt izdomāt, kā Rīgas vai Daugavpils pašvaldība spēs nodarboties ar uzņēmējdarbību efektīvāk nekā vairāki simti komersantu.

 

Vai risinājums problēmām varētu būt interneta aptieka?

Attiecībā uz daļu produktu – bezrecepšu medikamentiem un uztura bagātinātājiem – tas varētu strādāt labi. Attiecībā uz recepšu zālēm – likums nosaka, ka, saņemot recepšu zāles, cilvēkam jāsaņem farmaceita konsultācija.

Reizēm cilvēki to noklausās, reizēm ne, bet likums prasa tādu nodrošināt – zāles lietojot, mēdz parādīties dažādas problēmas un blakusparādības, konsultācija var būt nepieciešama pat tiem, kas zāles lieto ilgstoši. Lai attīstītos recepšu zāļu tirdzniecība internetā, ir jāatrisina šī problēma – kā saņemt farmaceita konsultāciju tiešsaistē un to būtu iespējams kaut kādā veidā fiksēt un reģistrēt.

Un otrs aspekts – farmaceitam par šo konsultāciju vajadzētu arī kaut ko saņemt, šobrīd farmaceita alga atkarīga no pārdoto kastīšu daudzuma.
Saistītie raksti

Tādēļ viens no mūsu priekšlikumiem ir pāriet no procentuāliem zāļu uzcenojumiem uz fiksētiem. Rezultātā kļūtu izdevīgāk izsniegt lētākas, nevis dārgākas zāles un atrisinātu jautājumu par farmaceitu konsultāciju apmaksu.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.