“Šo cīņu esam zaudējuši…” Aprūpes nama skandālā ierautā jaunieša aizgādnis nāk klajā ar sāpīgām atklāsmēm 0
Vasaras beigās Latvijas sabiedrību satricināja ziņa par 18 gadus veco Albertu, kurš valsts aprūpes centrā tika nobadināts līdz 28,5 kilogramu svaram un kuram ir smagi attīstības traucējumi. Lai gan Labklājības ministrs Reinis Uzulnieks, komentējot notikušo intervijā TV24, norādīja, ka ļaunprātīga nobadināšana nav bijusi, jaunieša likumiskais aizgādnis ir pārliecināts, ka viņš kopā ar visiem pārējiem, kuri juta līdzi stāstam par zēna likteni valsts aprūpes iestādē, cīņu ar sistēmu ir zaudējis.
“Facebook” lapas “Grupu māja neatkarīgai dzīvei” publicētajā ierakstā teikts: “ŠO CĪŅU MĒS ESAM ZAUDĒJUŠI!!!
Domas skrien. Emociju sajukums. Vienkārši apjukums. Tas vienkārši tā nevar būt. Saprotu, ka trīc rokas. Un tā briesmīgā bezspēcības sajūta! Tā it kā Tu kā cilvēks būtu lieks. Tā it kā tas ko mēs darām nevienam ierēdnim nebūtu svarīgi. Tā it kā Tavas sāpes būtu nenozīmīgas. Ir jāspēj apturēt šo mirkli, dziļi ievilkt elpu. Aiz tā visa kaut kur ir jābūt drosmei. Drosmei būt patiesiem, patiesiem pirmkārt pret sevi…
Šodien rakstu, lai pateiktu visiem cilvēkiem, kuri dzīvoja līdzi stāstam par Tavu likteni valsts aprūpes sistēmā un pārdzīvoja par Tevi, ka esam zaudējuši.
Un šai brīdī es arī pasaku visiem, ka Tev ir brīnišķīgs vārds – Tevi sauc Alberts! Un man ir jāsaka – piedod, Albert, mēs esam zaudējuši! Mēs nepratām, nespējām pārliecināt, ka tas , kas bija nodarīts Tev ir sistēmas un valsts atbildība. Vēl vairāk, mēs nespējām pārliecināt, ka šis vispār ir nodarījums pret cilvēcību. Šonedēļ saņēmām informāciju, par to, kā valstī atbildīgām institūcijām ir veicies ar situācijas izmeklēšanu.
Atbilde konspektīvi varētu būt noformulēta četros vārdos – valstī viss ir kārtībā! Viss ir vienkārši lieliski. Tu esot bijis lieliski aprūpēts, ministrijas speciālisti ir klātienē novērojuši kā Tev ir organizēts pakalpojums. Viss notiek atbilstoši ārējo un iekšējo normatīvo aktu prasībām. Ja Tu būtu nomiris, tad arī tas visdrīzāk būtu noticis saskaņā ar normatīvo aktu prasībām. Visi visu ir izdarījuši lieliski. Un izrādās vaina patiesībā ir tur, ka Tev ir dziļi garīga rakstura traucējumi un Tu esi kopjams un vēl Tev ir uzvedības pārmaiņas. Veselības inspekcija gan piebilst, ka ticams ir apstāklis, ka stress varētu būt Tevi ietekmējis un tāpēc esi novārdzis.
Un LR Tiesībsargam šai gadījumā nav pamata ierosināt pārbaudes lietu! Pie šiem vārdiem iestājas totāla bezspēcības sajūta. Tā it kā mēs būtu bezdibeņa malā. Vēl solis…. Cik zemu mums ir jākrīt, lai kāda no valsts iestādēm tomēr nostātos cilvēka pusē. Nevis sistēmas pusē, nevis resoru pusē, nevis domātu par savu komfortu un drošību, bet domātu par cilvēku.
Šo mēnešu laikā, kopš pastāstījām stāstu par Albertu un cēlām trauksmi, nevienai! no iestādēm, kuras veica pārbaudi, nav radusies vēlme painteresēties, kā tad Albertam iet. Vienkārši cilvēcīgi painteresēties. Vienkārši izrādīt rūpes. Ir sajūta, ka visi baidās no cilvēcības, it kā tas būtu vīruss, kurš varētu pielipt un tad varētu notikt kaut kas, ko ierēdņi nevēlas. Viņiem pēkšņi varētu sākt sāpēt par cilvēkiem .
Es daudz ko varu mēģināt saprast, bet to, kā iestādes var mēģināt izvērtēt to, kas ir noticis ar cilvēku, nepainteresējoties par pašu cilvēku un viņa dinamiku pēc izkļūšanas no aprūpes iestādes, to gan nevaru saprast. Un laikam nekad nesapratīšu…
Šodien , šai ziņā ir daudz sāpju. Jo mums ļoti sāp attieksme pret cilvēkiem, kuri paši sevi nekad nespēs aizstāvēt. Mēs zinām, ka esam neērti, jo esam interešu (cilvēku) aizstāvji. Bet mēs nekad nekļūsim ērti. Jo mums rūp cilvēcība un vēl mums rūp mūsu valsts.
Šodien mēs rakstām, lai pateiktu, ka tālāk mēs necīnīsimies ar “vējdzirnavām” šai situācijā. Nav vērts! Mēs nevaram izmainīt sistēmu. Nevar izmainīt tos, kuriem ir vara. Mēs esam atbildīgi tikai par sevi!
Un vēl mēs esam līdz galam sapratuši to, ka mūsu sajūta ir bijusi pareiza. Ka tas, kam mēs veltījām savas dzīves no daudz kā atsakoties ir bijis un ir vienīgais pareizais ceļš! Ja mēs paši necīnītos līdz izmisumam par saviem bērniem ar smagiem attīstības traucējumiem un par viņiem nepieciešamo mūsdienīgu pakalpojumu izveidi, tad mūs pieaugušajiem bērniem, nonākot aprūpes iestādē, būtu Alberta liktenis. Tikai Alberts ir izdzīvotājs, jo viņš ir ilgstoši bijis spiests dzīvot aprūpes sistēmā (diemžēl). Mūsu pieaugušie bērni nebūtu ar šo skarbo rūdījumu.
Tas, ko mēs darām, esam darījuši un turpināsim darīt, ir vienīgais pareizais ceļš. Mums ir jāveido jauna Grupu māja cilvēkiem ar ļoti smagiem attīstības traucējumiem. Lai vismaz kādiem cilvēkiem dotu iespēju piedzīvot dzīvi. Un mēs darīsim visu iespējamo, lai vismaz puse no jauniešiem, kuri dzīvos jaunajā mājā būtu no ilgstošas aprūpes iestādēm.
Mums šodien sāp. Un varētu vēl daudz par to teikt. Bet pateikšu vēl tikai vienu. Kā Alberta likumiskais aizgādnis, es nemainu savu viedokli! Albertam aprūpes centrā nebija nodrošināta aprūpe atbilstoši viņa vajadzībām! Es turēju rokām Albertu 10.jūnijā, kad viņš pārnāca pie mums, uz mūsu pakalpojumu! Veselības inspekcija Albertu “rokās” neturēja.”
