VIDEO. “Tā bija pēdējā reize, kad varēju no viņas atvadīties…” Ukraiņu zēna stāsts Eiropas Parlamentā liek raudāt visai zālei 41
11 gadus vecais Romāns Oleksivs Strasbūrā, Eiropas Parlamentā, dalījās stāstā par to, kā zaudēja mammu un pats guva dzīvībai bīstamus apdegumus Krievijas veiktās slimnīcas bombardēšanas laikā Ukrainā.
Stāstot par liktenīgo dienu, viņa tulce nespēja valdīt emocijas un apklusa tieši brīdī, kad zēns aprakstīja pēdējo reizi, kad redzēja mammu Halinu. Romāns stāstīja, ka viņam bijuši tikai septiņi gadi, kad viņi kopā apmeklēja slimnīcu Vinnicā — brīdī, kad ēkā trāpīja trīs Krievijas raidītās raķetes. Sprādzieni nogalināja 24 cilvēkus, tostarp Halinu, un ievainoja vismaz 202 citus. “Tā bija pēdējā reize, kad varēju no viņas atvadīties,” teica zēns. “Man izdevās pieskarties viņas matiem un pateikt ardievas.”
Romānam izdevās izkļūt no drupām rāpus, taču viņš nonāca komā, kur pavadīja vairāk nekā 100 dienas, pārciešot 35 sarežģītas operācijas, lai ārstētu smagos ievainojumus, vēsta “The Sun”.
Uzrunas noslēgumā viņš sacīja: “Kad esam kopā, mēs esam stipri, un mēs nekad, nekad nedrīkstam padoties. Mums jāturpina palīdzēt Ukrainas bērniem.”
Romāns parlamentā uzstājās dokumentālās filmas par Ukrainas bērnu pieredzi prezentācijas laikā. Viņa paša atveseļošanās kļuvusi par dokumentālo filmu “Romčiks”, ko veidojuši Londonas Goldsmitas universitātes studenti. Tajā dokumentēta zēna cīņa par atveseļošanos un sapnis kļūt par balles deju dejotāju — neskatoties uz ārstu teikto, ka viņš, iespējams, nekad vairs nestaigās.
Romāns bija guvis smagus, līdz pat kaulam dziļus apdegumus, daudzus šrapneļa ievainojumus un rokas lūzumu. Kad viņš pamodās no komas, visi četri viņa locekļi un galva bija ielikti ģipsī, un lielākā daļa matu bija izkrituši. Ārsti Ļvivā viņa stāvokli stabilizēja, pēc tam zēns tika pārvests uz specializētu klīniku Drēzdenē, kur pavadīja gadu, pārciešot neskaitāmas operācijas un smagu rehabilitāciju. Vēlāk viņš kopā ar tēvu Jaroslavu atgriezās Ļvivā, mēģinot atkal iejusties ikdienas dzīvē.
Jaroslavs stāsta, ka nav bijis zināms, vai dēls vispār spēs staigāt, kustināt rokas un pirkstus. Taču ārstu darbs un Romāna paša pārcilvēciskās pūles devušas augļus. Viņš atgriezies ne tikai deju nodarbībās, bet arī mūzikā. Balles dejas palīdzējušas atgūt līdzsvaru un muskuļu spēku, bet akordeona spēle — roku veiklību. 2024. gada nogalē Romāns pat uzvarēja starptautiskā akordeona konkursā un joprojām aktīvi aizstāv Ukrainas bērnu tiesības un vajadzības.
