“Tā ir lēna un mokoša nāve…” 40 gadus pēc Černobiļas katastrofas viens no seku likvidēšanas dalībniekiem atklāj piedzīvoto 0
Pagājuši gandrīz 40 gadi kopš Černobiļas atomelektrostacijas katastrofas, taču tās sekas daudziem joprojām ir klātesošas ikdienā. Viens no tiem ir ukrainis Petro Hurins, kurš bija starp simtiem tūkstošu cilvēku, kas tika nosūtīti likvidēt avārijas sekas pēc sprādziena reaktorā 1986. gada 26. aprīlī.
Tolaik viņš strādāja uzņēmumā, kas nodrošināja būvtehniku, un jau dažus mēnešus pēc katastrofas tika nosūtīts uz izslēgšanas zonu. No 40 darbiniekiem, kas kopā ar viņu devās uz Černobiļu, šodien dzīvi palikuši tikai pieci, vēsta “Reuters”.
“Nevienam no tiem, kurus skāra Černobiļas avārija, šodien nav laba veselība. Tā ir lēna un mokoša nāve,” stāsta 76 gadus vecais Petro.
Černobiļas katastrofa kļuva par smagāko kodolavāriju vēsturē. Tās laikā radioaktīvās vielas izplatījās lielā Eiropas daļā. Pirmie upuri bija elektrostacijas darbinieki un ugunsdzēsēji, kuri gāja bojā jau pirmajās dienās pēc katastrofas. Vēlāk tūkstošiem cilvēku mira no ar radiāciju saistītām slimībām, tostarp vēža.
Hurins atceras, ka viņa darbs bija fiziski smags un bīstams. Viņš strādāja 12 stundu maiņās, izmantojot ekskavatoru, lai iekrautu sausā betona un svina maisījumu kravas automašīnās. Šis materiāls tika izmantots, lai uzbūvētu milzīgu sarkofāgu, kas paredzēts radiācijas ierobežošanai.
“Putekļi bija šausmīgi. Pēc pusstundas darba ar aizsargmasku tā kļuva brūna kā sīpola miza,” viņš atceras.
Jau pēc dažām dienām viņa veselība strauji pasliktinājās. Parādījās galvassāpes, sāpes krūtīs, asiņošana un metāliska garša mutē. Pēc vēl vienas maiņas viņš tik tikko spēja paiet un baidījās, ka viņam atlicis pavisam maz laika.
“Mani nogādāja slimnīcā, un ārsti vispirms veica asins analīzes. Viņi sadūra visus manus pirkstus, un no tiem izplūda bāls šķidrums, bet ne asinis,” stāsta vīrietis.
Tomēr padomju ārsti atteicās noteikt radiācijas izraisītu slimību. Tā vietā viņam tika diagnosticēta veģetatīvā distonija, kas bieži tiek saistīta ar stresu. Šāda pieeja bija raksturīga tā laika varai, kas centās slēpt katastrofas patieso mērogu.
Hurins stāsta, ka daži kolēģi mēģinājuši izvairīties no došanās uz Černobiļu, uzrādot medicīniskus atzinumus, taču viņš pats izvēlējās palīdzēt: “Es sapratu, ka, lai cik maza būtu mana ieguldījuma daļa, es daru visu, kas manos spēkos, lai palīdzētu savadīt šo atomisko zvēru.”
Pēc notikumiem viņš vairākus mēnešus pavadīja slimnīcās, saņemot ārstēšanu, tostarp asins pārliešanu. Viņam tika diagnosticēta anēmija, stenokardija, pankreatīts un citas slimības, kas saistītas ar radiācijas ietekmi.
Šodien Hurins dzīvo kopā ar sievu Ukrainas centrālajā daļā. Neskatoties uz veselības problēmām, viņš joprojām nodarbojas ar mūziku, spēlē akordeonu un raksta dziesmas un dzeju.
Taču viņa dzīvi skārusi vēl viena traģēdija. Krievijas iebrukums Ukrainā atņēmis viņam mazdēlu, kurš krita karā 26 gadu vecumā. Hurins kopā ar sievu regulāri apmeklē viņam veltītu piemiņas vietu.
“Viņš visu pameta un atgriezās, lai aizstāvētu Ukrainu. Mēs par Andriju domājam visu laiku,” atklāj vīrietis.
Viņa stāsts atgādina, ka Černobiļas katastrofa nav tikai vēstures fakts, bet dzīva pieredze, kas joprojām ietekmē cilvēku likteņus arī pēc ilgāka laika posma.
