Draud līdz pat pieciem gadiem cietumā! Advokāts komentē Rosļikova lietu un norāda uz vairākām niansēm
0
Kopš kara sākuma Ukrainā Latvijas valdība un arī sabiedrība aktīvi iestājas par latviskajām vērtībām. Viena no tām – latviešu valodas izmantojums un krievu valodas izskaušana.
Piemēram, Saeima pieņēma lēmumu, ka no 2026. gada 1. septembra krievu valodas mācība skolās kā otra svešvaloda vairs nebūs opcija. Tāpat tika grozīts Darba likums, kas paredz, ka darba devējs vairs nedrīkst prasīt darbiniekam krievu valodas zināšanas.
Vienlaikus nav noslēpums, ka Latvijā dzīvo lērums krievu. Kādreizējais partijas “Stabilitātei” līderis Aleksejs Rosļikovs aktīvi ir bijis šīs Latvijas iedzīvotāju daļas un arī krievu valodas aizstāvis. Tik tālu, ka no Saeimas tribīnes krieviski paziņoja: “Mūsu ir vairāk! Krievu valoda – mūsu valoda!”
A. Rosļikova “izgājiens” bez sekām nepalika – viņam par saviem vārdiem nu jāatbild tiesas priekšā, taču, kā zināms, viņš šobrīd atrodas Baltkrievijā, kā rezultātā tiesa viņam piemēroja drošības līdzekli – apcietinājumu. Kāds sods draud A. Rosļikovam un kādi iespējami “zemūdens akmeņi” vēl ir šajā lietā, skaidro zvērināts advokāts Jānis Dzanuškāns.
Aina šajā lietā ir daudzslāņaina
“Ja uz šo situāciju skatāmies vienlaikus gan ar jurista, gan ar sabiedrības locekļa acīm, aina kļūst krietni daudzslāņaināka, nekā varētu šķist no pirmajiem virsrakstiem.
Sākot ar “sauso” juridiku – Latvijā par nacionālā naida vai nesaticības izraisīšanu atbildība paredzēta Krimināllikuma 78. pantā. Maksimālais sods, atkarībā no kvalificējošām pazīmēm, var sasniegt pat vairākus gadus brīvības atņemšanas, un smagākos gadījumos – līdz pat desmit gadiem. Konkrētajā gadījumā runa ir par 78.panta otro daļu – tātad maksimālais sods 5 gadi brīvības atņemšanas, bet tikpat labi sods var būt probācijas uzraudzība, sabiedriskais darbs vai naudas sods.
Kas attiecas uz procesuālo pusi – ja persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess, nav sasniedzama, process neizbeidzas, bet var tikt apturēts un persona izsludināta meklēšanā.
Ja persona atrodas ārvalstī, īpaši valstī, ar kuru tiesiskā sadarbība ir ierobežota, tas praktiski nozīmē, ka lieta var “iestrēgt” uz nenoteiktu laiku. Savukārt brīdī, kad persona atgriežas Latvijā, process tiek atjaunots – viņu var aizturēt, piemērot drošības līdzekli un turpināt iztiesāšanu.
Procesuāli ir iespēja krimināllietu iztiesāt arī personas prombūtnē (in absentia). Citiem vārdiem sakot – juridiski šis jautājums nekur nepazūd, tas vienkārši var tikt atlikts vai nobīdīts laikā.
Un tagad – otra puse, kas, manuprāt, ir ne mazāk svarīga.
Rosļikova kungs publiski uzsver, ka visas darbības pret viņu ir politiski motivētas. Tas nav nekas jauns, kad personas, kuras tiek apsūdzētas šādas kategorijas noziegumu izdarīšanā, izsaka tieši šādus pieņēmumus. Un daudziem mūsu sabiedrībā, iespējams, ir pārliecība, ka tā noteikti nav taisnība.
Mēs prezumējam, ka dzīvojam tiesiskā valstī, kur formāli viss balstās likumā. Bet vienlaikus mēs kā sabiedrība un it īpaši mēs, juristi, labi zinām, ka ar “formāli pareizu kvalifikāciju” vien nepietiek, lai automātiski secinātu, ka lieta ir taisnīga pēc būtības.
Labs piemērs, par kura izpratni sabiedrībā esam neoficiāli vienojušies – Aleksejs Navaļnijs. Arī viņa gadījumā valsts (šajā gadījumā Krievijas) apsūdzības no juridiskā viedokļa pamatā bija korekti noformulētas ar pantiem, ar pierādījumiem, ar ievērotu procedūru.
Taču mēs Rietumos tās uztvērām kā politiski motivētas, kā mēģinājumu “pievilkt” juridiku, lai sasniegtu politisku rezultātu. Ja mēs salīdzīnātu faktoloģiju starp abiem gadījumiem, tad visdrīzāk secinātu, ka vienīgā būtiskā atšķirība ir valsts nosaukumā, kas izvirzījusi apsudzību.
Ko es ar to gribu teikt? Protams, Latvija nav Krievija, un šos gadījumus nevar mehāniski salīdzināt. Taču tas nenozīmē, ka jautājumu par iespējamu politisku motivāciju vispār nedrīkst uzdot.
Ja paskatāmies uz konkrēto situāciju ar Rosļikova kungu – sākotnēji bija skaļas apsūdzības. Sadarbība ar Krieviju un naida kurināšana, kas laika gaitā “sarūk” līdz to šaurākajam tvērumam – naida kurināšanai (kura vēl ir jāpierāda, bet te mēs katrs pats varam vērtēt – redzam tur naida kurināšanu vai ne, jo apsūdzība ir par publisku Rosļikova rīcību Saeimas sēdē).
Un vēl jāpatur prātā fakts, ka arī prokuratūra un izmeklēšanas iestādes ne reizi vien praksē ir kļūdījušās savos vērtējumos skaļās un publiski zīmīgās lietās – tas viss rada telpu diskusijai. Līdz ar to es nebūtu tik kategorisks, lai pilnībā izslēgtu iespēju, ka šeit apsūdzībās var būt arī politiska dimensija.
Un tieši tas, manuprāt, ir svarīgākais šajā stāstā – ne tikai tas, kāds pants tiek piemērots un kāds sods teorētiski draud, bet arī tas, vai sabiedrībai ir pārliecība, ka šis process ir objektīvs, nevis instruments kādā plašākā, sabiedrībai atklāti neredzamā cīņā. Te būtu jāatmet savas politiskās simpātijas un antipātijas, bet jāpaskatās uz situāciju, vērtējot faktus. Šāda kritiskā domāšana ir nepieciešama, lai izvairītos no tāda režīma rašanās, kur spēkā ir bēdīgi slavenam komunistu bendem Lavrentijam Berijai piedēvētais izteiciens “būtu cilvēks – pants atradīsies”.
Jo tiesiskums nav tikai par normām. Tas ir arī par uzticēšanos. Un brīdī, kad sabiedrībā rodas šaubas – pat ja juridiski viss ir “pareizi” –, tas jau pats par sevi ir signāls, ka situācija prasa īpaši rūpīgu un caurspīdīgu izvērtējumu.
Bet nobeigumā gan jānorāda, ka personas izvairīšanās no saviem procesuālajiem pienākumiem, tajā skaitā procesā piemērotā drošības līdzekļa neievērošana, nav attaisnojama. Un šādam pārkāpumam loģiski ir arī pārkāpējam nepatīkamas sekas — drošības līdzekļa maiņa uz apcietinājumu, kā tas ir noticis arī šajā gadījumā.”
