VIDEO. Pirms četrdesmit gadiem notika Černobiļas atomelektrostacijas avārija. Juris Ciganovs stāsta Pēterim Apinim
0
Tieši pirms četrdesmit gadiem 1986. gada 26. aprīlī Ukrainas teritorijā notika lielākā tehnogēniskā katastrofa cilvēces vēsturē. Avārija notika stundu pēc pusnakts (plkst. 1.43) neveiksmīga eksperimenta rezultātā, nogranda sprādziens ceturtajā kodolreaktorā. Kodolreaktoram tika noraukts jumts un atmosfērā nonāca daudz radioaktīvo daļiņu. Pasaule nonāca nezināmu draudu priekšā.
Par to Padomju savienībā nerunāja, arī pašā atomelektrostacijā līdz galam neapjauta, kas un kādā apmērā ir noticis. Pēc divām dienām vienā no Zviedrijas atomelektrostacijām uz darbinieku drēbēm tika konstatēts ļoti ievērojami paaugstināts radiācijas līmenis. Sākumā zviedri domāja, ka viņiem pašiem kaut kas noticis, bet tad atklājās, ka paaugstinātais radiācijas līmenis nāk pa gaisu un nāk no Padomju savienības puses. Zviedri satraucās, ka kaut kas ir Padomju savienībā noticis.
Tā kā Zviedrija un Somija sāka izrādīt savu satraukumu, Padomju savienība bija spiesta atzīt avārijas faktu. 28. aprīlī programmā “Laiks” (“Vremja”) Centrālajā televīzijā bija īsa ziņa, ka notikusi avārija Černobiļas atomelektrostacijā.
29. aprīlī krievu valodā laikraksta “Taisnība” (“Pravda”) otrajā lapaspusē labajā augšējā stūrī tika publicēta trīs rindkopu ziņa, ka ir notikusi avārija Černobiļas atomelektrostacijā, avārija lokalizēta, uz vietas darbojas komisija, ko vada PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks biedrs B. Ščerbina. 30. aprīlī šo ziņu pārpublicēja visas reģionālās avīzes, tajā skaitā laikraksts “Cīņa”, kur šo ziņu publicēja ceturtajā lapaspusē kreisajā augšējā stūrī. Tas arī bija viss, kas tika pastāstīts Padomju tautai. Pēc tam vairāku nedēļu garumā bija informācija, ka viss tiek kontrolēts un viss tiek lokalizēts. Tika stāstīts – tas, ka Rietumi kaut ko bļauj, tā ir Rietumu izdoma, to viņi dara lai sariebtu padomju tautai. Un vispār – ziņoja padomju informācijas aģentūra – Nevadā kodolsprādzieni notiek katru dienu, Japānā jau ir notikusi kodolkatastrofa, vārdu sakot – kapitālisti stāsta par Černobiļu kā par kaut ko lielu un baisu tikai tādēļ, lai novērstu uzmanību no savām problēmām. Bet Zviedrijā un Somijā radioaktīvais fons tajā brīdī bija pārsniegts vairākus desmitus tūkstošu reižu (Latvijas, kas ir ievērojami tuvāk Černobiļai, dati netika publicēti), un skandināvi cēla trauksmi.
Netālu no Černobiļas atomelektrostacijas atradās Pripetes pilsēta ar 50 vai pat 100 tūkstošiem iedzīvotāju, no kuriem daudzi strādāja atomelektrostacijā. Arī Pripetes iedzīvotājiem neviens neteica, kas ir noticis. Pilsētā atradās skolas, bērnudārzi.
26. aprīlis bija sestdiena, tolaik – darba diena, skolēni gāja uz skolu, mazie bērni uz bērnu dārzu. Visi vēroja spīdumu debesīs virs spēkstacijas. Milicija ierobežoja pilsētu, bet arī viņiem nekas netika pateikts.
Valdības komisija ieradās notikuma vietā ar jaudīgiem dozimetriem. Radioaktīvais fons daudzkārt pārsniedz pieļaujamo. 36 stundas pēc notikuma Maskavā tika izlemts Pripetes iedzīvotājus evakuēt. Tas notika 27. aprīļa vakarā, kad no visas Ukrainas un Baltkrievijas steigā savākti autobusi ieradās Pripetē. Cilvēkiem netika nekas paskaidrots, izņemot to, ka steidzīgi jāevakuējas. Tika pateikts, ka evakuācija būs uz trim dienām. Līdzi nedrīkstēja ņemt neko, izņemot dokumentus un nelielu pārtikas daudzumu. Nedrīkstēja ņemt līdzi mājdzīvniekus. Suņu un kaķu atstāšana mājās šokēja bērnus, taču visi grasījās atgriezties pēc trim dienām, atstāja suņiem pilnas bļodas ar ēdienu un aizbrauca – uz visiem laikiem. Pēc statistikas ieradušies bija vairāk par 1000 autobusiem, kas izveda 50 tūkstošus cilvēku. Zināma daļa aizbrauca ar saviem žiguļiem. Šie autobusi, kas nonāca Černobiļas zonā, pēc tam turpināja strādāt kā satiksmes autobusi pa visu Ukrainu un Baltkrieviju.
Pēc dažām dienām bija 1. maijs – darbaļaužu solidaritātes svētki ar demonstrācijām. Tās netika atceltas ne Kijevā, ne Minskā. Kijeva no Pripetes ir aptuveni 200 kilometru attālumā. Pasākumus neatcēla lai nebūtu panikas.
Tikai 14. maijā PSKP ģenerālsekretārs Mihails Gorbačevs uzstājās televīzijā ar runu, kurā atzina, ka esam pirmo reizi saskārušies ar tādu nelaimi, taču lāga nepaskaidroja, kas tur noticis un kāds ir katastrofas apmērs. Runa bija nekāda, kur uzsvars bija uz – mēs visu kontrolējam, un uzragošā Pasaules Atoma organizācija ir atzinusi, ka viss ir normas robežās. Un protams runā bija dzirdams, ka mūsu speciālisti – labākie speciālisti pasaulē, un viņi kontrolē šo notikumu.
Padomju prese pat atklāti meloja par to, kas notiek Černobiļā, Pripetes pilsētā. Pripete ir arī upe, kas ietek Dņeprā, bet Dņepra cauri Kijevai tek uz Melno jūru. Erevānas laikraksts “Komsomoļec” rakstīja, ka Černobiļas elektrostacijas direktors ir izpeldējies Pripetes upē un Pripetes upes krasti ir teicami deaktivēti. Padomju laikraksti rakstīja, ka Pripetes upes krastos skaisti dzied lakstīgalas.
Kodolstacijas tuvumā esošais priežu mežs nokalta pilnībā un palika vēsturē kā “sarkanais mežs”. Šajā mežā krievu okupācijas karaspēks, kas uz kādu laiku pirms diviem gadiem okupēja Černobiļu, izraka tranšejas, patvērumus un izveidoja aizsardzības līnijas, noraka augsni.
Viss 1986. gads pagāja cenšoties mazināt avārijas sekas. Uz Černobiļu tika nosūtīti 600000– 800000 glābēju jeb seku likvidatoru, vismaz 6 tūkstoši no Latvijas. Viņi tika nosūtīti caur kara komisariātiem, caur iesaukumiem “partizānos”. Tika iesaukti galvenokārt cilvēki ar augstāko izglītību un ļoti bieži – mediķi. Glābējiem netika paskaidrots – kāds ir avārijas apmērs un kādas var būt sekas. Vajadzēja apturēt radioaktīvo izmešu nonākšanu atmosfērā, vajadzēja radīt sarkofāgu. Lai liktu sarkofāgu, viens no svarīgākajiem uzdevumiem bija noņemt no jumta grafīta klučus, kas tur bija uzsviesti pēc sprādziena. Radiācija bija tāda, ka tur drīkstēja uzturēties 20–30 sekundes. Bija nesekmīgs mēģinājums izmantot šim nolūkam vācu un padomju kopražojumu – mēness visurgājējus, tači tie atteicās darbotieš šajā radiācijā. Tādēļ tika izmantoti bioroboti – vienkārši karavīri.
Pārējie trīs reaktori turpināja strādāt un ražot elektroenerģiju. Bet avarējušam reaktoram rudenī sarkofāgs bija uzbūvēts, notika apstādināšanas process. Gadu tūkstošiem būs jāpaiet līdz Černobiļas kodolsadalīšanās process beigsies. Problēma ir tā, ka šobrīd Černobiļa atrodas ļoti tuvu Krievijas – Ukrainas frontes līnijai karadarbības zonā.
