Stompaku partizānu nometnes vieta Viļakas novada Susāju pagastā. 2010. g. (O. Procevskas foto)
Stompaku partizānu nometnes vieta Viļakas novada Susāju pagastā. 2010. g. (O. Procevskas foto)
Stompaku partizānu nometnes vieta Viļakas novada Susāju pagastā. 2010. g. (O. Procevskas foto)

Tie, kas cīnījās par Latviju, palika mežā 15

Nacistiskās Vācijas kapitulācija sabiedrotajiem 1945. gada maija sākumā izbeidza karu lielākajā daļā Eiropas, taču ne Baltijā un Rietum­ukrainā, kur turpinājās nacionālo partizānu cīņas pret jauno – nu jau padomju – okupācijas varu. Pēdējo pārdesmit gadu laikā partizānu pēckara kustība tiek pētīta, tomēr vēsturnieku darbs vēl ir patālu no mērķa – kopainas radīšanas. Daļēji tas tādēļ, ka nacionālo partizānu kustība Latvijā atšķirībā no Lietuvas bija ļoti sadrumstalota, daļēji tāpēc, ka minētā Latvijas vēstures posma pētnieku nemaz nav daudz. Attiecīgi arī sabiedrības priekšstati par to laiku ir visai izplūduši. Tamdēļ “LA” redakcijā uz diskusiju tika aicināti pazīstamākie vēsturnieki, kas partizānu kustību pētījuši zinātniskā līmenī. Tie ir ZIGMĀRS TURČINSKIS, kura pētniecības lauks ģeogrāfiski ir Ziemeļlatgale, Ziemeļvidzeme un Vidzemes vidiene, JĀNIS VIĻUMS, kura pārziņā ir Dienvidlatgale un Sēlija, kā arī viens no Īles kaujas gadskārtējo piemiņas pasākumu rīkotājiem, seno zemgaļu pētnieks NORMUNDS JĒRUMS. Kas zīmīgi – nevienam no viņiem izraudzītā vēstures temata pētniecība nav pamatdarbs. Maizi katrs pelna pavisam citā veidā. “Tas ir vaļasprieks, tāda fanātiska nodošanās,” skaidro Turčinskis.

IE
Ināra Egle
Ziņas
Pēc Zolitūdes traģēdijas Pavļuts neuzņēmās atbildību un krita visa valdība. Vai vēsture atkārtosies? 125
9 stundas
LE
LETA
Ziņas
Slimnīca atklāj, ar kurām vakcīnām potējušies Covid-19 pacienti, kas ir nonākuši stacionārā 155
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
“Sistēmā, ko Latvija ievieš, ir robi, kas veicina vīrusa izplatību.” Ģirģens par mājsēdes un citu ierobežojumu efektivitāti 36
9 stundas
Lasīt citas ziņas

– Par nacionālo partizānu cīņām saka: karš pēc kara. Var sacīt, ka 1945. gada 8. – 9. maijs Baltijā ir nacionālo partizānu kara sākums?

Zigmārs Turčinskis: – Īsti nevar, jo pirmās partizānu sadursmes ar čekistiem sākās jau 1944. gada augusta beigās un septembra sākumā. Slavenā Stompaku kauja Viļakas pagastā ir 1945. gada 2. marts. Ap to pašu laiku kaujas notiek arī Liepnas pagasta Aušu silā un turpat Garstērdelē. Martā vien NKVD karaspēkā pret partizāniem bija ap 50 kritušo. Vienkārši laiks pēc 9. maija ir posms, kad nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupācijas spēkiem sākās visā Latvijas teritorijā.

– Un noslēgums?

CITI ŠOBRĪD LASA

– Parasti min 1957. gadu, kad Viļānos no meža iznāca Mičuļu ģimene – automātiskiem ieročiem bruņota reāla kaujas grupa. 1957. gada maijā pie Smiltenes arī iznāca pēdējais partizāns. Pēdējā reģistrētā apšaude ir 1956. gada augustā Cesvaines apkaimē starp Staņislava Zavadska jeb “Pana” trīs vīru grupu un čekistiem, kas viņus meklēja. 1954. gadā viņi bija sašāvuši Cesvaines rajona čekas priekšnieku, kuru uzreiz aizveda uz Maskavu ārstēties. “Pana” vīrus ilgi nevarēja noķert, jo sūtīt mežā lielu karaspēka masu dažu karotāju dēļ nebija jēgas, turklāt čekisti negribēja izrādīt, ka mežā joprojām ir “bandīti”. Tas būtu fakts, ar ko lepoties – “Pana” grupu čekisti iznīcināt nespēja; čekas ģenerālis Vēvers viņiem rakstīja vēstuli, lūdzot “pārtraukt traucēt mierīgo darbarūķu darbu” un iznākt no meža. Ziņu nodeva ar Zavadska mātes palīdzību. 1956. gada oktobrī viņiem abiem tiešām atļāva aizbraukt uz Poliju, bet novembrī no meža iznāca abi atlikušie – Pēteris Tirzītis un Ivars Grabāns.

Jānis Viļums: – Ja 50. gadu beigās Rietumu sabiedrotie uzbruktu PSRS, šeit atkal sāktos kautiņš. Viennozīmīgi. Arī tos, kas legalizējās, regulāri sauca uz pratināšanām. Vēl 70. gados.

Z. Turčinskis: – Tirzīti un Grabānu 1968. gadā vēlreiz paņēma ciet, jo nobijās, ka Prāgas notikumu dēļ tie atkal ieies mežā. 60. – 70. gados vienu otru bijušo partizānu “profilaktiski” citu iebiedēšanai ik pa laikam tiesāja. Tilžas partizānu komandierim Henriham Vestmanim par savulaik izdarīto uzbrukumu pagasta centram, ja nemaldos, 1968. gadā piesprieda nāvessodu.

– Tā bija bruņota pretošanās kustība, taču rodas iespaids, ka šobrīd nacionālo partizānu cīņām Latvijas vēstures pētniecībā ierādīta margināla vieta. Īsti nav pat dienas, kad partizānu piemiņu godināt.

Normunds Jērums: – Vēsturniekus par to nevar vainot. Ir tikai daži cilvēki, kas šo lietu pēta. To visu var darīt, bet jābūt kādam finansējumam. Otrkārt, tas prasa ļoti daudz laika, bet ģimene arī jābaro. Mēs nejūtam nekādu atbalstu no augstākstāvošām iestādēm. Sadarbība ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS)? Tā ir atsevišķas diskusijas vērta, un es pat negribu par to runāt. Tur ir daudz jautājumu. Īles bunkura piemiņas pasākumu faktiski gatavo daži cilvēki. Pārējie atbrauc pie visa gatava. Nejūtu, ka nacionālo partizānu kustība vispār kādu interesētu. Iznāk, ka mēs ar to nodarbojamies tikai tāpēc, ka mums tas šķiet svarīgi.

J. Viļums: – Principā arī es esmu no NBS un nodarbojos ar nacionālo partizānu pētniecību. Bet nav jau arī no LU mācībspēkiem atsaucības. Vai kāds ir aizstāvējis doktora darbu nacionālo partizānu jautājumā? Nav. Vai kāds no profesoriem varētu vadīt šādu darbu? Nē. Jāsaka, šajā jomā ļoti aktīvi toties ir novadpētnieki. Piemēram, Jānis Būmanis, kurš nāk no manas dzimtās puses – Rudzātiem. Viņi ir ļoti uzņēmīgi, viņiem kā pensionāriem ir daudz brīvā laika un viņi ir vietējie. Ja ar viņiem kontaktējas, var ko jaunu uzzināt. Jānis Eiduks Jersikā atrada Jāņa Vilcāna partizānu grupas fotogrāfijas. Bez novadpētniekiem būtu grūti.

N. Jērums: – Bet te jau ir jautājums, cik šī lieta vispār aktuāla sabiedrībai? Man ir sajūta, ka pēc desmit, piecpadsmit gadiem tā, tāpat kā daudzas citas vēstures tēmas, vispār vairs nebūs nevienam vajadzīga, jo “jādomā tikai par rītdienu”. Tas ir kā ar latviešu leģionu, kurš it kā ir, bet kuru labāk aizmirst. Mūsu valsts politika vēstures izglītībā, patriotisma celšanā skolās reāli nestrādā. Mēs tos stāstus vēl zinām, bet neredzu, ka jauniešiem interesētu turpināt šo lietu. Un es vēlreiz saku – tā nav mana, tā ir valsts problēma.


– Bet kurā datumā tad mums partizānus pieminēt?

Z. Turčinskis: – Šķiet, šobrīd lielākais piemiņas pasākums ir 17. marts Īlē. Tur piedalās arī NBS un lietuvieši.

N. Jērums: – Bet tā ir tikai trīs cilvēku iniciatīva – Birutas Rodovičas, vietējā mežsarga Freimaņa kunga un vēl es tur daru, ko varu! Par NBS, Latvijas Nacionālo partizānu apvienības un Dobeles novada pašvaldības ieguldījumu – tas atkal būtu cits temats. No gada uz gadu šo pasākumu sarīkot, papīrus nokārtot mums kļūst aizvien grūtāk. Visi grib atbraukt tikai kā ciemiņi. Atbalsts ir tikai vārdos.

Z. Turčinskis: – Kādai institūcijai principā šādu pasākumu rīkošana būtu jāpārņem. Šobrīd tie ir viena vai dažu cilvēku organizēti. Nesen biju nacionālo partizānu piemiņas pasākumā Raunā, “Daiļkalnos”. Tur arī bija Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un NBS vadība, bet visu to organizēja viens cilvēks – Jānis Lācis no Jēkabpils. Un viņš to dara tikai tāpēc, ka starp tiem astoņiem partizāniem, kas 1952. gada 16. aprīlī, negribot padoties čekistiem, bunkurā nošāvās, bija arī viņa radinieki.

– Jūsu izvēlētā Latvijas vēstures joma tomēr ir ļoti specifiska…

– Attiecībā uz nacionālajiem partizāniem nav tādu apkopojošu, kopainu rādošu dokumentu, pavēļu, ko skatīt. Reizēm pat jāpēta katra atsevišķa cilvēka vai nelielu cilvēku grupu likteņi, lai kaut ko uzzinātu. To mozaīku mēs sākam likt no apakšas, nevis no augšas. Tas ir ārkārtīgs darba apjoms. Līdz ar to tas nevar būt maizes darbs, jo ātri tur nekas nesanāk.

J. Viļums: – Fakti ir izkaisīti, tie “jāsagrabina” un jāizkārto. Bieži uzzini sīku niansi, kas pētāmo operāciju pavērš pavisam citādi. Viss, kas saistījās ar nacionālo partizānu darbību, padomju okupācijas laikos bija slepenības dūmakā, tika noklusēts. Gribētu aicināt, lai cilvēki, ja viņiem ir kādas liecības par to laiku – kādi materiāli, fotogrāfijas –, to neslēpj, lai rāda vēsturniekiem. Jo cilvēkiem ģimenes arhīvos tādas lietas ir.

N. Jērums: – Tā nav tikai partizānu vēstures pētniecības specifika, ja cilvēks, kurš ar to nodarbojas, maizi pelna citur. Lielākajai daļai vēsture vispār nav ģimenes iztikas avots. Es brīnos, kā mani kolēģi LU Latvijas Vēstures institūtā strādā par 200 – 300 eiro “uz rokas”! Lielākā daļa ir sava darba fanātiķi, kuri to dara neatkarīgi no tā, cik viņiem maksā. Mana galvenā interese ir senie zemgaļi, bet līdz nacionālajiem partizāniem nonācu tāpēc, ka Īles bunkurs ir tikai 7 km no vietas, kur esmu izaudzis. Es tajā bunkurā biju vēl tad, kad tur kauli mētājās – kāju kauli, ribas, uz koka uzsprausts galvaskauss… Man kā pusaudzim šķita neticami, ka tie ir cilvēka kauli. Tas varēja būt kāds 1989./1990. gads. Es domāju, tie bija tie paši, kurus tur nošāva 1949. gada 17. marta kaujā. Kas man toreiz likās jocīgi – samērā daudzi, kuri palika dzīvi, izgāja Sibīriju, pa tiem 50 – 60 gadiem tā arī neatbrauca uz šo bunkuru apbedīt cīņu biedrus. Sibīrija un pārdzīvotais bija atstājis tādu iespaidu, ka šie cilvēki tai vietai negribēja pat tuvoties. Šķiet, to bunkuru tikai 1992. gadā apsekoja zemessargi. Kaulus apbedīja Dobeles Virkus kapos.

J. Viļums: – Jā, piederīgo rīcība var izbrīnīt. Ilūkstes Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības pulka vada komandieri Franci Berkēviču ievainoja 1945. gada oktobra kaujā. Viņš nomira no asins saindēšanās. Partizāni viņu ar militāru godu apglabāja mežā. Kad interesējos, kur, izdevās sazināties ar viņa meitu, tad jau ļoti vecu sievieti. Bet viņa sava tēva kapa vietu nezināja! Cilvēki baidījās. Tomēr Līvānos ir stāsti, kā kritušo partizānu radinieces, sievietes pa nakti brauca, atraka savējos, mēģināja pēc drēbēm sazīmēt un tad ratos pārveda uz dzimto pusi. Lielākajai daļai partizānu, kas apbedīti mežos, kapi nav zināmi. Man bija posms, kad meklēju Jāņa Indāna un Jāņa Grāversona grupas kritušos. Viņu bunkuru pie Aknīstes iznīcināja 1950. gadā. Bija liecības, ka bedrē pie bunkura samesti 11 kritušie. Atradām tikai viena – Voldemāra Sātnieka kapu. Kopējo apbedījuma vietu mežā atrast neizdevās. Un nebija vairs neviena, kas varētu konkrēti parādīt. Savukārt 1949. gadā likvidētās Alberta Karakēviča grupas vīri ir guldīti Aknīstē, Sēlijas nacionālo partizānu brāļu kapos. Tur ir arī 1945. gada 14. februārī kritušie Juris Lācis, Eduards Kaminskis, Antons Bružiks, Alberts Mežaraups, Jānis Britāns, divi nezināmie, kā arī pieminētais Sātnieks. Tādi nacionālo karavīru brāļu kapi Latvijā ir retums.

Z. Turčinskis: – Ja rēķina, ka tajā karā no nacionālo partizānu puses krita kādi trīs tūkstoši, tad kapavietas ir zināmas tikai pāris simtiem. Pārējie ir pazuduši. 90. gados notika pārapbedīšanas, jo cilvēki tad vēl zināja, kur viņi ir apglabāti. Pārapbedījumi ir Kuldīgā, šur tur Latgalē un Vidzemē. Sinoles mežos pie Lejasciema ir partizānu kapi, kur apglabāja tos, kas krita 1945. gadā. Čekisti pēc kaujas viņus pameta, jo negribēja naktī palikt partizānu rajonā. Partizānus apglabāja vietējie, meža pakalnā. Tie kapi tur stāvēja visu padomju laiku. Komjaunieši gan krustu lauza nost. Tilžas luterāņu baznīcas pērminderis 1949. gada oktobrī meža malā slepus apglabāja divus kritušos partizānus un uzlika viņiem pat pieminekli. Uz tā bija neko neizsakošs teksts: “Šajā vietā mazu ozoliņu iestādīja Jēkabs Brušs.” Tā tas piemineklis tur stāvēja. Un mazs ozoliņš arī tur tiešām bija.

J. Viļums: – Par pretējās puses kritušo kapiem gan viss ir zināms. Ilūkstes milicijas priekšnieks guļ pilsētā brāļu kapos un viņam ar zelta burtiem rakstīts, bet partizāniem, kas cīnījās par Latviju, kapa vieta nav zināma. Pat nav kur viņiem ziedus nolikt!

N. Jērums: – Ar Īles bunkuru arī ir interesanti. Kādus 200 – 300 metrus tālāk tur ir mājas, kur dzīvoja cilvēki, kas atbalstīja partizānus, cepa, nesa viņiem maizi. Tie saimnieki tur dzīvoja arī mūsdienās, bet viņi pat nebija aizgājuši pārsimt metrus līdz bunkura vietai paskatīties, piebērt kaulus ar zemi.

Z. Turčinskis: – Ir cilvēki, kas atgriezās pēc ieslodzījuma, izsūtījuma un dzīvoja gandrīz kaimiņos, bet visus padomju laikus nesatikās, nesveicinājās. Vienkārši baidījās. Pat savā starpā tikties. Mums to grūti saprast.

– Vai nacionālo partizānu kustības pētniecība par kādiem 50% nav mutvārdu vēsture?

– Nē, tas laiks jau aizgājis. Tā bija pirms kādiem desmit gadiem. Tad tiešām staigāju apkārt un mēģināju tikties ar cilvēkiem. Tā bija vesela zinātne, kā to darīt, jo cilvēki par tādiem tematiem nerunāja. Vispirms vajadzēja atrast kādu, kam viņš uzticas. Un tad cerēt, ka šis liecinieks atvērsies un runās. Īpaši Latgalē: kas tas par čiuli atbraucis?

J. Viļums: – Jā, ir bijis tā, ka jūti – šis cilvēks varētu daudz pastāstīt, bet viņš nepiekrīt intervijai un tā tas aiziet. Bija sieviete, kuru nekādi nevarēju piedabūt pastāstīt, kas nodevis viņas grupu. Ir arī otrādi, kad sāk stāstīt to, ko nemaz nav darījis.

– Tad jau jums grūti noskaidrot, kas īstenībā notika. Čekas dokumentos viens, bet no lieciniekiem uzzini pavisam ko citu.

– Tāpēc tā pētniecība kādā brīdī apstājas. Kamēr uzzini jaunus faktus, kas apstiprina to vai citu versiju. Piemēram, par 1945. gada oktobra Ilūkstes partizānu pulka kauju. Liecinieki stāsta, ka čekas pusē kritušos veduši vairākās automašīnās. Oficiālajā statistikā raksta, ka tur krituši labi ja kādi pieci, astoņi. Tad jāpēta brāļu kapos apbedīto saraksti. Tā var kaut ko pastarpināti uzzināt. Grūti spriest par nacionālo partizānu cīņas efektivitāti, ja nezina otras puses zaudējumus. Īles kaujā krita padsmit partizānu un vairākus sagūstīja, bet pretējā puse rakstīja, ka viņiem tikai viens kritušais un pāris ievainoto.

Z. Turčinskis: – Īles bunkurs bija liela neveiksme. Tas bunkurs bija domāts, lai slēptos, nevis lai no tā aizstāvētos. Viņiem bija tikai pa izejai katrā galā. Ja pret katru nolika ložmetēju, galvu nevarēja ārā pabāzt. Aknīstē pie bunkura bija izveidoti pilna profila ierakumi. Tur gan viņi četrarpus stundas kāvās. Krita 12 partizāni, bet čekistiem bija deviņi nogalinātie un deviņi ievainotie.

J. Viļums: – Uzbrukumā Jāņa Indāna un Jāņa Grāversona grupai Viesītes mežos 1950. gadā krita NKVD bataljona komandiera adjutants. Automātisti, snaiperi bija starp kritušajiem. Sēlijā ziemas bunkurus veidoja ar riņķveida aizsardzību ap bunkuru. Tas palīdzēja. Kad 1949. gadā ielenca Mārtiņa Pokļevinska partizānu grupu, viņi spēja izvērsties, atšaudīties, noturēties līdz tumsai un izlauzties.

Z. Turčinskis: – Sēlijā meži lielāki. Zemgalē mežu mazāk, tur vispār bija jāielien zemē. Īles grupas bunkura gadījumā viņi jau apzināti ierakās līdzās ceļam. No vienas puses – liela viltība, no otras – risks, kas neattaisnojās. Ziemeļlatgalē partizāni mežā uzcēla, principā, veselu viensētu. Ar pirti, klēti, stalli zirgiem, dzīvojamo bunkuru. Bet ap 50. gadiem sāka pa vienam, pa diviem slēpties mājās, veidot slēptuves zem grīdas.

– Vai esat runājuši arī ar tiem, kas bija otrā pusē?

– Esmu mēģinājis. Īstenībā viņu ir maz. Tie, kas ir, runāt negrib un izliekas, ka viņu nemaz nav. Atmodas laikā daudzi nomira.

J. Viļums: – Vienīgi ar radiniekiem. Jāteic, bija diezgan neatsaucīgi.

– Un kāpēc ar Kurzemes partizānu pētniecību neviens nenodarbojas?

Z. Turčinskis: – Pagaidām vienkārši nav neviena pētnieka… Bet tur būtu interesanti. Talsos padomju brāļu kapos kādiem 50 – 60 sarkanarmiešiem krišanas datums ir, sākot no 1945. gada 10. maija līdz 1951. gadam. Tikai daži tur krituši kara laikā. Pārējie – cīņās pret nacionālajiem partizāniem. Toties par Rietumvidzemi ir parādījies jauns pētnieks – Dāvis Ratnieks. Redzēs, cik viņa interese būs noturīga.

– Ir versija, ka tagadējie ordeņotie, kas 9. maijā pulcējas pie Pārdaugavas pieminekļa, “Lielā Tēvijas kara veterāna” statusu lielākoties saņēmuši 70. gadu vidū, kad to sāka piešķirt arī par dalību pretpartizānu akcijās. “Veterāni” ir aizdomīgi jauni – viņiem ir ap 70 – 80 gadu.

– Tā varētu būt. Bija taču gadījums, kad Juristu biedrība nodeva Okupācijas muzejam nejauši atrastu 70. gados rakstītu pieprasījumu ar tieši šādu saturu un argumentāciju, ka veterāna statuss pienākas, jo “esmu pēc kara apkarojis bandītus”.

J. Viļums: – Tad būtu jāskatās, no kurienes viņi nākuši, jo tie varēja būt vai nu “iznīcinātāji”, vai no NKVD pulkiem. Tur bija daudz ukraiņu, krievu, no Vidusāzijas. Ticamāk, ka viņus pēc tam aizveda atpakaļ. Būtu vajadzīgs atsevišķs pētījums, kas skatītu okupācijas karaspēka daļas, kādas izmantoja pret partizāniem.

Z. Turčinskis: – Vēl viena kategorija – tie, kas demobilizējās no NKVD karaspēka un pēc tam tika pieņemti darbā milicijā.

– 90. gados, kad sākās nacionālo partizānu reabilitācija, bija tādi, kam Latvijas prokuratūra reabilitāciju atteica it kā pagātnes grēku dēļ…

– Es šo reabilitācijas procesu vērā neņemtu. Kas tad tajā komisijā toreiz sēdēja? Veci komunisti pirms pensijas! Rakstīja: “Izlaupījis kolhoza īpašumu, tātad nevar tikt reabilitēts.” Nozaga cūku, lai būtu ko ēst!

J. Viļums: – Bieži pārmet, ka partizāni “nošāva civiliedzīvotāju”. Ja iedziļinās, izrādās, ka “civiliedzīvotājs” konkrēti nodevis citu partizānu grupu, un tā bija atriebes akcija.

N. Jērums: – Nez vai ir rēķināts, cik mežos bija aktīvu nacionālo partizānu un cik tādu, kas tur iebēga izdzīvošanas pēc. Manā skatījumā, tādu, kas vienkārši slēpās, varētu būt liels procents.

SAISTĪTIE RAKSTI

Z. Turčinskis: – Neviens bandīts, kurš laupa un slepkavo, nedzīvo mežā bunkurā. Viņš dzīvo pilsētā, kur naudu var “notrallināt”. Tie, kas dzīvoja mežā, ja laupīja, tad lai izdzīvotu, nevis iedzīvotos. Jāēd ir kaut vai vienreiz dienā. Vai viņi vienmēr laipni palūdza to pārtiku, tas ir cits jautājums. Tikai tāpēc, ka kāds negribēja dot ēst, nevienu nost nešāva. Pa seju iedot gan varēja. Aktīvais cīņas periods partizāniem faktiski bija tikai 1945. gads, kad gaidīja angļu – amerikāņu atnākšanu. Kad saprata, ka palīdzība nenāks un pašiem vien būs jātiek galā, sākās nogaidīšana. Tas bija novilcināšanas karš, karš par izdzīvošanu. Tas, cik ilgi viņi spēja izturēt, jau ir tas interesantākais.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
IE
Ināra Egle
Ziņas
Pēc Zolitūdes traģēdijas Pavļuts neuzņēmās atbildību un krita visa valdība. Vai vēsture atkārtosies? 125
9 stundas
LE
LETA
Ziņas
Slimnīca atklāj, ar kurām vakcīnām potējušies Covid-19 pacienti, kas ir nonākuši stacionārā 155
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
“Sistēmā, ko Latvija ievieš, ir robi, kas veicina vīrusa izplatību.” Ģirģens par mājsēdes un citu ierobežojumu efektivitāti 36
9 stundas
VS
Viesturs Sprūde
Ziņas
Covid-19 kā degviela propagandai: krievi Latvijā sadzīti dzīvot pārblīvētos geto rajonos, tāpēc inficējas daudz vairāk 95
7 stundas
LA
LA.LV
Kokteilis
Pārmaiņas var skart ikvienu. Šoreiz – arī tevi! Horoskopi 28.oktobrim
21 stundas
Lasīt citas ziņas
LE
LETA
Ziņas
Vakar Latvijā sasniegts Covid-19 mirušo upuru rekords 97
2 stundas
LE
LETA
Ziņas
Policija pārbaudīs izskanējušo informāciju par Cimdaram, iespējams, viltoto Covid-19 sertifikātu 8
45 minūtes
LE
LETA
Ziņas
Pēcpusdienā gaiss iesils līdz +15 grādiem. Laika prognoze piektdienai
36 minūtes
LA
LA.LV
Ziņas
“Nav morāla, tiesiska pamata prasīt no citiem, ja pats dara citādāk.” Judins par izņēmumiem obligātajā vakcinācijā 45
4 stundas
GN
Gints Narogs
Ziņas
Sporta apavi uz nagliņas: Melbārdis veselības problēmu dēļ nolēmis likt punktu sportista karjerai
15:38
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Dabas stihija Sicīlijas pilsētas ielas pārvērš mežonīgās upēs
15:35
LE
LETA
Ziņas
EP Juridiskā komiteja iesaka atcelt eiroparlamentārieša Ušakova parlamentāro imunitāti
15:31
LA
LA.LV
Kokteilis
“Varbūt es tev patīku, bet tu nezini kā to izrādīt?!”: pēc TV kanāla slēgšanas Žaklīna Cinovska soctīklos “iekož” NEPLP padomes priekšsēdētājam Ivaram Āboliņam 40
4 stundas
LE
LETA
Ziņas
Tiesībsargs: Vakcinēt nevar piespiedu kārtā, bet valsts var ieviest obligātu vakcinācijas politiku 125
5 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Bijusī Saeimas priekšsēdētāja par amatpersonu algu pieaugumu: Tas ir politiķu nihilisms pret sabiedrību! 2
1 stunda
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. Klajā nācis jauns latviešu seriāls: lomās populāri aktieri un vairākas pašmāju slavenības
1 stunda
PR
Praktiski.lv
Praktiski
TOP recepte: marinēts ķirbis korejiešu gaumē
2 stundas
Inita Šteinberga
Praktiski
Mēslot, grābt lapas? Kā sakopt mauriņu pirms ziemas?
3 stundas
IE
Ināra Egle
Ziņas
Pēc Zolitūdes traģēdijas Pavļuts neuzņēmās atbildību un krita visa valdība. Vai vēsture atkārtosies? 125
9 stundas
VS
Viesturs Sprūde
Ziņas
Covid-19 kā degviela propagandai: krievi Latvijā sadzīti dzīvot pārblīvētos geto rajonos, tāpēc inficējas daudz vairāk 95
7 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Vēža pacientu ārstēšana: akcīzes nauda tikai mazs ielāps, vēsta portāls 5
4 stundas
AK
Aija Kaukule
Ziņas
“Līdzdzīvotāji, kas runā dejas valodā.” Intervija ar kustību māksliniekiem Elīnu un Rūdolfu Geidiņiem
3 stundas
PR
Praktiski.lv
Praktiski
Neizmet miziņas! Vienkāršs veids, kā no mandarīnu mizām izgatavot dabīgu aromātu
1 stunda
AG
Andris Grīnbergs
Ziņas
APTAUJA. Kā izjūtat mājsēdes ierobežojumus? 37
9 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Viņš jutās bezpalīdzīgs….”: princis Harijs esot bijis panikā, uzzinot, ka vecmāmiņa Elizabete II atrodas slimnīcā 11
3 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Elvi” komercdirektore: “Lidl” darbība noteikti ieviesīs korekcijas Latvijas mazumtirdzniecības tirgū 18
8 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Tirgotāju asociācija: Valdība mūs soda, ka pie mums strādā nevakcinēti cilvēki 63
23 stundas
AL
Anda Līce
Ziņas
Anda Līce: Dodas pie veterinār­ārstiem pēc attārpošanas zālēm kā Covid-19 apturēšanas līdzekļa – kas notiek cilvēku galvās? 55
18 stundas
LA
LA
Ziņas
FOTO. Tukši spokainās Rīgas ielas. Kā galvaspilsēta izskatās komandantstundā 27
17 stundas
DB
Dace Bumbiere
Stāsti
Iespējams, ūdens nemaz neeksistē! Respektablu zinātnieku paziņojums raisa jautājumu “jūru” 42
20 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Pret stulbo arī paši dievi cīnās veltīgi!” Šadurskis uzskata, ka skolotāju atklātajai vēstulei vieta miskastē 336
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
Morozovs: Ir jāapvienojas un jāaizmirst par etniskiem jautājumiem. Slimība nevienu nešķiro pēc valodas 69
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. The Ludvig atgriezies mūzikā ar jaunu vārdu un brīnišķīgu dziesmu 3
4 stundas
LA
LA.LV
Kokteilis
“Šis cilvēks ir ļauns un, iespējams, mentāli slims”: deputāts Artuss Kaimiņš brīdina par Gobzemu 96
1 diena
LE
LETA
Ziņas
Slimnīca atklāj, ar kurām vakcīnām potējušies Covid-19 pacienti, kas ir nonākuši stacionārā 155
1 diena
LE
LETA
Ziņas
Kariņš: Latvijai nav lielas izvēles, kā tikai vakcinētajiem atcelt “lokdaunu” paredzētajā datumā 142
1 diena