– Bet kurā datumā tad mums partizānus pieminēt? 15
Z. Turčinskis: – Šķiet, šobrīd lielākais piemiņas pasākums ir 17. marts Īlē. Tur piedalās arī NBS un lietuvieši.
N. Jērums: – Bet tā ir tikai trīs cilvēku iniciatīva – Birutas Rodovičas, vietējā mežsarga Freimaņa kunga un vēl es tur daru, ko varu! Par NBS, Latvijas Nacionālo partizānu apvienības un Dobeles novada pašvaldības ieguldījumu – tas atkal būtu cits temats. No gada uz gadu šo pasākumu sarīkot, papīrus nokārtot mums kļūst aizvien grūtāk. Visi grib atbraukt tikai kā ciemiņi. Atbalsts ir tikai vārdos.
Z. Turčinskis: – Kādai institūcijai principā šādu pasākumu rīkošana būtu jāpārņem. Šobrīd tie ir viena vai dažu cilvēku organizēti. Nesen biju nacionālo partizānu piemiņas pasākumā Raunā, “Daiļkalnos”. Tur arī bija Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un NBS vadība, bet visu to organizēja viens cilvēks – Jānis Lācis no Jēkabpils. Un viņš to dara tikai tāpēc, ka starp tiem astoņiem partizāniem, kas 1952. gada 16. aprīlī, negribot padoties čekistiem, bunkurā nošāvās, bija arī viņa radinieki.
– Jūsu izvēlētā Latvijas vēstures joma tomēr ir ļoti specifiska…
– Attiecībā uz nacionālajiem partizāniem nav tādu apkopojošu, kopainu rādošu dokumentu, pavēļu, ko skatīt. Reizēm pat jāpēta katra atsevišķa cilvēka vai nelielu cilvēku grupu likteņi, lai kaut ko uzzinātu. To mozaīku mēs sākam likt no apakšas, nevis no augšas. Tas ir ārkārtīgs darba apjoms. Līdz ar to tas nevar būt maizes darbs, jo ātri tur nekas nesanāk.
J. Viļums: – Fakti ir izkaisīti, tie “jāsagrabina” un jāizkārto. Bieži uzzini sīku niansi, kas pētāmo operāciju pavērš pavisam citādi. Viss, kas saistījās ar nacionālo partizānu darbību, padomju okupācijas laikos bija slepenības dūmakā, tika noklusēts. Gribētu aicināt, lai cilvēki, ja viņiem ir kādas liecības par to laiku – kādi materiāli, fotogrāfijas –, to neslēpj, lai rāda vēsturniekiem. Jo cilvēkiem ģimenes arhīvos tādas lietas ir.
N. Jērums: – Tā nav tikai partizānu vēstures pētniecības specifika, ja cilvēks, kurš ar to nodarbojas, maizi pelna citur. Lielākajai daļai vēsture vispār nav ģimenes iztikas avots. Es brīnos, kā mani kolēģi LU Latvijas Vēstures institūtā strādā par 200 – 300 eiro “uz rokas”! Lielākā daļa ir sava darba fanātiķi, kuri to dara neatkarīgi no tā, cik viņiem maksā. Mana galvenā interese ir senie zemgaļi, bet līdz nacionālajiem partizāniem nonācu tāpēc, ka Īles bunkurs ir tikai 7 km no vietas, kur esmu izaudzis. Es tajā bunkurā biju vēl tad, kad tur kauli mētājās – kāju kauli, ribas, uz koka uzsprausts galvaskauss… Man kā pusaudzim šķita neticami, ka tie ir cilvēka kauli. Tas varēja būt kāds 1989./1990. gads. Es domāju, tie bija tie paši, kurus tur nošāva 1949. gada 17. marta kaujā. Kas man toreiz likās jocīgi – samērā daudzi, kuri palika dzīvi, izgāja Sibīriju, pa tiem 50 – 60 gadiem tā arī neatbrauca uz šo bunkuru apbedīt cīņu biedrus. Sibīrija un pārdzīvotais bija atstājis tādu iespaidu, ka šie cilvēki tai vietai negribēja pat tuvoties. Šķiet, to bunkuru tikai 1992. gadā apsekoja zemessargi. Kaulus apbedīja Dobeles Virkus kapos.
