Trūkst naudas vai saimnieciska prāta? Valsts kontrole atklāj graujošus faktus ūdenssaimniecības jomā 10
Zigfrīds Dzedulis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kaut arī ūdens apgādes un kanalizācijas sistēmu pārbūvei aizvadītajos gados pašvaldībās kopsummā iztērēts miljards eiro, ūdens apgādes un notekūdeņu apsaimniekotāji atzīst, ka viņiem trūkst naudas savu saimniecību uzturēšanai.
Naudas trūkumā esot vainojama līdz šim valdības īstenotā sadrumstalotā un mainīgā politika, kas neveicina ūdenssaimniecību attīstību. Politikā neko nemainot, ūdens apgādes un notekūdeņu saimniecībām draudot sabrukums.
Vajag vēl vienu miljardu
Cik liels ir šis iztrūkums, tas redzams oktobra beigās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM), Finanšu ministrijai (FM), Ekonomikas ministrijai (EM), Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai (SPRK) nosūtītajā vēstulē, kuru parakstījuši Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdis Gints Kaminskis un Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācijas (LŪKA) izpilddirektors Sandis Dejus.
Atsaukdamies uz VARAM sagatavotajiem Notekūdeņu apsaimniekošanas un Ūdensapgādes investīciju plāniem 2021.–2027. gadam, ūdenssaimniecības uzņēmumos būtu jāiegulda 869 221 424 eiro.
Bet pašlaik paredzētais ieguldījumu apjoms esot vien 59 160 000 eiro, kas nav pat desmitā daļa no nākamajos septiņos gados plānotajiem.
Iztrūkumu ūdenssaimniecībām radot arī VARAM plānotie grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā. Dabas resursu nodokļa likmju paaugstināšana radīšot vēl lielāku naudas iztrūkumu pašvaldību ieņēmumos: 2020. gadā par 5 387 223 eiro; 2021. gadā par 4 427 185 eiro; 2022. gadā par 4 560 000 eiro.
Pārmet VARAM un SPRK
Kaut arī daļa šī nodokļa aizplūst vietējās pašvaldības kasē, Bauskas novada pašvaldībā atzīst, ka diemžēl pašvaldībām paredzētie ieņēmumi šogad samazināti par labu valsts budžetam, tādējādi naudas ūdens apgādei un kanalizācijai ir vēl mazāk, nekā bija agrāk.
Arī Jelgavas novada pašvaldībā saka, ka 2019. gada 14. novembrī pieņemtie grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā, paredzot dabas resursu nodokļa ieņēmumu pārdali starp valsts un pašvaldību budžetiem (no agrāko 40/60 uz 60/40) no 2020. gada 1. janvāra neatrisina problēmu, vien pasliktina to.
Gints Kaminskis un Sandis Dejus pārmet SPRK, ka saimniecību sabrukumu veicinot arī regulatora apstiprinātie tarifi.
Tas gan šķiet dīvaini, ja labi zināms, ka tarifu plānus gatavo un iesniedz regulatoram paši ūdens apgādes un notekūdeņu apsaimniekotāji.
Valsts kontrole atklāj graujošus faktus
Iemesls valdībai un atbildīgajām ministrijām veltītajiem pārmetumiem gan ir šoruden publiskotais Valsts kontroles revīzijas ziņojums, kurā atklāti graujoši fakti par notekūdeņu savākšanu, aizvadīšanu un attīrīšanu valstī.
Tajā atzīts, ka nevienam nav ne jausmas, kur paliek lielākā daļa to notekūdeņu no tām mājsaimniecībām, kuras joprojām nav pieslēgtas centralizētajām notekūdeņu novadīšanas sistēmām.
Ūdens apgādes un kanalizācijas sistēmu pārbūvei gadu gaitā iztērēts miljards eiro.
Bet līdz šim šo mājsaimniecību radītie notekūdeņi reti ir noplūdināti attīrīšanas iekārtās, iznākumā ne pašvaldībām – notekūdeņu apsaimniekošanas organizatorēm, ne VARAM – vides politikas īstenotājai – nav zināms, kur paliek līdz pat 74% decentralizēto kanalizācijas sistēmu notekūdeņu.
Visticamāk, neattīrītie notekūdeņi noplūst zemē, upēs un ezeros, radot vēl lielāku piesārņojumu un kaitējumu videi.
Revīzijā iekļautajās 10 pašvaldībās divas trešdaļas mājsaimniecību joprojām izmanto vietējo kanalizāciju, un tikai 26% šo mājsaimniecību notekūdeņu aizplūst pašvaldību izbūvētajās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās un tiek attīrīti.
Kaut arī pašvaldības īstenojušas vērienīgus projektus centralizēto notekūdeņu sistēmu izbūvē, mājsaimniecības nesteidz pieslēgties izbūvētajām centralizētajām kanalizācijas sistēmām.
Revīzijā pārbaudītajās pašvaldībās, izbūvējot un paplašinot centralizētās kanalizācijas sistēmas, nav izdevies sasniegt pat pusi no plānotajiem pieslēgumiem. Atsevišķās apdzīvotās vietās jaunajām kanalizācijas sistēmām nav pieslēgusies neviena mājsaimniecība.
LPS un LŪKA vadītāji uzskata, ka iedzīvotāji neizmanto iespējas pieslēgties centralizētajām notekūdeņu sistēmām valdības īstenotās politikas dēļ.
Tāpēc neesot brīnums, ka neviens nezina, cik valstī vispār ir to dzīvojamo un citu ēku, kuras pašlaik nav pieslēgtas centralizētajām notekūdeņu sistēmām.
Pašvaldību iespējas ierobežotas
Kaut arī pašvaldības, izdodot saistošos noteikumus, drīkst piemaksāt privātmāju īpašniekiem par pieslēgšanu, to iespējas esot ierobežotas. Savukārt LPS jau agrāk izteiktais priekšlikums nodrošināt pieslēgumu izbūvi centralizētajai kanalizācijas sistēmai par valsts budžeta vai Eiropas Savienības (ES) fondu naudu palicis bez ievērības.
Tā kā pašlaik iedzīvotājiem var palīdzēt tikai pašvaldības, varot paredzēt, ka, samazinoties pašvaldību ieņēmumiem, samazināsies arī šī atbalsta apmēri.
Vietējo pašvaldību līdzfinansējuma apmēri un to iedzīvotāju loks, kuri varētu to saņemt, gan ir ļoti atšķirīgs.
Piemēram, Rīgā uz pašvaldības līdzfinansējumu 100% apmērā var pretendēt arī daudzbērnu ģimenes locekļi, ja visiem bērniem dzīvesvieta ir deklarēta nekustamajā īpašumā, par kuru pieprasīts līdzfinansējums.
Tāpat uz līdzfinansējumu pilnā apmērā var pretendēt arī 1. vai 2. grupas invalīdi; trūcīgās vai maznodrošinātās personas; politiski represētie, vientuļie pensionāri un vēl citi.
Taču mazāk turīgajām vietējām pašvaldībām šis pilnīgi vai daļēji pabalstāmo personu saraksts ir krietni īsāks.
Gints Kaminskis un Sandis Dejus spriež, ka ūdensapgādes un kanalizācijas saimniecību attīstību varot apgrūtināt arī paredzētā pašvaldību teritoriju reforma. Jaunveidojamos novados lielajām un stiprajām ūdenssaimniecībām pievienojot mazās un vājās, varot palielināties to izdevumi.
