“Tur nedrīkst iet, mamma kakā!” Bērnu teiktais publiskās vietās liek vecākiem sarkt un bālēt 0
Bērni ir atklāti – viņi saka, ko domā, un neizliekas. Iespējams, tieši tāpēc mēs viņus tik ļoti mīlam. Taču šai atklātībai ir arī sava cena, reizēm vecākiem nākas sarkt un gribēt ielīst zemē aiz kauna. Tieši ar šādiem gadījumiem soctīklos dalījušies daudzi vecāki.
Sociālo mediju platformā “Threads” Inga aicina citus lietotājus dalīties ar situācijām, kurās bērni pateikuši ko tādu, kas liek gribēt ielīst zemē.
Vecākiem divreiz nav jāsaka, ieraksts pulcējis vairāk nekā 200 komentētāju, kuri apraksta situācijas, kas ir cita par citu amizantākas.
Lūk, dažas no tām, kuras apkopojām:
“Kad meitai bija gadi 4-5, kaut kur bija dzirdējusi vārdu “bomzis”. Mēģināju paskaidrot atbilstoši vecumam – onkulis, kuram nav kur dzīvot, valkā netīras drēbes, nelabi ož un dzer alu. Nākot no pastaigas mājās, pie kāpņutelpas durvīm stāvēja kaimiņš ar alus pudeli, izspūris un netīrās drēbēs (strādā celtniecībā un, visticamāk, bija pēc garas darba dienas). Lieki teikt, ka bērns ar lielu saviļņojumu ļoti skaļi pateica: “Ooo, īsts bomzis.””
“Mūžīgi pirmais nāk prātā par manu māsas meitu! Braucam autiņā, kādi 20 gadi atpakaļ, vasara, karstums! Sēžam, un blakus nostājas sieviete vasarīgā topiņā, paceļ roku un turas pie augšējā stieņa.
Un tad mana māsas meita skaļā balsī: “Woooow! Inga, paskaties! Tai tantei padusē dillītes aug!”
Tas arī viss! Nezinu, kura no mums sajutās neērtāk – es vai tā “dārzniece”.”
“Meitai bija ap 2 gadiem, kopā ar vīru pērk “Ikea” podiņu, kad viņa paziņo, ka vajag kakāt, novelk bikses un apsēžas uz sava jaunā Lockig. Vīrs podu tā arī pacēla ar visu kakājošo bērnu, lai kasiere var noskenēt, samaksāja un aiznesa uz tualeti.”
“Mazmeita sava onkuļa (mana dēla) picērijā pieiet pie galdiņa un ar nopietnu seju prasa apmeklētājiem: “Jūs paēdāt? Ja? A ko jūs te vēl sēžat?”
Es ne tikai ielīdu kabatā, bet arī pazudu pogcaurumā. Un dēls, kad bija maziņš, kāzu ceremonijā apklusināja mācītāju ar tekstu: “Viss, es gribu kakāt!””
“Lieldienu rītā pie vecvecākiem. Ciemiņi. Visi sēž pie galda. Sīkā nokāpj pa trepēm no otrā stāva, kur ir tualete, apsēžas uz pakāpiena un skaļi saka: “Tur tagad nedrīkst iet, mamma kakā!””
“Rindā pie kases korpulents vīrietis pirka daudz aliņu. Meita skaļi: “Kas, viņš nesaprot, ka tas ir kaitīgi un paliks vēl resnāks?! Tā taču var nomirt.””
“Meita rāda omei puķītes. Ome izteiksmīgi pasmaržo. Meita: “Neierauj nāsīs!””
“Vecākais dēls mazs būdams, kādus 3-4 gadus vecs, bija pārņemts ar cilvēku zobiem. Viņš veikalā piegāja klāt darbiniecei un teica: “Parādi zobus! Kāpēc tev nav zobi?” Viņai tiešām nebija zobu.
Otrs gadījums – kad kabīnē mēru šortus, viņam kādi 3 gadi, līdzi kabīnē, skatās un prasa: “Mammu, tu čurāsi?” Smējās arī blakus kabīnēs.”
“Mans puika, pirmklasnieks, bija atnācis pie manis uz darbu. Kolēģis, krietnos gados, viņam draudzīgi: “Nu, kā iet, mazais?” Uz ko manējais: “Un kā tev, resnais?””
“Ar vecāko dēlu iegājām Rimčikā. Toreiz viņam bija 4 gadi. Viņš pie kases ļoti skaļā balsī man saka: “Mammu, mēs nevaram nopirkt “Kārums” sieriņus, jo esam bomži?””
“Manam 4 gadus vecajam dēlam bija jāiet pie ārsta. Ārste atvēra durvis un aicināja iekšā, bet viņš iesaucās: “Es neiešu, viņa ir nesmuka!””
“Puikam bija 5 gadi, bijām bērēs, kur apglabāja dēla vecvecmāmiņu. Kad jau noslēguma process, mazais paskaļi iesaucās: “Mammu, tad, kad aizbērs visas smiltis, brauksim mājās? Es gribu kivi.” Lieki piebilst, ka visi, kas dzirdēja, nevarēja noturēt smieklus.”
