“Strautiņš ir kā ravioli, Klāvs ir gaļa,” Luka Banki intervijā atklāj, kādas emocijas jūt pēc izlases panākumiem un kādiem itāļu ēdieniem līdzinās mūsu basketbolisti 15

Piektdienas vakarā TV24 bija skatāma ekskluzīva intervija ar Latvijas basketbola izlases galveno treneri Luku Banki, kurš šobrīd sajūsmina neskaitāmus fanus ne tikai visā Latvijā. Ieskatāmies sarunā!

Reklāma
Reklāma
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 29
Kokteilis
“Es nekad nebiju plānojusi būt par prezidenta sievu!” Zelenska skumji atklāj, kādas attiecības viņai tagad ir ar vīru 114
Veselam
“Ēdiens nav tā lielākā nelaime!” Danilāns atklāj patiesību par kuņģa čūlu 22
Lasīt citas ziņas

Armands Puče: Luka, paldies, ka atnācāt. Man ir prieks Jūs satikt. Vienmēr ir jauki satikties ar latvieti, jo es ticu, ka jūsos jau ir latvietis vai vismaz daļa no latvieša. Tas latvietis šobrīd cīnās ar itāli. Vai tas tā ir?

Luka Banki: Nav tā. Es apzinos savu izcelsmi, savu identitāti. No otras puses, gan saprotu, ka pieredze, ko esmu guvis pēdējo divu gadu laikā mani ļoti vieno ar latviešiem. Cerēsim, ka pamazām mēs viens otru iepazīsim aizvien labāk.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kāda ir atšķirība starp itāļiem un latviešiem?

To ir daudz. Savā ziņā laikapstākļi ietekmē cilvēkus, to personības. Vidusjūras reģiona iedzīvotāji ir skaļāki. Varbūt latvieši, īpaši sākumā, ir introvertāki, bet es aizvien vairāk ar katru dienu atklāju, ka ir arī citādākas perspektīvas un latviešu personības šķautnes. Un mīlestība, ko saņēmām šīs pieredzes gaitā, ir kaut kas neticams. Emocijas svinību laikā pēc ierašanās. Tas paliks ar mani visu mūžu.

Negaidījāt ko tādu?

Ne gluži. Mēs varam kaut ko prognozēt, tomēr, kad tas reāli notiek – tas ir kas cits.

Vai svinējāt itāļu veidā, vai latviešu? Vēl aizvien esat Latvijā. Mājās dosieties pēc dažām dienām. Kā svinējāt?

Svinēju ar savu ģimeni, kas ir pats labākais.

Jūsu ģimeni?

Jā, viņi bija šeit kopā ar mani. Viņi pirmdien atbrauca, lai sagaidītu, kad nolaidīsimies Rīgā. Tad viņi bija svinībās, pēc tam mums bija laiks, ko pavadījām kopā Rīgā. Viņi pirmo reizi bija Rīgā. Tas bija jauki.

Pastāstiet par savu ģimeni. Jūs nākat no Groseto Toskānā.

Jā.

Kas mums būtu jāzina par Banki ģimeni?

Nekas īpašs. Uzaugu vienkāršā ģimenē. Bet sports mums bija svarīgs. Mans brālis un māsa – abi spēlēja basketbolu pirms manis. Savā ziņā viņi ievadīja mani šajā izvēlē. Tas nebija tik acīmredzami. Šķita dabiski. Es no paša sākuma iemīlēju basketbolu. Uzaugu sportiskā ģimenē. Basketbols vienmēr bija ģimenē. Arī beisbols – brālis kļuva par sporta direktoru, vēlāk vietējās komandas prezidentu, kas ieguva Itālijas titulu un uzvarēja Čempionu līgā. Tas ir ļoti specifiski…

Pieminējāt beisbolu…

Pēc Otrā Pasaules kara pie mums tika izvietota amerikāņu militārā bāze, kas ieveda beisbolu un visus amerikāņu sporta veidus, tāpēc tajos esam labi. Vasarā daudz bērnu spēlē beisbolu. Dīvaini skan, bet tā tas ir.

Reklāma
Reklāma

Itālija un futbols es teiktu, ka nāk prātā.

Mēs daudz kur esam labi. Visi labi spēlē beisbolu. Manā reģionā beisbols, hokejs, bet, protams,  ne ledus hokejs, ir populārs. Nedaudz basketbols. Pasaules kausā bija divi cilvēki no Groseto. Es un tiesnesis no Itālijas. Izklausās pārsteidzoši tik mazai pilsētai, kas nav tik plaši pazīstama ar basketbolu. Un ir divi cilvēki, kas pārstāv Itāliju, un pat konkrēti mūsu dzimto pilsētu.

Neticami!

Jā.

Pastāstiet vairāk par ģimeni. Sakāt tikai, ka tā ir vienkārša ģimene. Bet Itālijā tas nav tik vienkārši. Jūsu saknes, vecvecāki – ja paskatās Jūsu vēsturē. Kā tā izskatās?

Kā teicu, esam ļoti vienota ģimene, četri bērni. Man ir divi brāļi un māsa. Mēs uzaugām ļoti vienotā gaisotnē, daudz mīlestības. Bet mums tika iedota arī vīzija, kas ļāva notēmēt un sasniegt rezultātu. Īstenot projektus, mērķus. Mēs devāmies prom, bet spēcīgi paliekam pie saknēm – atgriežamies ikreiz, kad varam.

Ko darīja Jūsu vecāki?

Mans tēvs bija grāmatvedis, mamma mājsaimniece, viņa audzināja bērnus. Manam vectēvam un vecmammai no tēva puses bija maiznīca. Kara laikā tas bija ļoti svarīgs darbs. Cilvēkiem trūka pārtikas, viņi cepa visiem maizi. Mans vectēvs no mammas puses bija lauksaimnieks – joprojām mums ir lauku saimniecība, kur mana meita kopā ar māsīcu ražo vīnu. Tā ir mana vectēva vīna darītava, un viņas ražo ekoloģisko vīnu.

Protams, nešaubos, ka labu.

Vislabāko.

Visi Itālijā ražo labāko vīnu.

Kad tā ir tava meita, tad tas ir vislabākais vīns.

Varbūt es reiz to nopirkšu, kāds ir tā nosaukums?

To šeit nevar atrast. To tirgo Itālijā, Francijā, ASV un Zviedrijā. Il Pingro – tāds ir nosaukums. Viņas ražo ierobežotu skaitu pudeļu, bet tas ir pārsteidzoši kā divas 30 gadus jaunas sievietes var izveidot ko tādu ļoti īsā laikā.

Tas nozīmē, ka jau bērnībā jūs tiekat iepazīstināti ar vīna ražošanu? Kā tiek vāktas vīnogas un tamlīdzīgi?

Jā, ne tikai… Visu, kas ir saistīts ar lauku dzīvi, visu. Bet atzīšos, ka nebiju tik labs. Vectēvs teica: “Luka, ar šīm rokām vari spēlēt basketbolu, bet nevari strādāt laukos.”

Kas tad Jūsu rokām vainas?

Tās nav pietiekami spēcīgas.

Nepatīk lauku darbi?

Man ir rokas, kas vairāk piemērotas klavierspēlei.

Un kā ir ar Jūsu paša ģimeni?

Man ir sieva, divi bērni. Meitai ir 30, pēc dažām dienām viņai paliks 30. Dēlam ir 25. Meita nav saistīta ar basketbolu, dēls spēlē, tagad sācis arī strādāt par fizioterapeitu. Viņš ir labs spēlētājs, saspēles vadītājs. Arī mana sieva jaunībā spēlēja basketbolu.
Tas ļoti palīdz, lai saprastu, ko nozīmē būt trenera sievai. Tas nav viegli.

Trenera sievai būt nepavisam nav vienkārši.

Nav viegli.

Kā tad pielāgojaties?

Pielāgojamies viens otram. Tas arī ir noslēpums. Ir brīži, kad jāpiekāpjas. Bet svarīgākais ir tas, kā mēs veidojam savu vidi mājās. Basketbolu mājās nevedam, tas paliek ārpus mājas.

Pēc spēlēm mājās darbs netiek vests…

Jā, kad pārkāpjat mājas slieksni, visa darba spriedze un konflikti paliek ārpusē.

Vai varam teikt, ka tā ir māņticība?

Nepavisam nē. Tas ir tāds stils.

Bet vai vispār esat māņticīgs?

Ne gluži, bet esmu itālis. Kāpēc nebūt [māņticīgam]?

Paskaidrojiet?

Itāļi vispār ir ļoti māņticīgi. Bet es, protams, apzinos, ka veiksmēm un neveiksmēm ir savs ceļš, neskatoties uz taviem centieniem.  Teiksim tā, es neesmu māņticīgs, bet man ir savi ieradumi…

Pastāstiet par tiem.  

Tas ir personīgi.

Jūs glabājat noslēpumus kā dārgumu?

Jā.

Tas Jums ir ļoti svarīgi?

Tie liek man justies fokusētam, mierīgam, kas ir svarīgi manā darbā.

Pastāstiet, man ir personīga profesionālā interese – kā rūpējaties par savu balsi? Spēles laikā redzēju, kā vadāt… Balss ir darba instruments. Vai ir kāda metode, vai noslēpums, kā to uzturēt darba kārtībā?

Nē, tādas nav. Tas pat ir bīstami. Man nepatīk… Es saprotu, bet mūzika, troksnis, tas spēlēs traucē. Tas ir tik skaļi, jums jākomunicē ar spēlētājiem. Ir tāds stress – tas nepalīdz. Spēļu laikā mēs cenšamies komunicēt ar signāliem, bet mēs arī negribam, lai šos signālus nolasa pretinieks. Tāpēc mēs tomēr to izsakām ar vārdiem, bet tas ir liels stress balsij. Nevaru būt dziedātājs, teiksim tā.

Neesat ne dziedātājs, ne zemnieks.

Mēs jau izslēdzām divas nodarbošanās, tā arī nonāksim pie tā, kāpēc esmu treneris. Tas būs palicis pēdējais iespējamais.

Luka, kā sākās Jūsu ceļš? Ja paskatos uz vecumu, Jūs ļoti agri sākāt trenēt, kad Jums bija 20 gadu. Jums vēl bija jāiet skolā, vienlaikus jātrenē.

Biju basketbolā, spēlēju un nebiju slikts.

Ko nozīmē – nebijāt slikts?

Biju diezgan labs, lai tiektos pēc profesionālās karjeras, bet, kā teicu, nāku no mazas pilsētas, kurā nav basketbola tradīciju. Jāgaida, kad kāds redzēs, ka labi spēlē, un tad jūs pasauks kaut kur. Šāda iespēja nekad nenāca. Es sapratu, ka šajā vecumā jākoncentrējas uz kaut ko citu. Mans treneris ticēja, ka man ir prasmes, kas nepieciešamas, lai kļūtu par treneri. Tā arī viss sākās. Vienkārši savam priekam. Tas bija mans treneris un skolotājs, viņš iedeva man pildspalvu, papīru un komandu, ko trenēt. Sākumā bija jautri, bet tas bija izaicinājums. Tad tas ieintriģēja. Devos braucienos pa valsti uz treneru apmācībām. Cilvēki ticēja, ka esmu labs. Un tad vienu dienu, kad biju augstskolā, man piezvanīja kāda komanda. Domāju, ka piedāvā spēlēt, bet viņi piedāvāja trenēt. Man bija 22 gadi. Es jautāju: “Tiešām?” Viņi teica, ka grib, lai es vadu viņu programmu – un tā sākās mana karjera. Ļoti jaunā vecumā. Tās bija jauniešu kategorijas. Un tā pamazām līdz 1997. gadā…

Trenējāt 10-12 gadus vecus bērnus?

Tur bija arī vecāki. Bija tādi, kas bija gandrīz mana vecuma. Esmu dzimis 1965. gadā. Mani spēlētāji bija dzimuši arī 1968. un 1969. gadā. Ar dažiem bija tikai 3 gadu starpība. Tas arī bija izaicinājums. Bet ļoti ātri augu. Itālijā mēdzam teikt – es dedzināju skatuvi. Tajā vecumā es biju viens no jaunākajiem treneriem vēsturē. 1997. gadā es sāku trenēt Pirmās divīzijas profesionāļu komandu. 1. un 2. divīzijas klubā. Viss sākās kā jautrs piedzīvojums, bet tas pārtapa darbā. Cilvēkam kā man, kas mīl basketbolu, tas ir labākais.

Ja to mīli, tas nav darbs, bet hobijs.

Jā, katra diena man ir kā svētki, kā brīvdiena. Es velku sporta bikses, apavus, basketbola formu, to uztveru kā dāvanu.

Tas ir labi, ka tā. Trener, basketbola komandas trenēšana ir kā viņu mācīšana vai minēšana? Strādājat ar pieaugušajiem, kuri zina, kā spēlēt. Bet dažreiz Jūs varat viņiem kaut ko iemācīt. Vai varbūt Jūs vienkārši minat, kā viņi rīkojas.

Es neticu, ka esmu skolotājs, nevaru mācīt. Zinu, ka savai komandai dodu zināšanas, ko esmu guvis savas pieredzes ceļā. Es vienkārši prasu no cilvēkiem, lai viņi dara to, ko spēj. Nespiežu viņiem kā skolotājs, rīkotājs. Nenorādu virzienu. Es parādu ceļu, bet cilvēkiem ir jāparāda, ko viņi spēj. Ja tas viss… domāju, piemēram, ka esmu dāsns, neko neslēpju no cilvēkiem, kas ar mani strādā. Es atdodu sevi 100%. Bet es esmu kā līderis, jo esmu viņu pusē. Tāpēc es minu, iesaku, parādu, kāds ir veids, lai gūtu panākumus. Bet es nevaru neko uzspiest. Laukumā ir spēlētāji, kas pieņem lēmumus.

Protams, viņiem ir jāmet bumba, ne Jums. Tas nozīmē, ka Jūs esat kā moderators?

Kā teicu, vairāk kalpoju par līderi, esmu līdera lomā. Parādu virzienu.

Pirms 2021. gada ko zinājāt par Latviju?

Neko daudz. Esmu pirms tam trenējis vienu latvieti, Kasparu Ciprusu Triestē. Zināju, ka tā ir laba basketbola skola. Bija daži spēlētāji un valsts izlase, kuru man patika vērot. Es visiem teicu, kad uzņēmos šo darbu – sākumā iedziļinājos Latvijas basketbola vēsturē, jo stils, kādā spēlējam šobrīd, ir pagātnes, tagadnes un nākotnes kombinācija.

Kā ir ar Latvijas basketbola saknēm? Apguvāt to un, kad sākāt strādāt, redzējāt, kā izskatās šīs saknes. Tehnika, zināšanas vai gudrība?

Man patika, ka man zināmākie spēlētāji bija ļoti trenējami. Viņiem bija augsts basketbola IQ. Varbūt tie nav atlētiskākie sportisti pasaules basketbolā, bet, kā teicu, viņi ir spējīgi spēlēt labu basketbolu, jo viņi vēlas sekot norādēm, kas padara viņus trenējamus. Tas mani intriģēja, redzēju kapacitāti veidot savu stilu, attīstīt spēles identitāti.

Kad Kaspars Jums piezvanīja, atceraties to dienu?

Protams. Biju ASV.

Bijāt ASV, trenējāt G līgas komandu.

Kā trenera asistents.

Tas nebija viegls laiks, bet kā ir ar to zvanu? Tas šobrīd veido Latvijas basketbola vēsturi. Mums tas bija ļoti nozīmīgs zvans.

Man arī. Tās bija lielas pārmaiņas. Kad sāc strādāt par treneri, vēlies, lai vienu dienu varētu kļūt par savas valsts komandas treneri. Tieši savas valsts izlases treneri. Bet man nekad neienāktu prātā, ka es trenēšu citas valsts izlasi. Brīziem bija stresa momenti. Domāju – vai varu to paveikt? Kad pārstāvat valsti, jūs ienesat vērtības, saknes, vīziju, valodu, kultūru un stilu, bet, kad darāt to pašu no piederības sajūtas perspektīvas. Neesmu dzimis šajā teritorijā. Man nav tāda pati pieredze, kā cilvēkiem, kas ir manā priekša. Bet tas, kā šie cilvēki mani uzņēma no pirmās dienas…

Atbalstoši?

Atbalsts bija neticams. Sākumā bija grūti izdarīt izvēli. Bija riskanti, bet no paša sākuma, no pirmās treniņnometnes sapratu, ka mēs kopā varam izdarīt ko labu.

Vai pielāgojāt savu trenēšanas stilu? Ieviesāt jaunu? Klubu un nacionālo komandu darbs ir atšķirīgs.

Jā, ir spēlētāji kā Mareks Mejeris un Rodions Kurucs, kam bija iespēja redzēt mani abās pozīcijās. Es arī nevaru būt tāds pats. Tas ir cits prasību līmenis.  Tas ir ļoti labi jāsaprot, un jābūt gudram, kur pielikt vairāk savu stilu, pielāgojoties videi. Klubā var ietekmēt komandu ikdienā. Tiekaties katru dienu, ir daudz spēļu. Ar nacionālo komandu ir īss laiks, lai sagatavotu komandu, īss laiks, lai ietekmētu to. Vēl arī atlase ir kritērijs. Klubā varat nokomplektēt komandu vasarā, un ar to strādāsiet visa ceļa garumā. Nacionālā komandā gandrīz katrā turnīrā, treniņā un spēlē mainās komanda. Tas arī ir izaicinājums tieši valsts izlasē.

Tas ir radošāk.

Nē, ir jāmāk pareizi atlasīt spēlētājus un personības. Mēs neskatāmies tikai uz iemaņām. Personība arī ir svarīga.

Cik labi runājat, saprotat latviešu valodu?

Ne pārāk, bet esam izdomājuši, ka maksimāli daudz spēļu laikā komunicēsim latviešu valodā. Es, piemēram, saucu latviešu valodā uzbrukumu un aizsardzību.

Zināt arī krievu lamu vārdus?

Zinu. Ja man ir jālamājas, tad labāk itāļu valodā. To labāk protu, un man ir plašāks vārdu krājums tajā. Ja krieviski, tad zinu vien dažus vārdus.

Pirms ienācāt Latvijas komandas ģērbtuvē, sākāt ar izlases treneriem. Jūs runājāt ar astoņiem treneriem. Atlasījāt divus. Pastāstiet, kāpēc ir tik svarīgi sākt ar treneriem?

Tāpēc ka tie ir cilvēki, ar kuriem pavadi kopā vairāk laika. Laukumā – ja vēlies komandai nodot vēstījumu, gribi, lai to labāk saprot, ir jābūt kopīgai izpratnei. Kā teicu – ir jāatlasa spēle tāpat kā spēlētāji. Jāizvēlas viņu personības, vīzija un tieši tāpēc. Bet ziniet, liela daļa manu pārrunu ar treneriem bija veltītas, lai noskaidrotu viņu vīzijas un nozagtu kādas viņu idejas. Labā vai sliktā nozīmē – kā vēlaties. Svarīgi, kādas ir viņu domas par Latvijas basketbolu. Es visiem jautāju: “Kā Jūs redzat Latvijas basketbolu un kādās jomās mums ir jāattīsta programma?” Viņi ir basketbolā kopš jaunības gadiem. Es centos tikai atlasīt pēc prioritātēm un piedāvāt savas zināšanas un pieredzi, lai šo procesu realizētu. Ņemot vērā, ko dzirdēju, vērtējot viņu stilu un skatoties, kā spēlē viņu komanda, es izvēlējos Artūru Visocki-Rubeni un Jāni Gailīti kā savus trenera asistentus. Bet man nepatīk tāds amata nosaukums. Viņi ir treneri, kas gūst svarīgu pieredzi savos klubos. Viņi dod savu enerģiju nacionālās komandas programmai. Ir ļoti patīkami būt ar viņiem kopā ikdienā, jo viņu spožie prāti ir veltīti basketbolam. Es novēlu viņiem spožu nākotni.

Kas notiek spēļu laikā starp Jums un treneriem? Par ko atbild Jānis un Artūrs?

Abi ir atbildīgi par izlūkošanu, viņi ievāc informāciju par pretinieku. Bet mēs visu saliekam uz viena galda. Katru reizi, kad trenējamies vai pirms spēles – ikviens apgūst visu šo informāciju. Vēlos, lai visi justos kā procesa daļa. Man nepatīk dalīt, atdalīt… mēs esam kā viens. Lēmumu pieņemam kā viens kolektīvs. Tur ir vairāki cilvēki, bet izvēle ir tikai viena. Man ir atvēlēts pēdējais vārds. Bet es gribu, lai viņi justos brīvi sava viedokļa izteikšanā. Tas arī ir svarīgākais. Viņi jūt manu atskaites punkta pozīciju, jo esmu pierādījis, ka viņiem pilnībā uzticos.

Mēs runājam par kvalifikāciju, turnīriem pirms turnīriem. Kā komanda aug? Vai redzējāt kādus lūzuma punktus kādā brīdī, kad varējāt teikt: “Lūk, sanāca.”

Jā, ir tādi vairāki. No sākuma tas, kā mēs uztvērām priekškvalifikācijas turnīru. Tā ir viena lieta. Tur mēs runājām par vīziju, misiju, bet tas ir laukumā jāpierāda. Bijām koncentrējušies un motivēti. Ir citi punkti, tie saistīti ar mūsu iespējām sākt spēlētāju atlasi. Varam prezentēt konkurētspējīgu sastāvu. Nonākam pie kopīga viedokļa. Mums bija traumas. Nevarējām iekļaut Eirolīgas un NBA spēlētājus. Tā ir tā daļa, ar ko lielākajai daļai nacionālo komandu ir problēmas. Viņiem ir jānonāk pie 2., 3. un pat 4. vai 5. izvēles. Mūsu misija bija pierādīt konsekvenci pat tad, kad atlasījām spēlētājus no mazākām līgām, bet ar ļoti spēcīgu vēlmi spēlēt. Es teiktu, ka tas ir “sarkanbaltsarkano spēks”. Cilvēkus pārsteidza tas, ka spēlētāji, kuri nav atzīti par superzvaigznēm, pievienojoties nacionālajai komandai, spēlē izcili.

Kuri tie ir? Viņu vārdi?

Es negribu saukt. Tad šķitīs, ka es vērtēju viņus pēc kāda reitinga. Pilnībā atbalstu visus spēlētājus, kas ar mums kopā iet šo ceļu. Ne tikai tos, kas aizbrauca uz čempionātu. Šie 12 aizbrauca, pateicoties visu 27 ieguldījumam. Un tad no paša sākuma visi skatījās kopā šo video, tikās… Vēlos pateikties visiem par viņu veikumu. Bet “sarkanbaltsarkano spēks”. Ikreiz, kad šie puiši vilka savas formas, tas bija kā superspēks. Mainījās viņu spēle. Spēlei tika dots impulss. Tas nav treneru darbs. Tā ir tikai spēcīga vēlme pārstāvēt savu valsti un piederības sajūta šai valstij. Tas viss padara manu darbu tik vieglu.

Kad uzvaram Spāniju vai Franciju, jāatceras, ka uzvaram Serbiju, Beļģiju…

Nē, svarīgākais, ka uzvaram Rumāniju, Baltkrieviju priekškvalifikācijā.

Tās spēles ir svarīgākas…

Tikpat svarīgas. Svinējām uzvaru pār Libānu kā pret pasaules čempioniem Spāniju. Mums ir liela cieņa pret pretinieku un savu darbu. Pirmais, kā mēs apliecinām savu cieņu, ir sevi sagatavojot. Labākais kompliments, ko esmu saņēmis – komanda izskatās labi sagatavota. Tas ir svarīgākais. Tas nav pretinieks, kas ietekmē tavu koncentrēšanos un pūliņus. Neatkarīgi ne no kā. Neviena cita komanda nespēlēja tik mērķtiecīgi pēdējo divarpus gadu laikā kā Latvijas komanda. 24 spēles – 21 uzvara. 3 zaudētas spēles – zaudējām Serbijai ar vienu punktu pēc traka soda, pēdējo bumbu aizmetām garām pret Vāciju un vienu spēli nospēlējām ar Kanādu, kur diemžēl 4. periodā nespējām noturēt efektivitāti. Neticama spēle tik ilgā laika posmā, kā es arī teicu – ar tik daudz dažādiem spēlētājiem.

Tiešām neticami. Luka, Jums padodas citāti. Viens no tiem – “Be humble!” – Esi pieticīgs! Tik jauki to dzirdēt no trenera. Bet spēlētājiem jāsaprot, ko tas nozīmē – Esi pieticīgs! Vai Jūs uztraucaties par situāciju, kurā viņi tādi var nebūt?

Mums joprojām ir nepieredzējuši spēlētāji šajā līmenī – un zinu, kā lietas darbojas sabiedrībā. Sākumā bijām nefavorīti, tad zaudējām KP [Kristapu Porziņģi] un dažus citus – Jāni Strēlnieku, Rihardu Lomažu, un tad Dairi Bertānu. Visi domāja, ka tik augstā līmenī nevaram sacensties. Bet tad mēs sākām uzvarēt, cilvēki sāka par mums runāt. Es teicu puišiem, lai viņi saprot, ka tas, ko esam sasnieguši, ir tikai pateicoties pūliņiem laukumā.

Viņi bija uzmanības apreibināti?

Nē, es tikai prasīju, lai viņi turpina būt piezemēti, koncentrējas un paliek kopā. Tas ir svarīgākais, īpaši tik īsā turnīrā. Nevēlamies, lai kāds iznieko enerģiju tur, kur to nevajag. Viņi bija perfekti.

Vēl kāds citāts. Uz skatuves teicāt, ka nepriecājaties par to, kas Jums ir, bet ar ko kopā esat.

Tas ir tieši tas, ko gribēju pateikt.

Komandas darbs?

Tā ir mana nostāja. Cilvēki domā: “Tu tagad esi savas karjeras un popularitātes augstākajā punktā.”, “Tagad esi ieguvis labākā trenera balvu Pasaules kausā.”

Esiet pieticīgs!

Un viņi domā, ka tagad esi laimīgs. Neesmu laimīgs par titulu. Esmu laimīgs, ka pie pieminekļa bija arī mana ģimene. Tās bija neizsakāmas emocijas un vēlme visiem pateikt, ka esmu laimīgs. Lepns. Zinu, ka tagad esmu godalgots un priviliģēts, bet neesmu laimīgs par priekšmetiem, tituliem, bet gan par cilvēkiem. Man blakus stāvēja labākā komanda, labākais atbalsta personāls. Visa mīlestība, ko vēlējos, bija man blakus. Ko vēl savā dzīvē prasīt…

Laimīga dzīve.

Tie ir cilvēki, kas tevi padara laimīgu, nevis materiālas lietas. Arī ne apbalvojums vai sasniegums. Cilvēki un mīlestība padara tevi laimīgu. Tajā brīdī es jutu, ka gribu dalīties priekā ar spēlētājiem, treneriem, personālu un ģimeni.

Luka, teicāt pēc spēles pret Brazīliju: “Šie spēlētāji var spēlēt bez trenera.” Vai tas parāda to, cik laba ir komanda, vai to – cik labs ir treneris?

Cik laba ir komanda, cik trenējami viņi ir.

Bet tas nozīmē, ka arī treneris ir labs.

Nē, par treneri vienalga. Es jau teicu. Savā vecumā jau varu kaut ko ieteikt… Mūsu darbā mēs ticam, ka mums savai komandai jāparāda savs ieguldījums, viņiem vajag mūsu vārdus, lai viņus motivētu – vai arī lai mēs veicam maiņu, mūsu zīmējumus uz planšetes… Aizmirstiet par to! Ja mūsu darbs ir labs, tad mūsu darbs ir radīt autonomiju. Ir jāpalīdz viņiem būt radošiem un drosmīgiem. Tev jāpalīdz viņiem būt autonomiem laukumā. Šie cilvēki pieņem laukumā lēmumu. Mans kā trenera darbs ir iemācīt viņiem autonomiju. Kad redzu tik plūstošu komandas spēli, kad viņi ir tik vienoti, es jūtos apmierināts par savu darbu, jo saprotu, ka esmu uz pareizā ceļa, lai padarītu viņus autonomus. Tad noticu, ka varu padarīt nākamā trenera darbu vieglāku. Nacionālā izlase – tā pieder nākamajām spēlētāju un treneru paaudzēm. Tas, ko sasniedzu tagad, noderēs nākamajam trenerim.

Auditorijai un cilvēkiem pateikšu, ka salīdzināsim, savilksim paralēles ar spēlētājiem un ēdienu. Tā būs kā jautra spēle par itāļu virtuvi. Salīdzināsim mūsu spēlētājus ar itāļu virtuvi – ar garšu, radošumu… Izglītojiet mūs. Sāksim ar Anžeju, kas viņš būtu? Piemēram, pica? Polenta, ravioli? Kā izskatās Anžejs? Kāda veida ēdiens vai virtuve viņš ir?

Es neticu, ka viņu var salīdzināt ar kādu ēdienu no itāļu virtuves. Anžejs ir izsmalcinātāks. Nedomāju, ka mūsu virtuve ir tik izsmalcināta, lai to varētu salīdzināt ar Anžeju. Bet konkrēti Anžejs ir spēlētājs ar personību, jāieiet viņa emocijās, jāieiet viņa spēles stilā. Tas ir kā smalks ēdiens, kas ir jāatklāj pakāpeniski – bet sākumā jānogaršo. Teikšu tā, piemēram, itāļu virtuvē mēs izmantojam tādas sastāvdaļas kā trifeles.

Labi, Jums jau labi sanāk.

Bet tas vairāk nāk no franču virtuves.

Labi, trifeles ir franču.

Itāļu, bet garša izklausās pēc franču.

Klāvs?

Klāvs ir pamatīgs. Osso buco.

Kas tas ir?

Tā ir gaļa. Klāvs ir gaļa. Valančunas man pēc spēles pateica: “Trener, viņš ir spēcīgs, viņš ir stiprs.” Protams!

Artūrs Strautiņš?

Pārāk daudz Artūru. Strautiņš ir kā ravioli. Viņš spēlē “Reggio Emilia”. Tāda garša viņam piemīt. Spēcīgs un savākts. Kā labs sarkanvīns. Jo, ja ir tikai ravioli bez sarkanvīna, tad viņu ir grūti sagremot.

Aigars?

Viņš… nav viegli. Aigaru ir grūti definēt. Redzu viņu kā labu jūras velšu ēdienu. Itālijā mums ir dažādas tipoloģijas tam.

Artūrs Kurucs?

Viņš… nu arī nav viegli. Bet. Es redzu viņu kā labu uzkodu pirms ēšanas, kā antipasto.

Labi, tātad uzkodu plate. Kristers Zoriks?

Zoriks ir labs pastas šķīvis. Tagliatelle.

Man patīk. Andrejs Gražulis?

Gražulis ir kūka. Kā ķirsis uz kūka.

Rodions Kurucs?

Rodions… Vēl viens jaudīgs, spēcīgs. Kā gaļas ēdiens.

Lazanja?

Lazanju mēs ar tādu neasociējam. Drīzāk Milānas karbonāde, Cotoletta alla Milanese. Tā ir kraukšķīga. Rodions ir kraukšķīgs. Pajautājiet visiem tiem, kam pret viņu jāspēlē. Ļoti kraukšķīgs.

Dāvis?

Dāvis… viņš ir zivs.

Kāda?

Izsmalcināta.

Ar baltvīnu?

Ar baltvīnu, bet tas ir kas tāds, ko ir grūti atrast, un ir jābūt uzmanīgam…

Maigam?

Lai noķertu. Varbūt ir jādodas dziļāk, bet, ja atrodi, tad tas ir panākums. Un jāpievieno ļoti labs baltvīns.

Rolands?

Viņš ir t-kaula steiks. Bistecca alla Fiorentina. Vai zināt, kas tas ir?

Steiks. Ļoti garšīgs.

Un ja vēl to ēd jēlu.

Ar asinīm?

Jā. Viņš ir liels cīnītājs.

Labi. Kā ir ar vīnu?

Chianti. Fiorentinas steiku tikai ar Chianti.

Jaunākais no Artūriem.

Žagars? Viņš ir liels pārsteigums. Patiesībā ir grūti definēt, bet tas ir kaut kas… vēl procesā, lai kļūtu par kaut ko svarīgu. Ceru, ka šis Pasaules kauss būs pirmais solis spožai karjerai. Ja domājam par ēdienu, tā ir pica. Tas ir laiks, kad ir jautri, kad var spēlēties ar sastāvdaļām.

Viņa vecumā gan labāk bez alkohola.

Jā.

Viņš vēl dzer ūdeni ar picu.

Nu, nē, picu var ēst ar jebko. Labs latviešu alus. Negribu pateikt, kurš ir mans iecienītais, bet labu Latvijas alu var pieskaņot labai itāļu picai.

Visbeidzot Dairis.

Dairis ir boss pie galda.

Kas itāļu virtuvē ir boss?

Maize, jo nav tādu pusdienu, kad uz galda nebūtu maizes. Maize un labs vīns. Es dodu visu vai daudz, bet labs galds nekad nebūs, ja nebūs maizes. Baltmaizes vai fokačas… Dairis izdarīja lielisku darbu ar izlasi. Viņš bija maize visiem, komandai un arī man. Maizi var pieskaņot visam. Itāļiem nepatīk sēdēt pie galda bez maizes.

Trener, pie Jūsu pašu galda tagad ir lieliska ēdienkarte.

Jābūt labam šefpavāram.

Es teiktu, ka esat ļoti labs šefpavārs. Gribu pateikt paldies par emocijām un šo sarunu.

Paldies.

Veiksmi nākotnē!

Paldies.

Vēlreiz: Mūsu zeme…

Mūsu zeme Latvija!

Mūsu zeme Itālija!

Latvijas basketbola izlases sagaidīšana
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.