Ukraiņu pases dziļi paslēpuši azotē, Krimas tatāri ar zobiem turēsies pie savas zemes. Kāds ir noskaņojums Krimā? 29
Vai Krima varētu būt arī miera vai pamiera cena jeb Ukraina būs vienota un vesela, kad karš beigsies? Uz šo jautājumu vispirmām kārtām Imants Liepiņš, žurnālists un rakstnieks, gribētu atbildēt šādi: “Krimas tatāri ir tie, kuriem ir īstā teikšana par to, kur jābūt Krimai, un Krimas tatāru vidū šis konsenss nav mainījies pēdējos 10, 20 un 30 gadus. Jā, arī to Krimas tatāru vidū, kas bija politiski neaktīvi un pakļāvās iespējai palikt Krievijā dzīvot,” tā TV24 raidījumam “Globuss” norādīja Liepiņš.
Viņa ilggadējie kontakti ar Krimas tatāriem likuši saprast vienu lietu – viņi ir nolēmuši ar zobiem un nagiem turēties pie savas zemes, pie savas etniskās dzimtenes. “Neaizmirsīsim, ka 1944. gadā dažu dienu laikā no Krimas Krievija izraidīja pilnīgi visus tatārus un aizdzina uz Sibīriju un uz Vidusāziju. Tur puse tautas gāja bojā.”
Galvenais kultūras motīvs Krimas tatāriem vienmēr ir bijis viens – iespēja atgriezties savā dzimtenē. To viņi varēja izdarīt tikai 1991. gadā, kad Ukraina beidzot tika pie neatkarības, kad arī visi Krimas tatāri varēja atgriezties savā dzimtenē.
Kā laikmetu raksturo rakstnieks: “Bija 90. gadu bandītisms, ekonomiskais sabrukums, ārkārtīgi slikta situāciju, bet tam par spīti tatāri atgriezās, viņi uzbūvēja savas jaunas mājas, jo 1944. gadā atņemtajās dzīvoja iekšā joprojām okupantu pēcteči. Tatāri izveidoja no jauna savus biznesus, viesnīcas, vīna darītavas un restorānus – visu no nulles.”
Tāpēc tagad Krimas tatāri ir nolēmuši turēties pie tā visa līdz pēdējam un nebraukt prom no savas zemes. Visiem joprojām ir Ukrainas pases, nobāztas ļoti dziļi. Visiem ir arī Krievijas pases, protams, kuras viņiem vienkārši piespieda paņemt.
Vienlaikus ir ari tādi, kas nespēja dzīvot un izturēt šādos apstākļos, kam nebija savs bizness un savs īpašumus, tie visi izbrauca uz Ukrainu un tagad ir bēgļu gaitās, atzīst Liepiņš.
Tie, kas izbrauca uz Ukrainu, apmetās Krimai tuvākajos rajonos – ap Hersonu un Zaporižji, bet arī tur joprojām liela daļa teritorijas ir Krievijas okupēta, līdz ar to Krimas tatāri atrodas tādā kā otrreizējā okupācijā, skaidro Liepiņš, atzīstot, ka daudzi Krimas tatāri dienē arī robežsardzē un armijā.
Dzirdētas runas arī par vietējiem kolaborantiem, vietējās okupācijas atbalstītājiem, aneksijas piekritējiem, bet tādu esot pavisam maz, ka liela iespaida uz notikumu attīstību viņiem nav, tā rezumē Liepiņš.
