“Ģimenē izmisums, bērns vispār neguļ – tikai mācās, lasa, raksta.” Bieži vien pat nenojaušam, kā patiesībā bērni skolā jūtas 33
Tikai pusei skolēnu ir sabalansēts mācību režīms, bet gandrīz trešdaļa skolēnu ir pārslogoti, liecina Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) un fonda “Plecs” īstenotā “EMU: Skola” pilotprojekta rezultāti. Secināts, ka bieži vien lielāku stresu izjūt skolēni ar labām sekmēm, tāpēc nereti viņu emocionālās grūtības gan vecāki, gan skolotāji pamana novēloti. Jānis Erts, fonda “Plecs” vadītājs, viedokli par šo tēmu paudis savā rakstā (publicējam saīsināti), bet “Latvijas Avīze” ministrijai vaicāja, kādi praktiski soļi tiks sperti, lai situāciju uzlabotu.
Kā radīt mācīšanās prieku mūža garumā
Jānis Erts, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Daudzi no mums noteikti atceras mulsumu un satraukumu, ko vidusskolā radīja vecāku, radinieku un skolotāju uzstājīgie jautājumi – vai jau esi izlēmis, ko darīsi pēc skolas beigšanas, vai zini, par ko vēlies dzīvē kļūt… Turklāt tie tika uzdoti tādā nopietnībā, it kā šis lēmums uz visiem laikiem un neatgriezeniski izšķirs mūsu likteni. Tikai vēlāk pieaugot, sapratām, ka šīs izvēles ne tuvu nav bijušas fatālas un neatgriezeniskas un ka mums šajā dzīvē dotas daudzas iespējas. Arī kļūdīties un sākt visu no jauna.
Mūsu vecāki un vecvecāki tika audzināti ar domu, ka jāizvēlas profesija visai dzīvei un nereti arī viena darbavieta visam mūžam, bet mūsdienās tas pat gribot vairs nav iespējams.
Jaunas darbavietas un profesijas rodas un pazūd vismaz reizi piecos gados: skaidrs, ka nekas darba tirgū vairs nav un nebūs uz mūžu.
Lielu daļu līdzšinējo rutīnas darbu aizstās roboti, bet demogrāfijas izmaiņu dēļ mums nāksies strādāt vismaz 50 gadu. Tas nozīmē, ka dzīves laikā, iespējams, nāksies mainīt profesiju un nepārtraukti apgūt jaunas prasmes.
Tāpēc sistēmas prioritātei jābūt bērna spējai attīstīties ilgtermiņā. Tas nozīmē, ka nevaram tikai dzīt bērnam iekšā visu nepieciešamo eksāmeniem. Jāņem vērā, ka ik pa laikam viņam var būt emocionālā pārslodze. Citādi radīsim paaudzes, kas pēc skolas beigšanas nespēs pieņemt jaunus izaicinājumus, jo būs izdeguši.
Cik no mums vidusskolas durvis neaizver ar vārdiem – “nekad vairs mūžā”?
Turklāt šādus vārdus jūs dzirdēsiet gan no skolas lielākajiem delveriem un tiem, kuru mācību sekmes nav bijušas labākās, gan klases izcilniekiem vai paraugbērniem. Tas tāpēc, ka bieži vien pat nenojaušam, kā patiesībā bērni skolā jūtas, bet šī pieredze turpina ietekmēt visu mūsu pieaugušā dzīvi un attiecības ar mācīšanos.
Protams, ka mūsdienu skolās bērnu un pusaudžu labbūtībai tiek pievērsta daudz lielāka uzmanība nekā jebkad agrāk, tomēr joprojām Latvijai ir vieni no Eiropas Savienībā vājākajiem rādītājiem daudzos ar skolas vecuma bērnu emocionālo veselību saistītos rādītājos.
Piemēram, mūsu valstī ir viens no augstākajiem narkotisko vielu lietošanas un mobinga izplatības rādītājiem starp skolēniem.
Tajā pašā laikā ir nepietiekams speciālistu skaits un reģionālā nevienlīdzība pakalpojumu pieejamībā.
Fondam “Plecs” aizvadītajā mācību gadā bija unikāla iespēja 15 Latvijas skolās testēt digitālo atbalsta rīku audzināšanas darbā “EMU: Skola”, kuras pamatā ir Hārvarda universitātes Bērnu attīstības centra izstrādāta pieeja. Pilotprojektā piedalījās vairāk nekā 4600 skolēnu un 4700 vecāku, kā arī 342 pedagogi un gandrīz 100 skolu direktoru un atbalsta personāla.
Pilottesta laikā ieguvām ne tikai kvantitatīvus, bet arī kvalitatīvus datus par to, kā pašlaik jūtas skolēni. Pirmais secinājums – Covid-19 pandēmija un attālinātās mācības būtiski ietekmējušas skolēnu labbūtību. Ir nopietns pamats satraukties par to, kas notiks tālāk.
Tikai 50 procentiem skolēnu ir sabalansēts mācību režīms, bet 30 procenti skolēnu ir pārslogoti, savukārt par 20 procentiem skolēnu ziņu nav. Bieži vien lielāku stresu izjūt skolēni ar labām sekmēm, tāpēc nereti viņu emocionālās grūtības gan vecāki, gan skolotāji pamana novēloti.
Ilustrācijai vienas skolotājas teiktais: “Tieši mani labie, klases izcilie trīs bērni ir trauksmē. Viņi ir pilnīgi pārmācījušies, ar trīcošām rokām. Sazvanīju, un visu pārrunājām. Vienā ģimenē izmisums, bērns vispār neguļ – tikai mācās, lasa, raksta.
Par to skolā nezināja neviens, atzīmes labas, stundas nekavēja. Arī man kā klases audzinātājai ne bērns, ne vecāki nebija iepriekš pateikuši…”
Otrs secinājums – skolās ir milzīga vēlme darīt un palīdzēt, bet trūkst resursu un atbalsta audzināšanas darbā. Savukārt vecākiem trūkst laika un zināšanu par bērnu emocionālo vajadzību apzināšanu. Vairumā gadījumu skolēni ir ļoti atklāti par savām sajūtām, tikai bieži vien neviens par tām nejautā…
“Ja jauniešus nestrostējam par atzīmēm, neprasām par sekmēm, bet jautājam, kā viņi jūtas, kāds ir mērķis mācībām, kā patīk – tad tā saruna pilnīgi citādi virzās. Tad jaunieši ļoti atklāti stāsta lietas, kuras nav pat domājuši teikt. Ļoti bieži viņiem vienkārši vajag parunāšanos,” atzīst vienas no pilotskolas atbalsta personāla pārstāvjiem.
Mūsu kopīgs uzdevums ir veidot daudz pieņemošāku un līdzjūtīgāku mācību vidi un savstarpējās attiecības, kas palīdz izaugt pašapzinīgiem un visu mūžu mācīties spējīgiem cilvēkiem, kas ir zināšanās balstītas sabiedrības un valsts pamats.
Daudz ko atstāj skolu ziņā
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Skaidrs, ka ar pētījumiem un viedokļiem vien situāciju nevar labot. Ir nepieciešama arī konkrēta rīcība. Piemēram, skolēnu pārslodze bieži vien veidojas tāpēc, ka nav sabalansēts stundu saraksts vai stundas pārlieku agri.
Jautāju Izglītības un zinātnes ministrijā, vai plānots novērst, piemēram, to, ka skolēnam gandrīz trīs dienas ir astoņas mācību stundas, bet divas dienas tikai piecas.
Daudzo stundu dienās bērns tiešām ir pārpūlējies, turklāt mājās vēl jāpilda mājas darbi.
Ir ieteikumi, nevis noteikumi
IZM pārstāve Inta Bērziņa skaidro, ka Vispārējās izglītības likums jau nosaka mācību stundu skaitu. Dienā mācību stundu skaits pamatizglītības programmā nedrīkst pārsniegt jaunākajām klasēm piecas stundas, bet vecākajām klasēm astoņas mācību stundas.
Taču tas, kā sadalīt mācību stundas pa dienām, ir atkarīgs tikai un vienīgi no izglītības iestādes vadības un skolu pedagogu komandām, un to nav plānots mainīt. I. Bērziņa gan norāda, ka “skolām noslodze būtu jāvērtē ne tikai kontekstā ar mācību stundām, bet arī izglītojamā dalību interešu izglītībā un ārpus stundu pasākumos. Noslodzi kontrolē pats skolēns vai arī attiecīgos vecuma posmos skolēna vecāki.”
Pakāpeniski pārejot uz kompetenču pieejā balstīto mācību saturu, skolām ir lielāka brīvība plānot mācības. Skolas atbilstoši bērna vajadzībām un tam, kas jāiemācās, var mainīt stundu skaitu mācību priekšmetos 10 procentu, bet valsts ģimnāzijas – 25 procentu robežās.
Skola var elastīgāk plānot stundu sarakstu, piemēram, ne visus mācību priekšmetus plānojot katru nedēļu.
Tas nozīmē, ka bērniem nav jāpārslēdzas starp mācību priekšmetiem ik pa 40 minūtēm. Piemēram, septembrī, kad ir labs laiks laukā, rīta cēlienā skolēni var mācīties matemātiku, latviešu valodu, svešvalodu, kur nepieciešams bieži vingrināties, bet pēcpusdienu pavadīt dabaszinātņu pētījumos laukā. Savukārt ziemas mēnešos vairāk uzmanības pēcpusdienā var pievērst sociālajām zinātnēm.
Par skolas mājasdarbu nepieciešamību un jēgu daudz ticis runāts, taču jaunā izglītības satura ieviešana nenozīmē atteikšanos no tiem. Svarīgi, lai mājasdarbus skolēns varētu izpildīt bez vecāku palīdzības un lai pamatprasmes būtu iemācītas jau skolā.
Arī par pareizāko laiku stundu sākumam daudz diskutēts, pat Tiesībsargs norādījis uz veselības riskiem, kas var rasties skolēniem dēļ pārāk agro rītu dēļ, vismaz pagaidām netiek plānots to regulēt valsts līmenī. Skola, nosakot stundu sākumu, ņem vērā daudzus aspektus: skolēnu skaitu, skolas lielumu, atrašanās vietu, kā bērni nonāk skolā, kādas ir skolēnu iespējas pēc stundām iesaistīties interešu izglītībā u. c.
Ja skolas padome, kurā darbojas gan vecāku, gan skolēnu, gan arī pedagogu pārstāvis, vēlas, tā var sniegt izglītības iestādes vadītājam priekšlikumus par iestādes darba organizāciju, tostarp par mācību dienas plānojumu, kā arī stundu sākumu.
Skolā zina labāk?
Arī Izglītības kvalitātes valsts dienestā norāda: līdzšinējā prakse bijusi vērsta uz to, lai izvairītos no pārliekas regulēšanas – gan bērnu slodzes, gan mācību stundu sākuma, gan citos gadījumos. Jo tikai uz vietas pašā skolā vislabāk redzams un saprotams, kā izglītības procesu organizēt tā, lai mācību vide būtu droša, iekļaujoša un psiholoģiski pozitīva un skolēni varētu sekmīgi mācīties.
Piemēram, attiecībā uz slodzi svarīgs ir ne tikai mācību stundu, bet arī pārbaudes un mājasdarbu daudzums. Tādēļ dienests aicinājis izglītības iestāžu pedagogus savstarpēji koordinēt vienā dienā kārtojamo pārbaudes darbu vai darbietilpīgu mājasdarbu daudzumu un nodošanas laiku.
Īpašs rīks emociju noteikšanai
Savukārt, lai gādātu par mobinga izskaušanu, IZM kopā ar citām ministrijām gatavojusi konceptuālo ziņojumu “Par ņirgāšanās izplatības mazināšanu izglītības vidē” un iecerējusi izveidot digitālu rīku emocionālās uzvedības modeļa iezīmēšanai.
Rīks ļaušot pamanīt un izcelt gan bērna spējas un prasmes, gan pievērst lielāku uzmanību viņa uzvedības, domāšanas atšķirībām, kā arī ļauj veidot personalizētu mācību programmu katram Latvijas skolēnam.
Plānots arī uzlabot pedagogu profesionālo kompetenci, galveno uzmanību veltot emocionāli drošas vides radīšanai skolā, vardarbības mazināšanai bērnu vidū un savlaicīgai pāridarījumu novēršanai.
Bet IKVD, lemjot par skolu akreditāciju, vērtē, vai skolā skolēni ir drošībā un vai tur gādā par bērnu psiholoģisko labklājību. Ja nepieciešams, tiek izstrādāti ieteikumi, kā to uzlabot.
