“Daži apvainojās kā mazi bērni!” Politiķu cepiens “Lampā” turpina “cepināt sabiedrību” 0
Sarunu festivāla “Lampa” politiķu cepiens sociālajos tīklos izraisījis dzīvu diskusiju – vieni uzskata, ka pasākums izdevies un politiķiem jāprot pasmieties par sevi, savukārt citi jautā, kur beidzas humors un sākas pazemošana.
Kāda sociālo tīklu lietotāja pēc pasākuma raksta, ka “Lampas politiķu cepiens” bijis “10/10”, taču vienlaikus norāda – varējis redzēt, ka daži politiķi apvainojušies un nav spējuši par sevi pasmieties. Viņas ieskatā tas izskatījies “kā mazi bērni”.
Vienlaikus autore atzinīgi vērtē tos politiķus, kuri, viņasprāt, situācijā jutās brīvi. Viņa īpaši izceļ Rokpelni un Melbārdi, norādot, ka abi sevi parādījuši veiksmīgi – spējuši gan pasmieties par sevi, gan atbildēt asprātīgi.
Diskusiju īpaši uzkarsēja jautājums par to, kā sabiedrība uztver stand-up un politisko satīru. Ieraksta autore pauž neizpratni, vai publika vispār nāk uz šādu pasākumu jokoties vai tomēr gaida ko citu. Viņas ieskatā joki bijuši relatīvi labi, bet daļa sabiedrības uz tiem neesot reaģējusi.
Komentāros cilvēki ātri vien sadalījās vairākās nometnēs. Vieni uzskatīja, ka šāda veida pasākumā jokiem nav jābūt pārāk “drošiem”, jo politiskā satīra pēc būtības balansē uz robežas. “Jokiem nevajadzētu būt robežām, citādāk nav par ko jokot? Joks paliek joks, tur nav jāiespringst,” raksta kāds komentētājs, piebilstot, ka visi komiķi bijuši sagatavojušies un vakars bijis labi pavadīts.
Citi gan šādam skatījumam nepiekrīt. Viņuprāt, jokam tomēr ir robežas, īpaši tad, ja tas skar nevis pašu politiķi un viņa darbu, bet ģimeni, laulāto vai citas privātas tēmas. “Par politiķiem un viņu vērtībām lai joko. Bet pazemot un ķengāt sievieti – vai tas ir joks? Ja sieviete ir politiķa sieva, tad viņu var pazemot?” jautā kāda komentētāja.
Diskusijā izskan arī pārmetumi, ka atsevišķi joki skāruši ģimeni, ticību vai sabiedrības grupas. Kāds komentētājs raksta, ka nevar saprast, kā mūsdienās drīkst smieties par ģimeni, kurā aug septiņi bērni, un salīdzināt vecākus ar “vaislas lopiem”. Citi savukārt norāda, ka politiskā satīra vienmēr izmantojusi pārspīlējumu, ironiju un absurdu, lai radītu komisku efektu.
Ieraksta autore komentāros turpina aizstāvēt plašāku humora brīvību, norādot, ka stand-up un politiskā satīra vēsturiski balstās robežu pārkāpšanā. Viņasprāt, problēma sākas brīdī, kad jebkuru joku var izraut no konteksta un pasniegt kā aizvainojumu.
“Ja kritērijs kļūst ‘kāds var justies aizvainots’, tad praktiski jebkurš joks kļūst nepieļaujams,” viņa raksta, uzsverot, ka konkrēti cilvēki uz šādu pasākumu dodas ar apziņu, ka tiks izsmieti un parodēti.
Tomēr pretējās nometnes pārstāvji atgādina, ka frāze “tas taču bija joks” nevar automātiski attaisnot jebkuru izteikumu. Kāds komentētājs norāda, ka, sekojot šādai loģikai, cilvēku var emocionāli aizskart, bet pēc tam vienkārši pateikt – tas bija joks.
Diskusijā parādās arī jautājums, vai Latvijas publika vispār ir gatava amerikāņu tipa “roast” kultūrai, kurā publiskas personas tiek asāk izsmietas un pašironija ir daļa no spēles noteikumiem. Kāds komentētājs norāda, ka latvieši nav amerikāņi un jēli joki par ģimenes locekļiem šeit nešķiet pieņemami.
Citi gan iebilst, ka ironija un sarkasms ir daļa no humora un katrs nepatīkams joks automātiski nekļūst nepieņemams. “Vai tas, ka kādam joks nepatīk, nozīmē, ka tas kļūst nepieņemams?” jautā ieraksta autore.
Vairāki cilvēki komentāros lūdz konkrētāk paskaidrot, par kuriem jokiem vispār ir runa, jo paši pasākumā nav bijuši. “Kas bija tie nejaukie joki, par ko komentāros raksta? Kāds var īso rezumē, lūdzu, pateikt?” jautā kāds lietotājs. Uz to autore atbild, ka, cik lasījusi, opozīcija pārmetusi ģimenes un ticības apcelšanu, bet paši joki, viņasprāt, esot bijuši “zemā politikas izpratnes līmenī”.
Šī diskusija izgaismo plašāku jautājumu par sabiedrības attiecībām ar humoru un politisko satīru. Vai politiķiem, kuri piedalās “cepienā”, jābūt gataviem uz visu? Vai komiķiem ir jāuzmanās, lai joki neaizskartu cilvēkus ārpus politiskās cīņas? Un vai apvainošanās vienmēr nozīmē, ka joks ir pārkāpis robežu?
Atbildes sociālajos tīklos ir ļoti atšķirīgas. Vieniem “Lampas” politiķu cepiens bijis veiksmīgs, drosmīgs un vajadzīgs atgādinājums, ka publiskām personām jāprot pašironija. Citiem – piemērs tam, ka humors bez robežām var pārvērsties pazemošanā.
Skaidrs ir viens – šāds formāts Latvijā joprojām nav viennozīmīgi uztverts. Vieni grib asāku politisko satīru, citi prasa vairāk cieņas un robežu. Un, iespējams, tieši šī sadursme arī parāda, ka politiķu cepiens savu galveno uzdevumu ir izpildījis – par to runā vēl ilgi pēc tam, kad joki jau izskanējuši.
