Anda Līce: Kāpēc tik dramatiski ir palielinājusies nevienlīdzība un augusi agresija? 15
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Covid-19 uzskata par lielāko satricinājumu pēc Otrā pasaules kara un otras dziļākās krīzes pēc Lielās depresijas izraisītāju. Mācīti vīri un sievas starptautiskos forumos tagad spriež par to, kāpēc “kapitālisms buksē”, kā to pārstartēt un nākotnē tam piešķirt “cilvēcīgu seju”. Par “cilvēcīgo seju” pagājušajā gadsimtā runāja arī attiecībā uz sociālismu.
Sejas maiņa izrādījās fikcija, jo pats ķermenis jau bija sabrucis. Vai kapitālismam, kādu mēs to pazīstam šodien, vispār ir iespējama cilvēcīga seja?
Ja jau pasaule nabadzības izskaušanā ir spērusi nepieredzētus soļus, tad kāpēc tik dramatiski ir palielinājusies nevienlīdzība un augusi neiecietība un agresija? Brīvais tirgus no visu problēmu atrisinātāja ir kļuvis pats par problēmu. Kad pasauli kā zirnekļa tīkls ietin milzīgo starptautisko korporāciju tīklojums, mūs vairs tik stipri kā pagājušajā gadsimtā nereibina jēdziens “brīvā pasaule”.
Ir izslimoti dažādi “ismi”, bet vienota nākotnes ekonomikas modeļa joprojām nav. No dažādām tribīnēm skan runas par labklājību, taču tā arī nekļūst skaidrs, ko ar to šodien saprotam.
Viss atduras pret milzīgo nevienlīdzību, kāda valda metropolēs un pasaules nomalēs.
Satrauc tas, ka no augstajām tribīnēm tik reti atskan vārds “kultūra”. Labklājība bez kultūras, kas pārstāvēta visā tās spektrā, vienmēr būs un paliks kliba pīle, un, kad kultūra ir spiesta apmesties uz dzīvi perifērijā, valstij zūd imunitāte.
Mani allaž pārsteidz Krievijas rakstnieka, satīriķa un publicista Viktora Šenderoviča drosme un asais prāts.
Kādā no savām intervijām viņš nesen teica, ka vēsture ik pa laikam visur ievāc savas nodevas.
Šodien par nodevām var uzskatīt bēgļu straumes no kādreizējām kolonijām uz pārtikušo Eiropu. Uz planētas ir vietas, no kurām bagātās valstis turpina sūknēt dabas resursus un nežēlīgi izmantot lēto darbaspēku. Arī tam taču, tāpat kā alkatīgajai tropu mežu izciršanai, būs sekas – vēsture vāks nodevas, un nevarēs attaisnoties ar: “Mēs toreiz par to neiedomājāmies.”
Kaut arī bieži šķiet, ka vienkāršo ļaužu protestiem pret netaisnību nav jēgas, V. Šenderovičs saka, ka jēga ir visiem pūliņiem, mēs nevaram zināt, kurā brīdī kvantitāte var pāraugt kvalitātē, jo vēsture ir vairāku dzīslu elektrības vads.
Šī, starp citu, ir arī Latvijas problēma, jo tik bieži skan refrēns: “Ko tad nu mēs varam, kas tad nu mums ko ļaus…”
Padomju laikā iedvestā bezpalīdzības sajūta diemžēl arī šodien nosaka tik daudzu cilvēku izvēles un rīcību. Jā, tā ir mūsu problēma!
