Uncategorized

Jāatdod parāds aizsardzībai. Saruna ar Raimondu Vējoni12

Foto-LETA

Kādus jautājumus par valsts drošību vēl vajadzētu noskaidrot? Ar aizsardzības ministru Raimondu Vējoni (Zaļo un zemnieku savienība) sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

V. Krustiņš: – Kas jums kā aizsardzības ministram šobrīd ir vissvarīgākais?


– Stājoties amatā, secināju, ka iepriekšējos gados neesam pietiekami attīstījuši savus bruņotos spēkus. Ukrainas krīze ir palīdzējusi mums pamosties, taču nu ir nepieciešama diezgan strauja rīcība, lai atgūtu iekavēto. Piemēram, Krievijai jau divus gadus ir helikopteru bāze Ostrovā, netālu no Latvijas robežas, taču mums joprojām nav iekārtu, kas varētu pamanīt, ja zemu lidojoši helikopteri tuvotos Latvijas robežai.

M. Antonevičs: – Kam jūs veltāt pārmetumu par nevērīgu attieksmi pret valsts aizsardzību?


– Es negribu neko pārmest konkrētiem cilvēkiem, tas ir plašāks secinājums par līdzšinējo valsts politiku.

V. Krustiņš: – Varbūt jāsāk ar jautājumu – kura premjera un ministra laikā tika atcelts obligātais dienests armijā? Igaunija to neizdarīja…


– Nezinu, vai te ir kāda viena ministra vaina, drīzāk runa ir par valsts politiku – iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO radīja ilūziju, ka mūsu drošības problēmas ar to ir atrisinātas. Patiesībā arī Rietumos tobrīd bija pavisam cits skatījums, nekā tas ir tagad, – Krievija tika uzskatīta par draugu, nevis par potenciālo draudu. Jā, bija Gruzijas karš, taču laikam tie “tauki” bija tik biezi, ka tajos ieaugušās nieres pirmo sitienu nesajuta. Un tad nāca Ukraina, Krimas aneksija… Lai gan, iespējams, arī tagad viss būtu atslābis, bet nu ir šī notriektā Malaizijas lidmašīna.

– Būsim godīgi – neviena pasaules valsts negrib karot Ukrainas dēļ.


– Protams, vispirms tiek meklēti diplomātiski risinājumi, ieviestas ekonomiskās sankcijas, taču Krievija diemžēl ir pieradusi runāt no spēka pozīcijām. Ja nav pretestības, tad iet tālāk. Tātad, ja Krimu izdevās viegli pārņemt un Rietumi uz to diezgan pasīvi noraudzījās, tad seko nākamais cēliens.


M. Antonevičs: – Vai šobrīd svarīgākais drošības uzdevums ir ātri apbruņoties?


– Es teiktu, ka mums jāatdod parāds aizsardzībai!

V. Krustiņš: – Tad pasakiet uzreiz summu, cik liels ir šis parāds?


– Es par parādu runāju vairāk simboliskā nozīmē – mēs neesam attīstījuši savus bruņotos spēkus.

– Vai ir saraksts par primārajām lietām, kas mūsu armijai vajadzīgas?


– Armijai ir nodrošināts minimums – apģērbs un strēlnieku ieroči, taču pietrūkst daudzu citu svarīgu lietu. Pirmkārt, iekārtas robežas novērošanai. Mēs šobrīd varam konstatēt augstu lidojošas lidmašīnas, taču nevaram fiksēt zemu lidojošas lidmašīnas un helikopterus. Tātad ir vajadzīgas iekārtas, kas to fiksētu. Tas maksātu apmēram 15 miljonus eiro. Nākamais – militārais transports, ar kuru karavīri varētu pārvietoties. Es nerunāju par tankiem, kas mūsu zemei nav piemēroti, bet, piemēram, vieglās bruņumašīnas un tamlīdzīgi.

M. Antonevičs: – Ko dod helikoptera fiksēšana? Tad jau uzreiz vajag arī ieročus, ar kuriem tos notriekt. 


– Jā, bet vispirms tas ir jāredz. Nākamais būtu “Stinger” vai citas līdzīga tipa raķetes, kuras būtu pieejamas armijai un zemessardzei, un ar kurām varētu helikopterus notriekt.

V. Krustiņš: – Daži speciālisti apgalvo, ka “vecās” kara metodes mūsdienās vairs neder. Viss mainījies – robežas vairs nav jāaizsargā, teritorija nav jāaizstāv, jo, ja būs uzbrukums, tad Rīgā tikšot izsēdināts desants, kas ieņems svarīgākās iestādes, un viss pāris stundās būs beidzies. Ko šajā situācijā darīs, piemēram, zemessardze?


– Nē, protams, ka teritorija ir jāaizsargā un arī zemessardzes loma ir būtiska. Zemessardzes attīstība ir viena no manām prioritātēm ministra amatā, un tas nenozīmē tikai apģērbt un apbruņot noteiktu skaitu cilvēku, bet arī izvirzīt zemessardzei uzdevumus, piemēram, lai tur būtu mīnmetēju rota, izlūku rota un tā tālāk. Šobrīd pie tā strādājam un ieguldām līdzekļus.

– Cik zemessardzes pulku mums ir?


– Mums ir apmēram astoņi tūkstoši zemessargu, aktīvā daļa gan ir nedaudz vairāk nekā puse, taču šis skaitlis pieaug. Šobrīd mēs strādājam pie tā, lai izveidotu 18 paaugstinātas gatavības zemessargu rotas, kas būtu pilnībā ekipētas un gatavas pēc pirmās pavēles doties pildīt tos uzdevumus, kas viņiem jāpilda.

– Viņiem būs arī ieroči mājās?


– Pašreiz likums neparedz ieroču turēšanu mājās.

– Pēc ministra priekšlikuma likumu var izmainīt.


– Jā, bet tas šobrīd nav svarīgākais. Protams, tādu iespēju mēs neizslēdzam, un, ja būs tāda nepieciešamība, mēs atradīsim risinājumu.


M. Antonevičs: – Kad Ukrainā parādījās bruņoti cilvēki, bija skaidrojums, ka Latvijā līdzīgā situācijā ar to nodarbotos Iekšlietu ministrija. Armija un zemessardze stāvētu malā un gaidītu uzbrukumu no ārpuses. Tas gan šķiet mazliet nesaprotami, it īpaši zinot, ka mūsdienās tieši šādi nenosakāmas izcelsmes grupējumi var tikt izmantoti kara sākšanai.


– Protams, ka primāri tas ir Iekšlietu ministrijas struktūru uzdevums. Sākot jau no Drošības policijas, kurai jābūt informētai, vēl pirms šādi cilvēki vai grupas uzrastos. Tāpat Valsts policija, kas nekavējoties reaģētu. Taču zemessardze var iesaistīties jebkurā brīdī, ja Iekšlietu ministrija saprot, ka ar saviem spēkiem tā nespēj novērst draudus. Armija gan var iesaistīties tikai tad, ja pretī ir bruņotas vienības. Te ir svarīgi, ka ir skaidri sadalīta atbildība, lai nesāktos “bardaks”. Par iekšējo drošību primāri atbild Iekšlietu ministrija, taču tas neizslēdz ciešu sadarbību ar Aizsardzības ministriju un tās pakļautībā esošajām struktūrām

V. Krustiņš: – Kā jūs pašreizējā situācijā raksturotu Latvijas iekšējo drošību? Jūs kā aizsardzības ministrs taču nevarat no tās norobežoties.


– Es nemaz negribu norobežoties. Kopumā situācija valstī ir stabila, bet ir pastāvīgas darbības no atsevišķu organizāciju puses, kuras es vērtēju kā apdraudējumu. No otras puses, nav izslēgts, ka ir arī organizācijas, kas nedarbojas publiski, taču tāpēc nav mazāk bīstamas. Protams, Drošības policija strādā, lai to ierobežotu, bet ne vienmēr tas izdodas, jo tiek izmantoti likumīgie līdzekļi, apstrīdot lēmumus tiesās. Vēl viens aspekts, kas jāņem vērā, runājot par iekšējo drošību, ir sociālekonomiskā situācija. Tas, ka mums ir liels bezdarba līmenis, cilvēkiem ir zemi ienākumi un viņi nav apmierināti ar saviem dzīves ap­stākļiem, rada sociālekonomisko spriedzi. Ja no valdības puses nav adekvātu pasākumu, lai šo spriedzi mazinātu, tas var apdraudēt iekšējo drošību. Neapmierināti cilvēki ir vieglāk manipulējami, ko nekavējas izmantot Krievijas propaganda.

– Presē bija informācija par Latvijā veiktu aptauju, kurā atbalstu Krievijas agresijai Ukrainā bija izteikuši apmēram 30 procenti.


– Jā, man ir zināmi šie dati.

– Un ko tas liecina par Latvijas drošību, ja tik daudz iedzīvotāju atbalsta citas valsts agresīvu rīcību? Kāda ir jūsu armijas “aizmugure”?


– Tas, ka šie cilvēki izteikuši atbalstu Putina politikai Krimā, nenozīmē, ka viņi obligāti atbalstītu Baltijas valstu okupāciju. Te nevar novilkt tiešas paralēles.

M. Antonevičs: – Valdība taču bija pasūtījusi pētījumu, kur uz šiem jautājumiem vajadzētu būt atbildēm. 


– Jā, Valsts kanceleja šādu pētījumu ir pasūtījusi, taču pagaidām tā rezultāti nav saņemti.

V. Krustiņš: – Nupat “Latvijas Avīzē” bija raksts par kādu organizāciju, kas it kā vāc ziedojumus, bet patiesībā, iespējams, vervē arī teroristu atbalstītājus un aģitē par jaunas valsts – Jaunkrievijas – izveidošanu Ukrainas teritorijā. Ja jau Latvijas valdība ir izteikusi atbalstu Ukrainai, kā mēs pieciešam šādus “midzeņus”?


– Šādas darbības noteikti nedrīkst atstāt bez ievērības. Tas ir Drošības policijas uzdevums.

M. Antonevičs: – Kāda ir Latvijas valdības oficiālā nostāja – kā dēvēt šos bruņotos cilvēkus Austrumukrainā, kas cīnās pret Ukrainas armiju? Vai jūs piekrītat, ka viņi ir teroristi?


– Ukrainas valdība viņus atzinusi par teroristiem, tad par tādiem viņi ir jāuzskata. Tāds ir arī mans personiskais viedoklis. Ko nozīmē separātisti? Tas ir tāds maigs formulējums, bet te taču notiek bruņotas darbības.

– Vai par teroristu atbalstīšanu un attaisnošanu Latvijas likumi neparedz atbildību?


– Te ir jautājums – vai šie cilvēki ir atzīti par starptautiskiem teroristiem? Juridiski tas šobrīd nav tik skaidrs, taču, iespējams, pēdējie notikumi liks pasaulei ieņemt principiālāku nostāju.

V. Krustiņš: – Kas tad ir tie, kas notriec lidmašīnas?


– Kā jau teicu, man pašam par to šaubu nav.

– Tas labi, ka ministram ir skaidra nostāja! Valdība šonedēļ gatavojas lemt par Latvijas karavīru līdzdalību militārajās mācībās Ukrainā. Nikolajs Kabanovs avīzē “Vesti segodņa” to visu jau priekšlaicīgi aprakstījis, uzsverot, ka ukraiņu cilvēki paši nemaz neatbal­stot šīs mācības, un Lietuva un Igaunija tajās nepiedalīšoties. Tā jums pamācība, ko atbildēsiet?


– Tā jau nav nekāda slepena informācija. Runa ir par plānotām militārām mācībām, kurās piedalīsies Ukrainas, ASV, Latvijas un citu Eiropas valstu pārstāvji. Mums Latvijā arī notiek šādi manevri. Protams, Krievijas propagandas mašīna mēģina to pasniegt citādi, un tieši tā jāvērtē arī jūsu pieminētais “Vesti” raksts. Tā ir “smadzeņu skalošana”, cīņa par cilvēku prātiem.

– Un kā par šiem prātiem cīnās Latvija? Vai tas nebūtu Iekšlietu ministrijas uzdevums?


– Par mediju telpas jautājumiem mums atbildīgā ir Kultūras ministrija, kurai tas ir uzlikts par pienākumu. Tagad tur tiek veidota nodaļa, kas nodarbosies ar mediju politiku. Daļēji ar šiem jautājumiem plānots nodarboties arī jaunveidojamajam NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centram, bet tā, protams, būs NATO struktūra, kas Latvijas uzdevumus mūsu vietā nerisinās.

M. Antonevičs: – No malas skatoties, gan rodas dīvains iespaids. Mēs it kā bruņojamies, lai ar NATO palīdzību varētu aizstāvēties pret Krievijas draudiem, bet NATO valsts Francija tikmēr palīdz apbruņot Krieviju. Runa ir par “Mistral” karakuģu darījumu.


– Te parādās dažu rietumvalstu divējādā seja. Ekonomiskās intereses bieži vien izrādās svarīgākas par vērtībām. Man arī tas nav saprotams.

– Vai jūs par to esat runājis, piemēram, ar Francijas aizsardzības ministru?


– Valdības līmenī par to ir runāts, taču šo nostāju ir grūti mainīt. Patiesībā jau daudzas Eiropas valstis vēl nesen Krieviju uzskatīja par labu draugu un sabiedroto, un šo priekšstatu viņiem nav tik viegli mainīt, un tas joprojām atstāj ietekmi uz lēmumu pieņemšanu.

V. Krustiņš: – Kā jūs skatāties uz tādu jēdzienu kā “partizānu karš”?


Saistītie raksti

– Ja Latvijā sāktos karadarbība, tad tiešās frontes līnijas, visticamāk, nebūtu un tieši partizānu karš būtu reālākā karadarbības forma. Protams, priekšnosacījums ir cilvēku noskaņojums. Līdzīgi kā tas bija pēc Otrā pasaules kara, kad cilvēki negribēja samierināties ar padomju varu un līdz pēdējam cīnījās ar to.

– Vai zemessargi nebūtu jāgatavo tieši šādai rīcībai?


– Zemessargi tiek apmācīti dažādām darbībām, ieskaitot partizānu karu. Nevajag ieciklēties uz vienu elementu, jo viss var noderēt.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.