Vēl 19. gadsimtā cilvēki patiešām baidījās no pogām. Iemesls tam ir vēsturisks 0
Tas ir vienkāršākais mehānisms pasaulē – ja ne tehniski, tad pēc būtības: tu nospied pogu, un kaut kas notiek. Tā mēs izsaucam liftu vai paziņojam draugam, ka stāvam pie viņa durvīm. Grūti iedomāties ko nevainīgāku par parastu spiedpogu.
Tomēr, kā raksta IFL Science, gandrīz katru vēsturisku sasniegumu ir pavadījusi sava morālā panika. Pat Sokrats savulaik šausminājās par rakstības izplatību, sūdzoties, ka tā iznīcinās cilvēces atmiņu. 18. gadsimtā cilvēki baidījās, ka romānu lasīšana novedīs jaunas sievietes pie masveida pašnāvībām, bet gadsimtu vēlāk paniku sēja vilcieni. Tika uzskatīts, ka, pārvietojoties ar “kosmisko” ātrumu 80 km/h, sievietēm no ķermeņa vienkārši izkritīs dzemde.
Izņēmums nebija arī spiedpogas. 19. gadsimta beigās tās sāka parādīties visur – durvju zvanos, gaismas slēdžos, modinātājos un lukturīšos. Un, kā jau pieņemts, sabiedrība bija šausmās.
Kāpēc poga kļuva par problēmu?
Koncepcija “nospied te, un kaut kas notiks” nav nekas jauns – klavesīns ir pazīstams kopš 14. gadsimta, bet ērģelēm ir vismaz 2400 gadu sena vēsture. Taču tur viss bija skaidrs: atverot klavesīna vāku, redzams, kā taustiņš liek pakustēties mehānismam, kas aizskar stīgu.
Ar elektrisko pogu viss bija citādi – neviens neredzēja, kas notiek “aiz tās”. Un tieši tas biedēja pedagogus, raksta medijs.
1916. gadā Dorotija Kanfīlda Fišere brīdināja pasauli, ka cilvēce kļūs tik atkarīga no “elektriskās pogas”, ka bērnu iniciatīva un domāšana vienkārši salūzīs lietošanas trūkuma dēļ. Citiem vārdiem sakot: ja viss notiek ar vienu pieskārienu, zūd interese izprast, kā pasaule darbojas. Un, kā raksta idevums, būsim godīgi, lielā mērā Fišerei bija taisnība.
Ja vien neesat inženieris, jūs, visticamāk, nezināt, kas tieši notiek lifta dzīlēs pēc pogas nospiešanas. Taču ne vienmēr tas tā bija. Kā norāda mediju pētniece Reičela Plotnika, vēl 19. gadsimta beigās parastiem cilvēkiem bija diezgan labas zināšanas par elektrību un tās savienojumiem.
Skolās bērniem mācīja pašiem izgatavot elektriskos zvanus un pogas – tas bija dabaszinību pamats. Populāri žurnāli bērniem publicēja pamācības, kā no divām metāla loksnītēm dažās minūtēs uzmeistarot strādājošu slēdzi. Vai lielais vairums to spētu izdarīt šodien?
Kāpēc tad spiedpoga tomēr uzvarēja? Atbilde meklējama kapitālismā. Kamēr pedagogi uztraucās par bērnu intelektu, elektroenerģijas uzņēmumi reklamēja pogu kā “elektrības draudzīgo seju”. Tā solīja drošību un komfortu bez nepieciešamības kaut ko saprast.
“Edison Electric” reklamēja pogas kā glābiņu no zagļiem un tumsas, bet “Kodak” kļuva slavens ar saukli: “Jūs nospiežat pogu, mēs paveicam pārējo.” Padziļinātas zināšanas pēkšņi kļuva par traucēkli.
Lai gan 20. gadsimta sākumā eksperti vēl mēģināja cīnīties par sabiedrības izglītošanu, bija jau par vēlu. Pogas bija kļuvušas par mūsu ikdienas neatņemamu sastāvdaļu. To vienkāršais “ieslēgt/izslēgt” princips bija tik spēcīgs, ka neviens vairs negribēja zināt, kas slēpjas aiz sienas.
