“Vēl nākotne mums nezināma” . Latvija, 1918. gads 1
Dzīve uz lielo pārmaiņu sliekšņa
Tuvojoties Latvijas 95. dzimšanas dienai, “Mājas Viesim” likās interesanti atskatīties atsevišķu laikmeta ainiņu uzplaiksnījumos – kā dzīvoja un varēja justies tā sauktais mazais cilvēks mūsu zemē toreiz, tālajā 1918. gadā.
Rit ceturtais kara gads, latviešu zeme sadalīta starp svešām varām – Vidzeme un Latgale līdz februārim joprojām krievu rokās, Rīgu, Gaujas ieteku jūrā, Lielo Juglu un Mazo Juglu, Ogres lejteci, Zemgali un Kurzemi min vācu varas raupjais zābaks. Gaisā virmo runas par it kā drīzajiem miera laikiem, tomēr īsti skaidrs vēl nav nekas – arī Latvijas brīvība pārdrošo saujiņai vēl ir vien sapnis. Daudz reālāka ir ikdiena – bads, skaudra cīņa par izdzīvošanu, kurā visi līdzekļi labi, dažādi ierobežojumi. Tomēr ir arī teātri, priekšlasījumi par mākslu, gadsimta grāvējs “Fantomass” kinoteātrī “Astorija”. Dzīve turpinās, dzīve uz lielo pārmaiņu sliekšņa…
(Attēli no Latvijas Kara muzeja krājuma un grāmatām “Latviešu glezniecība” un V. Lācis “Latviešu zemes un tautas vēsture”)
Starp pretpoliem
“No vecā gada šķiramies bez nožēlas, jo šis – ceturtais kara gads – atstājis maz priecīgu atmiņu. Katru dienu jauns juceklis, bez idejas, bez izredzēm. Vēl nākotne mums nezināma, tomēr lieli pārgrozījumi gaidāmi latviešu tautai,” 1918. gada janvāra sākumā pareģo laikraksts “Dzimtenes Ziņas”. Šajā laikā latviešu sabiedrisko darbinieku grupa Rīgā ir vienojusies Demokrātiskajā blokā, kas līdzās daudzajiem jau 1915. un 1916. gadā izstrādātajiem Latvijas autonomijas projektiem (Fēlikss Cielēns, Miķelis Valters) pasludinājis Latvijas neatkarības rezolūciju, kurā runa ir par “republikānisku, neitralizētu, nedalītu Latviju”. Bet otrā latviešu politiskā pārstāvība – Latviešu Pagaidu nacionālā padome – 30. janvārī Pēterburgā nebaidās nākt atklātībā ar jau stingrāk formulētu Latvijas neatkarības pieteikumu.
Tikmēr vairākums latviešu inteliģences joprojām svārstās starp pretpoliem – nacionālismu, marksismu, uzticību kronim – Krievijas vai Vācijas. Tūkstošiem latviešu bēgļu izklīduši kur kurais Krievijas plašumos, bet neokupētajā Vidzemes daļā plosās Friča Roziņa vadītie lielinieki. Deputātu padomju kongress tieši gadu mijā Svētā Sīmaņa baznīcā Valmierā izsludina manifestu par privātīpašuma iznīcināšanu. 1918. gada februārī Valkā sākas masu aresti, šaušanas, spīdzināšanas… Okupētajā Rīgā pazīstamā advokāta Friča Veinberga izdotās un konservatīvās pilsonības viedokli pārstāvošās “Rīgas Latviešu Avīzes” vēl janvāra sākumā šausminās, ka Vidzemē pa mājām staigā “sarkanā gvarde” astoņu cilvēku sastāvā – “17 līdz 20 gadus veci puišeļi, lielākoties visiem pazīstami dienas zagļi”, kuri saņem 70 rubļu lielu cietu algu par to, ka terorizē vietējos saimniekus, nepakļaušanās gadījumā nošaujot.
“Nekur cenšanās pēc kailas varmācības valsts lietās, pēc proletariāta valdības nodibināšanas nebija tik stipra kā pie latviešu masām. Tādēļ arī tādas patstāvīgas neatkarīgas latviešu republikas dibināšana līdzinātos latviešu tautas nākamības izpostīšanai, jo tajā valdītu proletariāta dūre,” secina “Rīgas Latviešu Avīzes”.
Rīgas “smalkie laupītāji”
Tikmēr Rīgā – vēl pirms dažiem gadiem tik lepnajā un bagātajā pilsētā, kas kopš gada sākuma apjozta ar dzeloņstiepļu žogu, – aizvien skaudrāk sāk pietrūkt pārtikas. Pēc vāciešu iedibinātā stingrā “ordnung” (kārtība), ēdamlietas izdod saimniecībām jeb dzimtēm, izrakstot visiem to locekļiem vienu pārtikas kartīti. No marta maizes un zupas un arī pārtikas kartītes izsniedz katrai atsevišķai personai. Lai tās saņemtu, jāizstāv garu garās rindas sākumā 40, bet vēlāk jau 240 izsniegšanas vietās visā Rīgā. Pret maizes un zupas kartītēm var dabūt tikai maizi un zupu. Ar pārtikas kartīti kabatā jau var pretendēt uz kartupeļiem, gaļu, desu, sāli, cukuru, miltiem, putraimiem. Noteikts, ka “pārtikas līdzekļus izdod vienīgi pret kartiņu pēc iespējas bieži, bet maizi – divas reizes nedēļā – kopā ne vairāk kā četras ar pusi mārciņas”. Savukārt slimajiem pienākas īpašas piena un baltmaizes kartītes.
Arī tirgojoties ieviesti stingri ierobežojumi, liekot zemniekiem pirms tam saņemt īpašas atļaujas un pārdot savus ražojumus par stingri noteiktām cenām noteiktiem uzpircējiem.
Realitātē tomēr “zvaigžņu stundu” Rīgā un visā Latvijā piedzīvo spekulanti. “Kas to varēja iedomāties, ka starp šejieniešiem ir ļaudis, kas var izvērsties par laupītājiem? Un tomēr tas notika mūsu pilsētas un tās veikalu piemeklēšanas dienās. Pēc tam nu arī visu kara laiku turpinājusies smalkā laupīšana ar mantrausīgu cenu plēšanu un raušanu pat no pārtikas kumosiem, kas tuvākam jāliek pie mutes, un apģērba gabaliem, kas tam vajadzīgi miesas locekļu ietērpam. No tā izcēlusies jauna turīga un bagāta šķira, kura taisni šai grūtajā piemeklēšanas laikā tikusi pie mantas,” secina “Rīgas Latviešu Avīzes”.
Nereti var lasīt, ka, piemēram, “miesniekam Freidenfeldam atņemta tiesība turpmāk pārdot pilsētas apgādātās gaļas preces. Viņa vietā tās pārdos miesnieks Jānis Šiliņš Rēveles ielā 33. Tur pāriet visi pārtikas kartīšu īpašnieki, kas saņēma šīs preces pie Freidenfelda. “Pilsētniekiem, kuri “raduši pie lielmanīgas izšķērdības labākajos laikos”, nu jāmācās stingri taupīt – papīrus, pelnus, kaulus un citus pārtikas atkritumus.
Rīgā dzīve ir ļoti nedroša – zog visu un visur – rītā un vakarā, ar ielaušanos un bez. Turklāt plosās vēdera tīfs, difterija, šarlaks, dizentērija. Liela daļa ēdienu pārdotavu, tāpat arī tējnīcas un restorāni pārvērtušies par slepenām dzertuvēm, kur pašdzītu dzērienu maisījumus pārdod par augstu cenu – diviem trim rubļiem glāzītē. Krāpšanās sit augstu vilni – suņa gaļu pārdod kā jēru, kannu ūdens kā cepamo eļļu, ūdens pudeli kā degvīnu, krāsotu ūdeni kā rumu vai konjaku.
Pēc dažu novērojumiem, latvieši šajā laikā aizvien vairāk “sāk aprobežoties vairs tikai ar pārtikas līdzekļu uzpircēju, starpnieku, spekulantu un augstu cenu plēsēju lomu”.
18. februārī Rīgā uz ielas noliedz ubagot, bet ar 3. martu stājas spēkā aizliegums nesāt krievu studentu un skolēnu uniformas, kas “lielā drēbju trūkuma dēļ” gan tiek mīkstināts, liekot katrā ziņā noārdīt uzšuvumus un spožās pogas. Piedraudot ar cietumsodu līdz pusgadam, noteikts arī, ka no 7. marta Rīgas ielās vairs nedrīkst būt nekādu nosaukumu vai uzrakstu krievu, angļu vai franču valodā.
Rīgā “dvašas trūkst”
Pēc kreiso organizētajām demonstrācijām 5. un 6. janvārī (tās noris ar saukļiem “Atpakaļ pie Padomju Krievijas”) Rīgā notiek plaši aresti. Saņem ciet 63 cilvēkus, kurus, pēc preses ziņām, iesloga kādā koncentrācijas nometnē Kurzemē, un vācu vara Rīgā ievieš īstu militāro diktatūru. Pēc gubernatora fon Altena pavēles iedzīvotāji uz ielas nedrīkst rādīties no deviņiem vakarā līdz pieciem rītā un viņiem vienmēr līdzi jābūt armijas pasei.
Nedaudzās teātra izrādes Rīgā sākas jau piecos vakarā vai vēl agrāk un ir ļoti vāji apmeklētas. Teātru ienākumi sarūk tik drastiski, ka marta sākumā tie spiesti saviem darbiniekiem algas samazināt divkārt. Teātra komisija drīzumā vēršas pie skatītājiem ar lūgumu “nest upurus” latvju teātra labā, to “stiprāk apmeklējot”.
Bez īpašas atļaujas nedrīkst aizbraukt pat no Rīgas uz Jelgavu, turklāt izskan drauds, ka “sekos vēl bargāki sodi – visu neuzticamo elementu izraidīšana spaidu kārtā no Rīgas”.
Gada sākumā daudzviet bezizejas situācijā atrodas bēgļi, kuri sāk pakāpeniski atgriezties Latvijā, bet viņiem nav ne naudas, ne darba, ne maizes. Savukārt Rīgā pastāvīgi uzturēties ļauts tikai tiem bēgļiem, kas tur dzīvojuši jau pirms kara un var “uzrādīt nodarbošanos vispārības interešu labā”.
1918. gada februārī pēc pamiera beigām atsākas vācu uzbrukums austrumu virzienā. Tostarp “Dzimtenes Atbalss” ziņo: neraugoties uz to, ka Rīgā “dvašas trūkst” un aresti uz ielas notiek pat dienā, pilsētā rosās Latvijas sociāldemokrātu vissarkanākā – “Spartaka” – grupa. Tā kūda dažādas iedzīvotāju grupas vienu pret otru, “nosaucot vārdā cilvēkus, kuru mitekļus vajag apmeklēt”. Viņu vidū – būvuzņēmējs Pēkšēns, advokāti Veinbergs un Krastkalns un citi redzami un turīgi latviešu sabiedrības locekļi.
24. februārī notiek, dažuprāt, “neizbēgamais” – vācu karapulki ieņem kā Vidzemi, tā Latgali. “Rīgas Latviešu Avīzes” priecājas, ka “pēc lielinieku padzīšanas zeme jūtas kā no lietuvēna atpestīta. Godīgi ļaudis atkal var uzelpot un naktīs mierīgi gulēt.” Tagad būšot iespēja apvienot visas latviešu zemes vienā politiskā vienībā.
Marta ceturtās dienas rīts Latvijā pienāk ar vēsti, ka iepriekšējā vakarā Vācija un Krievija Brestā noslēgušas mieru. “Baltijas guberņām Brestas līguma noteikumi dažā ziņā rada vien pagaidu kārtību, tomēr tas ir liels solis uz priekšu,” norāda “Rīgas Latviešu Avīzes”. “Sāksies jauns attīstības laikmets,” uzsver avīze, piebilstot, ka arī pašiem latviešiem “vajadzētu kļūt vienprātīgākiem savā starpā”.
Martā Rīgā atklāj zagļu, slepkavu un laupītāju bandu, kuras rindās bijuši “īsti lietpratēji” – arī Rīgas pilsētas bijušās milicijas ierēdņi un dzelzceļa tehniķi, bruņojušies ar “Parabellum” sistēmas revolveriem. Noziedzniekiem būs jāstājas guberņas krimināltiesas priekšā, un paredzams, ka spriedums būs jo bargs – Rīgā slepkavas pakar pagaidu cietuma pagalmā.
Rīdzinieku ikdienā netrūkst nervus kutinošu emociju, tomēr viņi tās meklē vēl, ar entuziasmu apmeklējot kinoteātri “Astorija”, kur kopš marta vidus izrāda jaunu “Fantomasa” sēriju. It kā kara šausmu netrūktu realitātē, kino “Akvarium” var noskatīties “lielisku jūras kauju drāmu” četrās daļās “Kuģu lielgabalu uguns”. Martā Rīgas skatuvi beidzot sasniedz jau kopš pirmā kara gada daudzu ar nepacietību gaidītā Franča Lehāra operete “Jautrā atraitne” ar žilbinošo Adu Benefeldi galvenajā lomā.
Taču būtu jau labi, ja ikdienā pietiktu vien ar garīgo barību. Iztikšanas ziņā optimismu nevieš Rīgas pilsētas Pārtikas valdes aprēķini, pēc kuriem katram Ķeizariskās Rīgas guberņas iedzīvotājam (pavisam 250 tūkstošiem “dvēseļu”) ik nedēļu pienākas nepilni divi kilogrami maizes, ik pārnedēļu – 150 grami gaļas, ilgākam laikam – divi kilogrami kartupeļu, ik mēnesi – mārciņa miltu vai putraimu. Turklāt pārāk reto pievedumu dēļ Rīgas, Jelgavas un citu pilsētu veikalos stipri palielinājušās cenas. Martā rudzu milti jau maksā 1,95 rubļus par mārciņu, lai gan tiem noteiktā fiksētā cena ir 15 kapeikas par mārciņu. Toties Rīgā ienākusi lielāka krava tomātu, sālītu gurķu, kā arī konjaks “Brunier” un viskijs “Jamaica”, kas tepat jāiepilda pudelēs. Smago dzīves apstākļu novārdzināto pilsētnieku “dzīvu atsaucību” izpelnās Ķēniņu ielā nesen ierīkotais “pilsoņu miteklis” – patversme, kur pēc pārtikas iegriežas ne vien nespējnieki un nabadziņi, bet arī “dienestu izpildoši vidusšķiras ļaudis, kuriem pašiem mājās nav savas saimniecības”.
Vācu okupētajā Baltijā stājas spēkā jauni stingri noteikumi par ieroču nēsāšanu, paredzot pat nāves sodu tiem, kuri neinformēs varasiestādes par ieroču krājumiem savā īpašumā.
Saulainajā 16. marta pēcpusdienā Bavārijas prinča Leopolda klātbūtnē Rīgā svinīgi atklāj salaboto Daugavas dzelzceļa tiltu.
Toties sabiedrībā joprojām virmo baumas par Baltijas guberņu turpmāko likteni pēc Brestas miera. “Par jautājumu, kāda jauna valsts kārtība priekš latviešu apgabaliem nākamībā paredzama un vēlama, pie latviešiem vēl valda liela neskaidrība,” spriež “Rīgas Latviešu Avīzes”. Latviešu presē pastāvot vismaz trīs viedokļi. Jelgavas “Dzimtenes Ziņas” vēloties latviešu apgabalu pievienošanu pie Vācijas. Valkas “Brīvais Strēlnieks” dotu priekšroku Krievijai. Savukārt pašas “Rīgas Latviešu Avīzes” iestājas par visu latviešu apgabalu apvienošanu vienotā autonomā valstī, kas personālūnijas saitēm būtu saistīta ar Vāciju. Kurš gan toreiz var paredzēt, ka jau rudenī vēstures ēnās nogrims arī vācu monarhija?
“Kas esam, ko gribam?”
Arī – “Kurp ved mūsu ceļš?” Līdzās nezūdošajām ikdienas rūpēm šie jautājumi tikpat aktuāli ir arī 1918. gada aprīlī un maijā, kad kļūst skaidrs, ka kara beigas ir tuvu, bet Latvijas liktenis vēl nav zināms. Daudzus arī satrauc jautājums, kāda tad būs šī nākotnes Latvija, jo skaidrs, ka atgriešanās pie vecajiem laikiem vairs nav iespējama. Piemēram, Fricis Veinbergs savā avīzē pauž pārliecību, ka “tagad no daudziem kara laikā iegūtie prāvie kapitāli nav jātur ievīstīti sviedru autā vai lādēs ieslodzīti, bet jāsavieno kara iecirsto saimniecisko robu izlīdzināšanai”.
Vācijas rīcību toties aizvien vairāk ietekmē bezcerīgais stāvoklis Rietumu frontē, un tā nezina, ko ar Baltiju iesākt.
Maija sākumā rīdzinieki uzzina, ka drīz viņiem būs jāmaksā divreiz lielāks galvas nodoklis un ienākuma nodoklis, turklāt laukos rentniekiem uzliktais nodokļu slogs vietām palielinās pat par 200 procentiem. Vācu vara uz stingrāko noliegusi arī jebkādas “dāvanas amata vīriem vai ierēdņiem”, draudot kukuļdevējiem ar lieliem sodiem un piecām dienām cietumā.
Visā Latvijā vācu militāristi bariem vien apšauj kreisi noskaņotos vācu zaldātus, bet Rīgā okupācijas vara konfiscē latviešu grāmatas – arī vēsturisko izdevumu “Vācieši Kurzemē”, Kārļa Skalbes “Kara gleznas” un pat Krišjāņa Barona “Latvju dainas”. Daudzi nespēj samaksāt okupācijas varas uzliktos nodokļus, tāpēc Rīgā un Rīgas Jūrmalā aizvien vairāk izpārdod nekustamos īpašumus – pieklājīga māja Edinburgā šajā laikā maksā no astoņiem līdz 35 tūkstošiem krievu rubļu.
Izskan pārmetumi, ka Rīgā ir pārāk maz bērnu patversmju un ka latviešu sabiedrība vispār nav līdzcietīga pret mazajiem trūkumcietējiem, kuri “puskaili un izdēdējuši klīst pa pilsētu, ubagodami pie svešām durvīm”. Lai palīdzētu grūtdieņiem, Rīgas latviešu centrālā palīdzības komiteja pavasarī rīko ziedojumu vākšanu. Pretēji cerībām, ka turīgāko pilsētnieku sirdis “pukstēs līdzcietībā”, izrādās, ka saziedots ļoti maz – tikai 18 tūkstoši rubļu (13 tūkstoši – ostrubļos, 5 tūkstoši – krievu rubļos).
Toties Hamburgas “Vāciešu biedrība vāciešiem ārzemēs” tikko atvēlējusi Rīgas vācu trūkumcietēju komitejai veselus desmit tūkstošus marku.
“Rigashe Zeitung” ziņo, ka vācieši Daugavpils landtāgā ievēlējuši savu Zemes padomi brīvkunga Engelharta vadībā, kas paziņojusi šīs Latgales daļas neatkarību un nodomu pievienoties Kurzemes un Vidzemes Zemes padomēm. Tostarp daži baltiešu baroni jau gatavojas pasniegt goda zobenu vācu ķeizaram Vilhelmam II kā Baltijas nākamajam valdniekam.
Trūkumcietējiem pilsētas valde ierīko jau pēc skaita trešo “Rīgas pilsoņu mitekli”. Rīdzinieki tomēr nespēj mierīgi sēdēt savās mājās laikā, “kad ziedonis kaisa ar devīgu roku savas balvas”. Daudzi dodas uz Vērmaņparku, kur sestdienās koncertē “labi saskaņots” vācu kareivju orķestris. Tikpat iecienīta izklaides vieta ir arī Saules dārzs Mežaparkā, kur Rīgas Izglītības biedrība Vasarsvētkos rīko grandiozus Ziedoņa svētkus. Atpūtnieki pasākuši braukt arī uz Rīgas Jūrmalu. Tur gan nav vienkārši nokļūt, jo vilciens kursē tikai divas reizes dienā – rītā un vakarā, turklāt – tikai līdz saspridzinātajam Lielupes tiltam.
Dārzkopju sezonas sākums Rīgā pacēlis neredzētos augstumos mazdārziņu nomas maksu. Par zemes gabalu, kuru agrāk varēja iznomāt par 60 rubļiem, tagad jāmaksā jau 200 rubļi. Rīgā trūkst pārtikas, bet, ja ir nauda, var dabūt it visu – arī pirmās siltumnīcās audzētās zemenes, ko sāk tirgot Daugavmalas tirgū. To cena gan nav nekāda mazā – četri rubļi par 10 – 12 ogām.
Rīga – “leļļu pilsēta”
Jūnijā Vācijas valdošajās aprindās īpaši aktualizējas doma par nenovēršamo Kurzemes kolonizāciju. Mēneša vidū Vācijas bruņoto spēku virspavēlnieks Pauls fon Hindenburgs pavēl katram Kurzemes zemes īpašniekam, kura zemju platība pārsniedz 360 hektārus, trešdaļu no tām pārdot īpaša kolonizācijas zemju fonda izveidei. Tajā jāiekļauj arī daļa latviešu zemnieku un bēgļu zemju.
Jūnija sākumā aizvien biežāk Rīgā gadās, ka bērni gūst smagus ievainojumus, spēlējoties ar rokas granātām un artilērijas degļiem. Latviešu palīdzības biedrība cenšas palīdzēt kara izpostītās Valkas apkārtnes iedzīvotājiem, ierīkojot bērnu patversmi. Tāpat kā daudzas vietas Latvijā, arī Lielstraupes pagasts ir “pavisam zagļu apsēsts” – viņi netraucēti laupa klētīs pārtiku un pat jauniestādītos kartupeļus tīrumos. Zagļi Latvijā var “strādāt” pavisam droši, jo vācu iestādes visiem saimniekiem ir atņēmušas šaujamos ieročus. Valkā – pilsētā, kur atrodas galvenā vācu komandantūra Vidzemē, – okupācijas iestādes toties nepagurušas uzrauga latviešu inteliģenci. Policijā pratina Jāni Akurāteru un Kārli Skalbi. Vilis Plūdonis saņem stingru rājienu par to, ka, aizbraucot uz laukiem, aizmirsis pieteikties vācu iestādēm. Rīgā, Kazaku ielā, varas pārstāvji atklāj hospitāli noklīdušām sievietēm. Tā ir piespiedu ārstēšanas iestāde, kurā prostitūtas, starp kurām lielākā daļa ir “dzimušas netikles”, iesaista arī dažādos saimnieciskos darbos.
Rīgas publikai kādā kinoteātrī ir iespēja noskatīties diapozitīvu filmiņu, kurā redzami uz Krieviju evakuētie Rīgas baznīcu zvani – tie nu atrodas sagāzti zem klajas debess Ņižņijnovgorodas preču stacijā. Līdz mēneša vidum visā vācu okupētajā teritorijā nolemts izņemt no apgrozības krievu rubli. Rīgā vairākos maiņas kantoros to iespējams apmainīt pēc kursa 62 ar pusi kapeikas pret vienu ostrubli. Domājot par kara laikā sagrautās Latvijas lauksaimniecības atjaunotni, Kurzemes Kredīta biedrība gatavojas vērsties pie lielinieciskās Krievijas finanšu institūcijām, lai atgūtu neatmaksātos kurzemnieku noguldījumus, kuru kopējais apjoms pārsniedz sešus miljonus rubļu.
Tajā pašā laikā Rīgas dāmas aizvien vairāk greznojas ar dzintara rotām, kuras pilsētā ieplūst no Palangas. Pēc “Rīgas Latviešu Avīzes” novērojumiem, Rīga pārvēršas par “leļļu pilsētu” – it kā te dzīvotu vien dāmas, kurām nav citu centienu un dzīves uzdevumu, kā vien pucēties…
Turpinājumu 1918. gada laikmeta ainiņām līdz pat Latvijas neatkarības proklamēšanai lasiet “Mājas Viesa” nākamajā numurā.
FAKTI
Pirmā pasaules kara laikā no Kurzemes uz Krieviju aizbēga 404 000, no Rīgas 306 900 un no Rīgas apriņķa 40 000 cilvēku.
1915. un turpmākajos gados Krievijā dzīvoja apmēram miljons agrāko Latvijas iedzīvotāju.
1915. gadā no Rīgas evakuēja un uz Krieviju aizveda 50 lielāko fabriku un rūpnīcu iekārtas.
Kopumā latviešu strēlnieku pulkos dienēja 40 000 latviešu kareivju.
Dažu pārtikas preču fiksētās cenas Rīgas veikalos 1918. gadā
(par vienu mārciņu, vācu markās)
sālīts speķis: 6,60
sviests: 12
kviešu milti, 1. šķira: 4,30
smalkais cukurs: 6
kartupeļi: 0,36
liellopu gaļa: 3,90
olas (gabalā): 0,90
