VIDEO. “Krievijas karaspēks aizgāja – un tā bija mūsu visu uzvara!” Guntis Ulmanis par Latvijas drosmi un vēsturisko brīdi
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Guntis Ulmanis, pirmais atjaunotās Latvijas prezidents un piektais Latvijas prezidents, cilvēks, kam esam parādā par to, ka Latvijā nav krievu armijas
Lai nu ko, bet es nebiju gaidījis, ka mēs tik spēcīgi atbrīvosimies no okupācijas armijas, jo līdz tam, kamēr viņu armija bija šeit, jautājums par okupāciju bija vairāk retorisks un organizatorisks, nodomu līmenī un tā tālāk. Jebkura armijas kustība – viņai ienākot vai aizejot, ir komandas darbs. Tas, ka Latvija tik veiksmīgi varēja šo uzdevumu veikt, notika pateicoties gan tautai kopumā, gan atsevišķiem cilvēkiem, gan atsevišķām cilvēku grupām, gan arī tiem, kas organizēja mītiņus. Par izvešanu, pret izvešanu. Un es, tā skatoties no šīsdienas skatpunkta, teiktu – nebaidieties no tautas mītiņiem! Ja šodien mums atnāk uz mītiņu desmit, vai varbūt simt tūkstoši, tad tanī dienā, kad mēs izvedām Krievijas karaspēku, man teica, ka sanācis četrsimt tūkstošu ļaužu tautas mītiņš pie Brīvības pieminekļa. Un man teica – Ulmani, tu ar savām kājām vari no turienes netikt ārā! Tas viss bija tāds process, jo asāks, radikālāks, jo svarīgāks jautājums tautai un valstij, jo svarīgāka ir tautas aktivitāte un tautas atbalsts vai otrādi.
Krievijas karaspēks aizgāja. Krievija tolaik nebija vēl gatava jaunajos apstākļos vadīt okupācijas karaspēku brīvās valstīs. Viņi līdz šim to bija darījuši tikai savās iekarotajās teritorijās. Un tagad, kad vajadzēja domāt par to, no krievu pozīcijām skatoties, kā nostiprināt Krievijas varenību, visus pārējos aspektus, viņi dzīvoja vēl tādā eiforijā, ka ir noticis brīnums un pasaule jūsmo par Padomju Savienības sabrukumu. Un kāpēc gan šo sajūsmu neatzīmētu tādu ilgāku laika periodu? Un to laiku mēs izmantojām, lai kļūtu brīvi pavisam.
Es neteiktu, ka tas bija nikns process. Tas bija iekšēji spēcīgs, bet ārēji ļoti, es teiktu, elegants, pieklājīgs, ar visām protokola saistībām un tamlīdzīgi.
Es kādreiz iedomājos, kas notiktu, ja nebūtu mēs izveduši Krievijas karaspēku? Tik daudz cilvēkiem ir fantāzijas un izdomas – mēs zinām, kas te šodien notiktos. Bet, visa tauta kopumā bija ļoti toleranta šajā gadījumā. Izgāja no Latvijas tūkstoši, tie desmitiem vai simtiem tūkstošu Krievijas militārpersonu. Mēs nezinām, cik toreiz te bija tā Krievijas karaspēka. Kaut kādi skaitļi jau tur dominēja, bet ne visi. Bet nebija nekādas nekārtības no abām pusēm. Nebija nekādas rupjas domstarpības, kad dūres vajadzētu vicināt pa gaisu. Nebija nekādi starpgadījumi, kad kaut kas tiktu nozagts, pārvērtēts vai atdots par velti. Viss tika rēķināts, piestādīts, skaitīts, domāts. Un abas puses, kā es vēlreiz saku, bija ļoti pieklājīgas. Nevar nenovērtēt Krievijas vadību, tā laika vadību. Ja mēs augstu vērtējam tos cilvēkus, kas bija mūsu pusē, tad tomēr jādod gods arī Krievijas tā laika galvenajam ģenerālim Borisam Jeļcinam, kurš ar lielu izpratni ar Baltā nama piedalīšanos, es domāju, Amerikas Savienoto Valstu Baltā nama piedalīšanos, ar lielu izpratni šo procesu atbalstīja. Jā, katru nedēļu bija jaunas prasības. Tas ir tas, ko mēs pazīstam šodienas sadarbībā. Tramps laikam drusciņ bija sacerējies par daudz, skatīdamies, cik labi Klintonam gāja sarunās ar Krieviju, bet tajā laikā arī Latvijas pusē bija citi cilvēki, uz kuriem varēja vairāk paļauties. Mēs naktīs tieši tāpat sazvanījāmies ar Balto namu, kā to dara šodien. Tikai mums vienmēr bija pozitīvs otrās dienas rezultāts. Solīti pa solītim, solīti pa solītim.
Pēdējās sekundes – lokators. Klintons teica: “Nu, to lokatoru gan vajadzētu atstāt, jo tajā lokatorā arī mēs esam ieinteresēti.” Nu, protams, mēs to tagad redzam, ka visas tās sistēmas, kas strādā kosmosā un zem vai virs kosmosa, viņas visas strādā kopīgiem spēkiem, visas valstis izmanto tās. Un es toreiz kaut kā vēl nesapratu: “Bet kā? Kāda man daļa par to lokatoru? Man taču tas nav vajadzīgs.” Jā, mēs nenojautām, ka mums kopā būs tas būs vajadzīgs. Un tā toreiz bija tā smagākā tēma, tas lokators. Bet krievi jau bija iesākuši būvēt jaunu lokatoru Baltkrievijā, vai viņi to izdarīja zem Amerikas Savienoto Valstu spiediena piedāvājuma vai ar savām viltībām. Pēc kāda laika Jeļcins teica: “Mēs, to lokatoru piekrītam kaut kā piebremzēt. Bet nu tu paturi visus tos manus pensionētos karavīrus, jo man viņus nav kur likt Krievijā.” Es saku: “Tavi karavīri un tava Krievija plašā.” Nu, protams, tas bija maskēts žests no viņu puses, viņi gribēja pēc iespējas vairāk šeit atstāt ietekmes. Un šodien es negribu par to daudz detaļās runāt, tas bija arī sociālais jautājums. Šie pensionētie Krievijas karavīri, ģenerāļi. Viņi bija indes piliens mūsu uzvaras kausā. Un pat neskatoties uz to, Jeļcins teica: “Zini, Maskavā būs goda parāde par godu karaspēka izvešanai no Latvijas. Un tu tur piedalīsies.” Es sapratu, ka viņam diezgan sāpīgs tas jautājums. Es saku: “Bet kā? Uz zirgiem vai ar tankiem? Kā mēs to parādi taisīsim?” Viņš saka: “Tu redzēsi.” Viņš saka: “Nav bijis vēl Latvijas karogs tik augstu pacelts Maskavā, kā 1994. gadā karaspēka izvešanas gadījumā. Un nekad vēl Latvijas prezidents nav mūsu parādē piedalījies.” Es tā pie sevis vēl nodomāju: “Un laikam arī nepiedalīsies.”
Vēl Jeļcins man saka: “Tu esi drošs. Tavu onkuli mēs atradīsim. Agri vai vēlu, atradīsim.” Klintons man tieši to pašu arī teica. Abi divi blefoja. Lai man laiks piedod, abi divi blefoja, šad tad tagad es par to domāju.
Kaut nepiepildītos vēl viens pareģojums un solījums – Ulmani, tu iesi to pašu ceļu, ko gāja Kārlis Ulmanis. Nu man liekas, ka tas ceļš ir garām paiets. Paldies Dievam!
Bet, vai mēs nākotnē varam būt tik droši? To mēs visi nevaram zināt, bet vērtējot šīsdienas gaitas, redzu, ka mēs kļūstam stiprāki ar katru dienu. Apmēram tāpat, kā ceļas cenas veikalos, daudzas reizes īsā laikā, tāpat arī mūsējais spēks ceļas daudz augstāk, un ir grūti iedomāties tā laika Latviju ar vienu, divām vai trim koka lidmašīnām un pāris bruņumašīnām ar tagadējo spēku. Un es uzskatu, ka mēs šobrīd vairs ne tik daudz lūgtos karaspēka izvešanu, bet mēs sistu pretinieku karaspēku, ja tas nāktu vai domātu atgriezties atpakaļ. Tāda bija toreiz mana pārliecība un ir arī šobrīd.
Visus tos sešus gadus, kad es biju prezidents, man spēku piedeva tieši šī doma par vajadzību izvest krievu karaspēku. Tas bija galvenais notikums pirmajos desmit gados, un par to, tā sakoties, mēs visi esam pateicīgi gan tiem eņģeļiem, kas mūs sargāja tajā laikā, gan mūsu pašu raksturam, arī, pirmām kārtām, tautas raksturam.
Simts septiņi gadi Latvijai. Tāds interesants skaitlis.
Šobrīd mēs dzīvojam cietoksnī. Simt septiņi gadus atpakaļ mēs dzīvojām juku valstībā, kurā viens otru apkaroja, un mēs pa vidu paņēmām to, ko mēs gribējām un varējām paņemt. Šobrīd ir cietoksnis, kas ir mums visapkārt, un mūsu spēks ir lielā mērā atkarīgs no mūsu iekšējās pārliecības. Pirmām kārtām nebaidīties, nevairot bailes mūsu fiziskajā un garīgajā ķermenī. Nevairot bailes, jo bailes rada bailes, līdz tas iegūst lielumu, ka grūti tās ir atgriezt. Nebaidīties un būt pārliecinātiem par to, kas ir mūsu vēsture. Šie simt septiņi ir pārliecība par mūsu cilvēkiem, kas mūs atveda līdz šim simt septiņu gadu slieksnim un pielikt pie šī sliekšņa daudz vairāk dzelzsbetona un indi – tādu, kas izstaro pret katru naidnieku ar neatvairāmu spēku. Ar ņaudēšanu un taktiku, diplomātiju un tā tālāk, pat piedošanu mēs uzvarēt šo neredzamo pasaules karu nevaram. Mēs varam uzvarēt tikai ar to, ar ko esam nākuši no simts septiņus gadus pagātnes un vēl daudzu gadsimtu vēstures. Tāda ir mana pārliecība. Es ticu savai nākotnei, savas tautas nākotnei. Depresija un nožēla ir tikai vājo prioritāte. Mēs esam pietiekami stipri.
