“Ome ir tā sazāļota, ka nesaprot, kur atrodas, un nespēj parunāt” – soctīklus pārpludina pacientu stāsti, kas izgaismo sistēmisku problēmu Latvijas slimnīcās 0
Latvijas slimnīcām būtu jābūt vietām, kur ikviens pacients — neatkarīgi no vecuma — saņem profesionālu aprūpi, cieņpilnu attieksmi un cilvēcīgu sapratni. Taču arvien biežāk publiskajā telpā izskan stāsti, kas liek apšaubīt, vai šie principi praksē vienmēr tiek ievēroti.
Īpaši sāpīgi ir gadījumi, kuros cieš gados veci cilvēki — pacienti, kuri paši bieži nespēj sevi aizstāvēt un ir pilnībā atkarīgi no medicīnas personāla rīcības. Sociālajos medijos parādās arvien vairāk liecību par iespējamu vienaldzību, pārmērīgu medikamentu lietošanu un necienīgu komunikāciju slimnīcās.
“30. decembra vēlā vakarā vecmamma salauza gūžu. NMPD aizveda uz Jelgavas slimnīcu. Divu dienu laikā ome ir tā sazāļota, ka nesaprot, kur atrodas, un nespēj parunāt. Attieksme — krimināla, ārsts atklāti smīkņā sejā: “Haha, ko jūs gribat, tik vecs cilvēks, nekas jau nav gaidāms”.
Vai tiešām, lai kaut kas kaut kur normāli notiktu, ir jāsūdzas un jākaro, turklāt publiski un skaļi?
Mamma vakar medmāsām aizrādīja, kāpēc ome gultā guļ šķērsām, nedabiskā pozā, kāpēc omes regulārās zāles nav iedotas, kāpēc viņa ir tik sazāļota, kāpēc krekls nosmērēts. Viņas tikai rausta plecus.
Mēs noteikti par šo rakstīsim sūdzību Nacionālajam veselības dienestam un turpināsim cīnīties ar Jelgavas slimnīcas ārstniecības personālu par cieņpilnu attieksmi un profesionālu ārstēšanu mūsu vecmammai, jo tas, ka cilvēks ir vecs, nenozīmē, ka pret viņu var izturēties kā pret mazsvarīgu. Vienkārši drausmīgi,” vietnē “Threads” dalās Alise.
Varētu šķist, ka šādi gadījumi nav bieži, tomēr komentāros lasītais liecina par pretējo. Kāda persona ar segvārdu “ēna” raksta, ka reiz līdzīgu situāciju piedzīvojusi arī viņa. Pēc operācijas medicīnas personāls bija ņirgājies, izturējies rupji un necienīgi, jo sieviete bija guloša un pamperī. “Nu tad dzirdēju visu, ko — par to, ka pamperi nemainīs, lai guļu sūdos utt. Tā bija tāda trauma — jau tā apkaunojošā situācijā nonācu, bet to piedzīvot… murgs,” raksta sieviete.
Arī cita sieviete pauž, ka šāds gadījums viņai nav svešs — reiz opim slimnīcā nemitīgi dotas miega zāles, lai ar opi nebūtu “jākrāmējas”.
Komentāros lasāmi arī citi stāsti:
“Kad mana vecmamma salauza gūžu, bijām pat gatavi samaksāt NMPD, lai ved uz Traumām Rīgā, ne uz Jelgavu. Beigās aizveda tāpat.”
“Tas ir iemesls, kādēļ daudzi vecie cilvēki un viņu tuvinieki cieš mokošas sāpes, cīnās, kā var, bet uz slimnīcu nebrauc. Slimnīcu attieksme pret vecu cilvēku ir neiedomājami cietsirdīga, un tāda tā ir arī Rīgas lielajās slimnīcās. Ja gribi kaut cik normālu attieksmi, jādodas uz privāto klīniku…”
“Tā diemžēl ir. Kad man mīļš cilvēks gulēja reanimācijā komā, viens ārsts arī vīzdegunīgi un ar sarkasmu man teica: nu ko jūs gribat, guļ te, nekustas, neko pats nevar — jo ilgāk guļ, jo mazāk izredžu! Es saprotu, protams, ka gadījums bija ļoti smags, bet gaidīju vismaz kaut kādu iejūtību, sapratni. Tā vietā — kā ar aukstu ūdeni aplēja. Tā jau turējos pēdējiem spēkiem. Visa pasaule bija sagriezusies kājām gaisā vienas dienas laikā. Sadusmojos un teicu viņam: ziniet, es gan ticu, ka pamodīsies un atveseļosies!”
“Iesaku veikt video, foto fiksācijas. Citādi viss rezultēsies ar lēmumu, ka konstatēts komunikācijas trūkums ar tuviniekiem par ārstniecības procesu. Nav veikts izskaidrojošais process. Lai konstatētu vēl kaut ko, iztrūkst pierādījumu. Ar to arī viss beigsies. Šī laikam Veselības inspekcijas pārstāvjiem ir kaut kāda universālā atbilde vairumā gadījumu.”
“Diemžēl vecam cilvēkam tikt slimnīcā — ne lielajā, svētku laikā — ir diezgan skumji… Arī mums ir šāda pieredze, tikai maija garajās brīvdienās un citā pilsētā.”
“Tas pats bija Bauskas slimnīcā ar manu omi… Stradiņu slimnīcā bija ok, pārveda uz Bauskas slimnīcu, un arī bija sazāļota visu laiku gulēja… arī nācās cīnīties ar personālu. Veselību jūsu omei!”
“Mums vectēvs bija tāds pats Cēsu slimnīcā — 86 gados, un divu nedēļu laikā slimnīcā nomira.”
“Man arī ir tāda pieredze. Jelgavas slimnīcā vecos cilvēkus sazāļo tā, lai personālam mazāk darba. Pacients atrodas tādā kā letarģiskā miegā — neko nejūt, nesaprot, nekustīgs. Tāda ir viņu prakse pret veciem cilvēkiem.”
