“Viņam taču nav pieredzes, nav bijis pat parlamentārais sekretārs, nezina lietu kārtību!” Pārdomas par jauno premjeru Kulbergu
0
Viņam taču nav darba valdībā pieredzes, nav bijis pat kādas ministrijas parlamentārais sekretārs, nezina lietu kārtību – saka vieni. Vai mums mazums premjeru ir bijis bez iepriekšējas pieredzes? – iebilst citi. Un vai liela jēga no tiem visilgāk ministru krēslus deldējušajiem? – piebalso vēl kāds?
Runa, protams, par Andra Kulberga pretendēšanu uz valdības vadītāja amatu. Kā tad īsti ir ar to pieredzi? Vajag vai varbūt pat kaitīga?
Kādi var būt plusi, ja premjera amatā tiek politiķis bez iepriekšējas pieredzes valdībā? Var ienest jaunu domāšanu un neierastas pieejas. Nav “savārtījies”. Mazāk saistīts ar vecām politiskām vienošanām, grupējumiem, birokrātiju. Sabiedrībai ir pamats cerēt, ka nāks ar pārmaiņām, kā “jauna slota” izmēzīs visu priekšgājēju sastrādāto. Būs svaigs starts pēc nesenajām krīzēm un skandāliem.
Būs tuvāks tautai, brīvāk, nepastarpinātāk komunicēs ar vēlētājiem ārpus politiskās elites. Varbūt būs drosmīgāks reformās, jo nav pieradis pie “tā vienmēr darīts”.
Kādi mīnusi? Var nesaprast valdības aparāta un birokrātijas darbību. Lielāks risks kļūdām krīžu vadībā. Var kļūt atkarīgs no ierēdņiem, padomniekiem vai koalīcijas partneriem (soctīklos tieši saistībā ar Kulberga pieredzes trūkumu manāmas izteiktas bažas, ka intrigās pieredzējusī Jaunā Vienotība viņam var kaitēt). Vēl bažas, ka būs grūtāk ātri izveidot autoritāti ministru – “veco buku” – vidū. Starptautiskajās sarunās sākumā var pietrūkt kontaktu un pieredzes.
Nu, labi. Kādi būtu plusi un mīnusi, ja premjerēšanu uzticētu politiķim ar valdības darba pieredzi? Sāksim ar plusiem. Premjers ar ilggadēju valdības pieredzi saprot, kā praktiski darbojas ministrijas un valsts pārvalde. Parasti pieņem realizējamus lēmumus (vai nepieņem lēmumus, zinot, ka netiks galā ar izpildi). Ir kontakti starptautiski un vietējā politikā. Labāk orientējas koalīciju kompromisos. Var stabilizēt valdības darbu sarežģītā laikā, bet tas nenozīmē, ka kaut ko lietderīgu panākt (te nāk prātā Kariņa valdība iepriekšējās Saeimas laikā ar politiskā pārpratuma miksli koalīcijā).
Mīnusi pieredzējušam valdības vadītājam? Var būt pārāk piesaistīts vecajai sistēmai. Mazāka vēlme pēc radikālām reformām. Sabiedrībai var asociēties ar iepriekšējām problēmām. Nereti uzkrājas politiskie konflikti un “bagāža”. Ja ilgstoši aizsēžas amatā, var sākt dominēt cinisms, augstprātība vai pārlieka piesardzība.
Būtībā tā ir izvēle starp “svaigu enerģiju ar risku” un “pieredzējušu stabilitāti ar inerci”. Taču konkrētajā gadījumā situāciju sarežģī fakts, ka līdz vēlēšanām ir 130 dienas (raksts top 26. maijā). Laiku līdz nākamās Saeimas veidotai valdībai novilkt, neko daudz nedarot, varētu arī Siliņas vadītais demisionējušais Ministru kabinets. Savukārt,
ja veido jaunu valdību, gribētos, lai vismaz steidzamākās lietas izdara – novērš nelietderīgos budžeta tēriņus un sagatavo nākamā gada valsts budžeta projektu bez nodokļu celšanas plāniem, rada sistēmu Latvijas gaisa telpas aizsardzībai, tostarp, novēršot to absurdu, ka drons vispirms nokrīt un tikai pēc tam par to saceļ trauksmi.
Bet! Premjers valdībā nav viens. Ir it kā viņa aicinātu, bet faktiski partiju virzītu ministru kopums (par komandu tā īsti to reti ir pamats saukt, jo parasti katrs velk uz savu pusi nevis vienojas kopīgiem mērķiem). Šajā gadījumā redzam, ka premjers būs jauns, ātri pārmaiņas gribošs, bet ministru amatos – lielā skaitā “tie paši vēži tikai citās kulītēs” ar visām no tā izrietošām sekām.
Kuri ir tie pieredzes čempioni? Māris Kučinskis bijis Ministru prezidents, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs un iekšlietu ministrs. Ja pareizi saskaitīju, kopā valdībā: apmēram 5 gadi 7 mēneši. Rihards Kozlovskis pēdējos 7 gadus 3 mēnešu nepārtraukti un vēl 2 gadus 8 mēnešus iepriekš bijis iekšlietu ministrs. Kopā valdībā apmēram 10 gadus. Uldis Augulis bijis trīs reizes labklājības un divas reizes satiksmes ministrs. Kopā valdībā apmēram 9 gadi.
Nav tie sliktākie piemēri? Jā, varbūt. Kučinska un Auguļa viedokļi par nozarēs darāmo, kā arī, amatos esot, paveiktais un nepaveiktais publiski labāk zināms. Zināmi profesionāļi, par tiem bažu nav. Kozlovskis gan šķiet tā kā paslēpies aiz droši apsargātas ministrijas sienām. Cik viņš varētu būt aktīvs un produktīvs citā ministra amatā – tas lielais jautājums, šķiet, pat arī viņa kolēģiem.
Pārējie? Šos dažus mēnešus līdz vēlēšanām, protams, ka vairāk domās, kā “pazīmēties” vēlētāju priekšā nekā ko reālu padarīt. Var arī paredzēt, ka vislielākās pārmaiņas (vai runāšana par pārmaiņām) var skart nozares, kuras iepriekš pārzināja šajā valdībā neiesaistītie Progresīvie – tos tad visi draudzīgi centīsies padarīt par grēkāžiem, pretī saņemot ne mazāk sulīgus “komplimentus”.
Pozitīvs izņēmums, šķiet, būs ar partijām iepriekš nesaistīts militārais profesionālis aizsardzības ministra amatā. Šajā jomā patlaban nevaram atļauties garu spriedelēšanu, vērtēšanu utt., situācija un tehnoloģijas dinamiski mainās, jāspēj iet laikam līdzi, jāmācās no Ukrainas viss jaunākais un tūdaļ pat jāievieš.
Ko tātad sagaidīt no jaunās valdības? To, ka aktīvāk rosīsies, tas skaidrs. Tāpat arī var paredzēt, ka daudzi runās vien par pamatu likšanu, iestrādnēm nākotnei, jo līdz rezultātam nonākt nevarot uzspēt. Vai būs lielāka jēga par priekšgājējiem? Jā. Bet uz lieliem brīnumiem gan nav laikam ko cerēt.
