Ziemassvētku lielais jautājums ir par mani

“Mana dzīve ir mistērija.” Saruna ar Juri Rubeni 28

Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Kamēr Ķīpsalā stikla olas formā top Integrālās izglītības institūta jaunā mājvieta, tā direktors un vienlaikus meditācijas skolotājs Juris Rubenis nenoguris palīdz ļaudīm rast atbildes uz vaicājumu – kā dzīvot? Vai maz var būt svarīgāks jautājums šaisaulē, ja nu vienīgi – kā būt laimīgam?

LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Ne visi supervaroņi valkā apmetņus”: vīrietis zem Dienvidu tilta aptur satiksmi, lai palīdzētu 33
15 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Morāli kropļi.” Ķirsis skarbi par protestu Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas pasākumā 257
15 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Ošlejs: Latvija ir starp trim valstīm pasaulē, kur prasa būt vakcinētam, lai strādātu. Esam ne tajā labākajā kompānijā…
15 stundas
Lasīt citas ziņas

Jau trešos Ziemassvētkus viņš nekāps Torņakalna baznīcas kancelē un neuzrunās ar svētku dievkalpojuma sprediķi. Kopš atstājis mācītāja amatu Rīgas Lutera draudzē, Juris Rubenis sastopams kādā no garīgo prakšu namiem Ventspils pusē, Lūžņā vai Integrālās izglītības institūta pagaidu mājvietā viesnīcā “Islande” Rīgā. Aizņemts ar kursiem, semināriem, retrītiem jeb meditācijas sesijām, tāpēc sarunai atsaucīgs tikai attālināti.

Vai Integrālās izglītības institūtā jaunajā mājvietā tautai būsit vairāk pieejams? Kopš beidzāt kalpot Torņakalna baznīcā, radies iespaids, ka, strādājot daudz šaurākā lokā, esat pievērsies elites garīgo vajadzību apkalpošanai. Uz Elijas namu Lūžņā jāgaida garā rindā, un tas sasniedzams turīgākiem ļaudīm.

CITI ŠOBRĪD LASA

Katram cilvēkam ir nepieciešams ietvars, kurā darboties, un šis ir man pieejamais, kurā varu un spēju strādāt. Kad Integrālās izglītības institūts tiks uzbūvēts, tur būs daudz plašākas iespējas noturēt pasākumus, nekā tas ir šobrīd, kad darbojamies dažādās pagaidu telpās, tāpēc semināri un retrīti kļūs daudz pieejamāki cilvēkiem, kam tie ir svarīgi.

Patlaban notiek darbi arī Lūžņā pie vecas lielas armijas kazarmas pārbūves, lai retrītos uzņemtu vairāk cilvēku un to rīkošana būtu ērtāka.

Elijas nams ir neliels, vienā pasākumā iespējams uzņemt plus mīnus piecpa­dsmit cilvēku, tāpēc bija ilgstoši jāgaida, lai tur varētu nonākt. Beidzamajos pāris gados lokdauna dēļ tur notikuši tikai daži pasākumi, daudzus rīkojām tiešsaistē.

Kad institūta ēka vērs durvis?

Ja viss labi izdosies, nākamgad vasaras beigās vai rudens sākumā.

Netālu no Elijas nama garīgo prakšu centru “StacijaLV” izveidojis jūsu dēls Filips. Vai seko tēva pēdās?

Visi bērni – arī meita Anna un jaunākais dēls Georgs – ir ļoti dziļi iesaistīti projektos, kas saistās ar garīgajām praksēm. Protams, nav viegli piedzimt bērnam mācītāja ģimenē, jo cilvēki no malas izvirza lielākas un varbūt arī pārspīlētas prasības, viņi atrodas zem zināma spiediena, kas ne vienmēr darbojas konstruktīvi.

Kad bērni vēl bija mazi, ar sievu Ingu norunājām, ka cienīsim viņu izvēles un, ja negribēs, nespiedīsim apmeklēt dievkalpojumus, bet dosim iespēju piedalīties pēc pašu vēlēšanās. Līdzīgi rīkojāmies, kad viņi bija pusaudžu vecumā. Vēlāk, veidojot jau savu dzīvi, viņi, kā ikviens jaunībā, bija vairāk pievērsti ārējās dzīves attīstīšanai.

Garīgums šajā laikā parasti nav prioritāte. Tagad, kad pašiem ir starp 35 un 40 gadiem, zaļā jaunība garām, savi bērni un dzīves pieredze, garīgās prakses jautājumi kļuvuši par nepieciešamību. Viņi ir varējuši pieņemt savus lēmumus, arī piedzīvot to sekas, izmest dažus lokus savā dzīvē un paši nonākt pie šādas izvēles, un par to ir lielākais prieks!

Vai darbojaties kopā?

Darbojamies kopīgi un atbalstām cits citu. Plānojam mūsu nākotni, kādā veidā varētu garīgās prakses padarīt maksimāli pieejamas. Tas ir liels un nozīmīgs temats, pie kura jauni cilvēki ar mūsdienīgu pieredzi var būt ļoti noderīgi.

Jaunākajā grāmatā “Starp divām bezgalībām” atklāti stāstāt par savām attiecībām ar tēvu, kas bijusi visai skarba pieredze viņa alkoholisma dēļ. Bieži vien bērniem jau pieaugušā vecumā ir grūti piedot vecāku audzināšanas kļūdas, kur nu vēl alkohola lietošanu! Kā bija jums, un vai ir padoms citiem?

Viens no grāmatas mērķiem bija pastāstīt, ka katram no mums ir sava sarežģītā pagātne, dzīves tapšanas stāsts, ar kuru jāizskaidrojas un jāizlīdzinās.

Ja pagātni ignorējam, iekšējais spiediens tikai kāpinās un kļūst bīstami eksplozīvs, kas izpaužas mūsu uzvedībā. Kļūstam tikai slimāki, tāpēc kādā brīdī ir svarīgi uzdrīkstēties atgriezties pie dažiem neatrisinātiem jautājumiem vai nedziedinātiem ievainojumiem, un nereti cilvēkam drosme tam rodas tikai dzīves vidū.

Man bija ap četrdesmit, kad beidzot saņēmu dūšu sākt to pa īstam risināt. Izrunāties ar tēvu nevarēju, jo viņš bija nomiris laikā, kad vēl nepratu uzdot jautājumus, kurus vaicātu šobrīd. Vecāki ir daļa no mums, viņi turpina dzīvot katrā no mums visu mūžu, tāpēc dialogs ir iespējams ikvienā dzīves posmā, arī tad, ja viņi ir mūžībā.

Mans piedošanas ceļš nelīdzinājās vieglai pastaigai, tas bija grūts iekšējās izskaidrošanās process, taču, ja uzdrīksties atrisināt šo tēmu līdz galam, tas palīdz noņemt dažu neredzamu nastu no saviem pleciem, kas ļauj staigāt taisnāk un dzīvot brīvāku dzīvi.

Galu galā tas man palīdzēja aptvert, ka bērnības grūtības bija viens no iemesliem manas dzīves svarīgām atskārsmēm un personiskai izaugsmei. Tas ir lielais dzīves paradokss, ka vērtība tajā galu galā ir visam. Taču pie šīs atziņas katram jānonāk pašam.

Visi vecāki ir pieļāvuši kādas kļūdas un parasti ne jau apzinātas ļaunprātības dēļ, bet tāpēc ka citādi nemācēja. Mūsdienās pazīstam daudz labu instrumentu, kas palīdz saprast cilvēka izaugsmi un audzināt savus bērnus gudrāk. Mūsu vecākiem tādu nebija pirms 50 gadiem. Neko dižu tolaik nevarēja izlasīt, ko nozīmē būt tēvam vai mātei.

Cilvēki audzināja savus bērnus, sekojot savā bērnībā nokopētajai pieredzei. Tagad mums ir citas iespējas – varam atrisināt arī ļoti samudžinātas situācijas, tikai vajadzīga pacietība un noteikta gatavība. Tas gan nenozīmē, ka visi šīs iespējas izmanto.

Vai cilvēki joprojām pie jums nāk kā pie mācītāja?

Manuprāt, laba garīdznieka uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem dzīvot šī vārda plašā nozīmē, to es turpinu darīt arī šobrīd. Manas dzīves izjūtā nekas nav mainījies.

Manā izpratnē izšķirošā nav pozīcija vai amata nosaukums, bet pieredze, ar kuru dalīties. Varam pārstāstīt citu sarakstītu grāmatu gudrības, kā darām jaunībā, bet kādā brīdī aptveram, ka tas nav īsti jēdzīgi – stāstīt kaut ko, kas noticis citu cilvēku dzīvē.

Kā meditācijas skolotājs vēlos palīdzēt katram apgūt noteiktas iemaņas, lai katrs spētu doties pats savā iekšējā ceļojumā un piedzīvot tieši to, kas jāpiedzīvo. Cilvēki var būt izlasījuši daudzas grāmatas, bet neprast dzīvot vai veidot attiecības. Lielais jautājums ir – kā zināšanas pārvērst praktiskā enerģijā, kas patiešām maina mūsu dzīvi?

Tāpēc, manuprāt, agrāk vai vēlāk sākam meklēt praksi, kas mūs varētu mainīt, paplašināt perspektīvu, uzmanības struktūru un palīdzēt nonākt pie savām atbildēm. Ja varam to nodot otram cilvēkam, galveno esam iedevuši.

Vai kovida laikā ir mainījušies jautājumi, ko ļaudis jums uzdod?

Jautājumi nav mainījušies, jo pandēmija pati par sevi neko nerada. Krīze ir tāds trigeris jeb rīks, kas iekustina, padara dažas lietas redzamākas un akūtākas. Cilvēki saka – krīze izjauca mūsu attiecības!

Taču tā neko neizjauca, tikai pēkšņi bija jāpavada laiks kopā daudz vairāk un intensīvāk vienā telpā ar otru cilvēku, un krīze atklāja kaut ko, kas, iespējams, jau bija noticis pēdējos gados, bet ko negribējās redzēt.

Krīze norāva priekškaru un parādīja arī mūsu sabiedrības šķērsgriezumu, kādā attīstības stadijā atrodamies. Bijām iedomājušies, ka esam tikuši tālāk, bet izrādās, ka tepat vien mīņājamies un pārmaiņu procesi bijuši daudz lēnāki.

Redzam, cik viegli manipulēt ar cilvēkiem, kuriem vajag vienkāršas atbildes, ka ir cilvēki, kuriem jebkura sazvērestība teorija liksies simpātiskāka nekā racionāls skaidrojums. Taču mans aicinājums ir ne tik daudz vērtēt citus, kā palūkoties uz sevi – vai pats esmu adekvāts, vai mani apmierina veids, kā reaģēju, vai arī jūtu sevī būtiskus trūkumus?

Daudz konfliktu sabiedrībā rodas tāpēc, ka visos ir degmateriāls, bet, ja katrā no mums būtu mazāk neiecietības un vairāk harmonijas, visa sabiedrība no tā iegūtu.

Vai kāds arī pajautā – Rubeņa kungs, vai man potēties vai – ne?

Ja kāds jautā, pastāstu savas sajūtas un pārdomas, kāpēc es pieņēmu lēmumu vakcinēties. Ir ļoti sarežģīti mēģināt pierunāt vai piespiest cilvēku darīt kaut ko, ko viņš nevēlas vai no kā baidās.

Mēs vispār par daudz ko šajā dzīvē varam tikai pastāstīt, kā to jūtam un redzam paši. Un tas nenozīmē, ka manas atbildes der visiem cilvēkiem, tajā skaitā arī šajā jautājumā.

Un tomēr daudziem var palīdzēt tā saucamo viedokļu līderu domas vai piemērs.

Ja mēs gaidām viedokļu līderus, lai kādā jautājumā pieņemtu lēmumu, tad faktiski dzirdēsim vismaz divas versijas. Šad un tad internetā palasu vācu avīzes, jo man ir dziļas biogrāfiskas saites ar Vāciju, un tur notiek tieši tāpat. Dažādi viedokļu līderi, autoritatīvi cilvēki uzstājas ar vienu vai otru pozīciju.

Mans aicinājums ir padomāt, vai dažkārt par daudz nedeleģējam svarīgu lēmumu pieņemšanu citiem? Tas ir ļoti riskanti paļauties uz jau pieminētajiem viedokļu līderiem, valdošajiem vējiem vai virzieniem.

Varbūt ir dažas lietas, kur tas nav bīstami, bet būtu ļoti labi vingrināties pieņemt lēmumus pašiem, sevišķi, ja tie ir nopietni un nozīmīgi. Tas, protams, prasa laiku un iedziļināšanos.

Bet tā ir arī jūsu klientūra, kas nāk pēc palīdzības kādā dzīves posmā. Turklāt Latvijā arvien populārāk ir uzmeklēt psihologu, kas parāda, ka cilvēki kļūst vairāk atkarīgi no citiem, jo vieni nespēj tikt galā ar savu dzīvi.

Vispirms es gribētu sacīt, ka grūtā brīdī meklēt kompetentu palīdzību ir stipra, nevis vāja cilvēka pazīme. Protams, būtu mazliet jāpārdomā par to, kur tu meklē atbalstu.

Piederu pie paaudzes, kas audzināti tā, ka ar visu jātiek galā pašam, jātur mēle aiz zobiem un par problēmām nav jārunā, citādi tevi uzskatīs par lūzeri, jo tikai kaut kādi ļenganie iet pie psihologiem, īstie cilvēki ar sevi tiek paši galā.

Sevišķi tā tika audzināti vīrieši. Rezultātā vīrieši nodzeras, viņu vidū pašnāvību ir daudzreiz vairāk nekā sievietēm. Daudzi joprojām baidās runāt par savu dzīvi. Ja cilvēki šodien izmanto kvalificētu palīdzību, tā ir lieliska lieta, jo prasa drosmi!

Gandrīz vienmēr tas ir pirmais solis pretī savas dzīves ieraudzīšanai plašākā kontekstā un labā nozīmē nostāties uz savām kājām.

Pirms sarunas ar jums nejauši nopirku žurnālu ar smaidīgu Viju Kilbloku uz vāka, kur sarunā viņa stāsta, ka beidzot atradusi laimīgas dzīves formulu – veģetārismu un kustības. Pieminu tāpēc, ka savulaik apmeklējusi arī Elijas namu. Kilbloku neapspriedīsim, taču, vai piemērs nevedina domāt, ka bieži vien cilvēku labsajūtai traucē it kā elementāras lietas – par daudz vai neveselīgs ēdiens, slinkums kustēties un uzturēt formā savu fizisko ķermeni?

Tas kādreiz ir brīnišķīgs sākums – iemācīties smalkāk uztvert pašam savu ķermeni, draudzēties ar to, kas nemaz nav tik vienkārši, domāju, ka liela daļa cilvēku to nemaz neprot darīt.

Mēs katrs varam sākt no kādas citas vietas, tāpēc ir jāreaģē uz cilvēka konkrēto vajadzību. Dažiem dzīvi vajag sakārtot, bet dažiem tieši otrādi – vislabākā palīdzība būtu izjaukt veco kārtību līdz pamatiem!

Savulaik kristietība cilvēkiem stiprināja garīgos pamatus, sniedza atbildes, taču tagad tās loma arvien mazinās. Ko likt vietā?

Kas tad bija viens no būtiskajiem baznīcas uzdevumiem labā nozīmē? Iedvesmot cilvēku augt un būt jēgpilnā, kritiski draudzīgā dialogā ar sevi un pasauli. Ja dziļāk ieskatīsimies, piemēram, grēksūdzē, kas gan parasti nesaistās ar pozitīvām asociācijām, redzam, ka pēc būtības tā ir divu cilvēku saruna lielākas realitātes priekšā.

Dziedinoša saruna ir universāls pamatprincips. Nereti varbūt mainās formas, kā mēs to izpaužam, vai vārdu krājums, ko lietojam, bet pamatā tā ir saruna par vienu un to pašu jautājumu – ko nozīmē būt dzīvam un dzīvot šajā pasaulē?

Vai jums pašam sev ir atbilde?

Nav tā, ka viena atrasta atbilde derēs visu mūžu. Mana atbilde šobrīd – būt dzīvam nozīmē piedalīties pasaulē ar visām prasmēm, ko Dievs devis, un attīstīt tās, lai varētu pasaulei kalpot.

Kāds vācu teologs ir skaisti sacījis, ka tas palīdz atrast vietu, kur tavas dziļākās ilgas sastopas ar pasaules visbūtiskākajām vajadzībām. Šo punktu mēs intuitīvi meklējam, un tas katram ir citā vietā. Dzīve ir noslēpums. Tas ir visperfektākais apzīmējums, jo dziļākajā nozīmē mēs ļoti, ļoti maz to saprotam.

Jā, mums ir kaut kādas tehniskas un pagaidu atbildes, mūsu rīcībā ir lieli atklāsmes teksti, kurus pierakstījuši cilvēki, kas ir piedzīvojuši kaut ko vairāk. Šie teksti ir jāinterpretē, tam vajadzīga mūsu pieredze, ja tās trūkst, tos varam interpretēt nepareizi vai pretēji to nozīmei.

Tas viss mums ir, bet, godīgi sakot, mana dzīve ir mistērija, noslēpums. Manī ir tā pati bezgalība, ko redzu, kad palūkojos naksnīgajās decembra debesīs. Mēs pat tīri fiziski dzīvojam bezgalīgā, nesaprotamā telpā, kur jautājumu ir vairāk nekā atbilžu.

Tāda pati telpa atrodas katrā cilvēkā, līdz ar to iegūstam labu mērogu, veselīgu pazemību, kas atgādina – lai cik pašapzinīgs jūties, var gadīties, ka kaut ko nezini. Un, iespējams, tu ļoti daudz ko nezini. Tu dzīvo ļoti sarežģītā pasaulē, kura nav līdz galam iekļaujama kādā tabulā.

Šogad kā pirmais saņēmāt Valstiskuma balvu. Vai nav bažu, ka pēdējā laikā mūsu valsts pamati vairāk tiek drupināti gan no ārpuses, gan arī iekšienes?

Šā gada laikā esam piedzīvojuši šoku, skatoties uz pašām stabilākajām pasaules valstīm, kā tās kādā brīdī sašūpojās kā vēja pūsts stiebriņš, un tu apjēdz – paga, paga, bet izrādās, ka arī šie pīlāri varētu vienkārši sašķiebties vai sagāzties.

Valstiskums, tā ietvara uzturēšana nepārtraukti prasa jaunu, dziļāku sadarbības formu atklāšanu starp cilvēkiem, tiltus, dialogus un sarunas. Kur izpaliek dialogs, to aizvieto lamāšanās, un nonākam uz ļoti trausla ledus.

Daudzas valstis un impērijas neviens nesagrāva no ārpuses, tās sagāzās no iekšpuses. Katrai valstij ir arī ārējie pretinieki, bet tie nav tik bīstami kā sabiedrības iekšējā veselība, un tas nozīmē, ka katrai paaudzei tā jāmeklē no jauna.

Turklāt nākamās paaudzes nevar dzīvot uz iepriekšējo lauriem. Piemērs ir Rietumeiropa – tik izmocīta pēc kariem, ka likās pašsaprotami – vairs nekādu karu, bet paiet 70 gadi, nāk paaudzes, kas nezina, ko nozīmē karš, un pēkšņi vecie apdraudējumi atgriežas.

Visiem tiem cilvēkiem, kuri uzbrūk valstij, vienmēr jāatgādina, lai cik nepilnīga varbūt ir mūsu valsts, ticiet man, jūs jutīsities daudz sliktāk, ja tās nebūs. Jautājums, kādā formā dziedināt kaites, kas piemīt ne tikai mūsu, bet katrai valstij, lai to neizpostītu? Un sakiet, kur tad ir tās ideālās valstis?

Varam gribēt daudz ko labāku, bet esam neliels iedzīvotāju skaits, kas apdzīvojam lielu teritoriju. Kad ciemos atbrauc draugi no Šveices, viņi jautā, kā ar diviem miljoniem iedzīvotāju spējam uzturēt tik lielu ceļu infrastruktūru?

Šveices platība ir par trešdaļu mazāka, bet iedzīvotāju skaitā tā mūs pārspēj apmēram četras reizes. Tādi ir mūsu resursi, un citu nav. Un mums jāsaprot maksimālais, ko varam gribēt un kā to izbalansēt, kas prasa atbildīgu domāšanu.

Vajadzīgs dziedinošs reālisms un sapratne, ka nauda nekrīt no gaisa! Varam atrast mazliet labāku veidu, kā to pārdalīt, bet nevaram atrast fantastiskus veidus, kā eiro audzēt kokos.

Nāk Ziemassvētki, kad viens otram vēlam prieku un laimi, bet cik laimīgs var justies cilvēks, kad katru dienu dzirdi par simtiem saslimušiem, desmitiem mirušiem Latvijā, un pasaulē tie jau ir daudzi miljoni.

Ko mēs katrs domājam, sakot vārdu “laime”? Vai laimīgam nozīmē peldēt labsajūtas mākonī, nejust apkārtējās pasaules ciešanas, kuras bija arī pirms pandēmijas? Bērni mirst badā, pasaule tiek piesārņota līdz vājprātam, Eiropas upēs atrod vismaz piecu veidu medikamentus… Vai būt laimīgam nozīmē to vienkārši neredzēt?

Varbūt tieši otrādi – Ziemassvētki mudina atvērt sirdi un jautāt, ko tu vari darīt, lai šajā sarežģītajā pasaulē mēs varētu justies labāk. Viena vienkārša metode ir tāda – ja palīdzēsi kaut vienam cilvēkam justies labāk, arī pats sajutīsies labāk.

Bet ir arī trešā iespēja. Dantes slavenā “Dievišķā komēdija” sākas ar teikumu, ka savas dzīves vidū atjēdzos viens pats tumša meža biezoknī. Dante apraksta sava veida metaforisku metodi, ka vispirms ir jānokļūst ellē un tad caur šķīstītavu var nonākt debesīs.

Citiem vārdiem, ja vēlies kaut ko dziļu, plašu, augstu un skaistu, tev vispirms jānokāpj, kur negribi, jāierauga un jārisina tas, ko negribi, lai nonāktu debesīs, kas ir simbols maksimālajai perspektīvai un brīvībai. Neatkarīgi no tā, kā atbilstoši mūsu pasaules uzskatam interpretējam šīs debess un elles metaforas, tās ir ļoti jaudīgas.

Dzīves pirmajā daļā protam radīt paši savu elli, kur mūsu pagrabos uzkrājas un gaida visas neatrisinātās, pusdziedinātās, ignorētās lietas. Un arī cilvēce to pratusi radīt – gribu būt patērētājs, gribu jaunas lietas, negribu domāt, kas notiek ar plastmasu, bet Klusā okeāna vidū jau ir plastmasas atkritumu sala Vācijas izmērā!

Ražotāji joprojām lietas iepako trijos polietilēnos. Kāpēc mēs tādas pērkam, kāpēc nepieprasām viņiem, lai nepako plastmasā, bet kaut vai brūnā, pārstrādātā papīrā? Esam pratuši radīt gan individuālo, gan sociālo elli!

Ja gribi Ziemassvētkos prieku un mieru, uzdrīksties konfrontēties ar to un meklēt risinājumu, kas, iespējams, būs labākais veids, kā iegūt nevis fiktīvu, bet patiesu mieru.

Daudzi cilvēki gribētu, lai Ziemassvētku laiks viņiem uztur ilūziju, kura pamatojas uz meliem, vēlēšanos neredzēt un nejust. Lūdzu, apkalpojiet šo mūsu vajadzību nejust, neredzēt, bet vienlaikus justies ļoti labi! Bet varbūt nevajag justies labi?

Un ko darīt ar sirsnīgo stāstu par Jēzus bērniņa atnākšanu?

No Jēzus piedzimšanas notikuma esam uztaisījuši saldu idillīti ar Bētlemīti, kas būtībā ir baisa dzīves drāma! Romas ķeizars grib sastādīt jaunus nodokļu maksātāju sarakstus, un cilvēkiem jādodas uz pilsētu, kur katrs ir piedzimis, un jāreģistrējas, un nevienu neinteresē, esi vai neesi grūtniece – celies un ej.

Bētlemē nav kur apmesties, tikai kūtī, kas tolaik bija ierīkotas alās, un tur notiek dzemdības. Nav tur nekāda salduma, taču caur visu šo ārēji it kā bezcerīgo notikumu pasaulē ienāk kaut kas liels. Šādā nozīmē tas ir tik aktuāli! Tāpēc Ziemassvētki ir arī mazliet uztraucoši, jo neapkalpo mūsu vajadzību pēc sakārtotas dzīves fasādes.

Tie ir svētki, kas saka – jā, pasaule vienmēr ir drāmu pilna, bet tas netraucē nonākt pie kaut kā lielāka. Un tas nav stāsts tikai par to, kas piedzima pirms diviem tūkstošiem gadu, bet par to, vai tevī šobrīd ir brīva kāda vietiņa, kurā piedzimt kaut kam jaunam un lielākam par tevi? Un cik lielā mērā esi gatavs redzēt šo izaicinājumu?

Ziemassvētku lielais jautājums ir par mani. Ap to visi Ziemassvētki, lai kādos laikos svinēti, arī griežas.

Vizītkarte

Juris Rubenis

teoloģijas doktors, meditācijas skolotājs

• Rīgas 31. vidusskolas un Tirdzniecības tehnikuma Pārtikas prečzinības nodaļas absolvents.

• 1983. gadā pabeidzis mācības Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Teoloģijas seminārā, kalpoja Liepājas Lutera un Rīgas Lutera draudzē.

• Viens no Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes atjaunotājiem un pirmajiem lektoriem.

• 1982. gadā pievienojās septiņu luterāņu mācītāju grupai, kas nostājās opozīcijā tālaika LELB vadībai, viens no 1987. gadā izveidotās kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” dibinātājiem.

• Viens no Latvijas Tautas frontes dibinātājiem un tās pirmajiem valdes locekļiem.

• 2009. gadā nodibināja meditācijas centru “Elijas nams”, kurā vada seminārus un meditācijas retrītus.

SAISTĪTIE RAKSTI

• 2011. gadā Cīrihē absolvēja Lasāla Kontemplācijas skolu “Via integralis” un tika ordinēts par kontemplācijas/meditācijas skolotāju.

• 2018. gada februārī iesniedza atlūgumu un atstāja mācītāja darbu LELB.

• Integrālās izglītības institūta dibinātājs, direktors un kontemplācijas/meditācijas skolotājs, vada kursus, seminārus, meditācijas retrītus.

• Vairāk nekā 20 grāmatu un 500 publikāciju autors un līdzautors.

• Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks un Atzinības krusta lielvirsnieks.

• Šogad pirmais saņēma “4. maija Deklarācijas kluba” dibināto Valstiskuma balvu.

• Laulībā ar Ingu Rubeni, ģimenē trīs pieauguši bērni.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Ne visi supervaroņi valkā apmetņus”: vīrietis zem Dienvidu tilta aptur satiksmi, lai palīdzētu 33
15 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Morāli kropļi.” Ķirsis skarbi par protestu Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas pasākumā 257
15 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Ošlejs: Latvija ir starp trim valstīm pasaulē, kur prasa būt vakcinētam, lai strādātu. Esam ne tajā labākajā kompānijā…
15 stundas
KS
Kristīne Stepiņa
Ziņas
Katrs iedzīvotājs saņems uzreiz samazinātu rēķinu jau automātiski – viss, kas jāzina par valsts atbalstu energokrīzē 87
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. “Es tā īsti nevienu no viņām neatceros…”: rokmūziķis Ainars Virga atklāti par vienas nakts romāniem slavas “ziedu laikos” 1
14 stundas
Lasīt citas ziņas
LE
LETA
Ziņas
Diennaktī atklājot gandrīz 6000 jaunus Covid-19 gadījumus, atkal pārspēts līdzšinējais rekords 34
7 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Pastāv risks, ka daudzi skolēni “izkritīs” no mācībām un nepabeigs skolu!” Plāno četrkāršot centralizētā eksāmena nokārtošanai nepieciešamo vērtējumu
11 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Skumja ziņa: mūžībā devies iemīļotais un talantīgais latviešu aktieris Arnis Līcītis
4 stundas
LE
LETA
Ziņas
Uz autoceļa “Via Baltica” Lietuvā pie Polijas robežas snigšanas un avāriju dēļ paralizēta satiksme 55 kilometru garā posmā 7
10 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Skumja ziņa: mūžībā devies iemīļotais un talantīgais latviešu aktieris Arnis Līcītis
23:23
LE
LETA
Ziņas
Igaunijas prezidents: NATO atgriešanās 1997.gadā nav iedomājama 3
23:10
LE
LETA
Ziņas
Globālajā pandēmijā inficēšanās un nāves gadījumu skaits aug, bet ir palēnināšanās zīmes
22:41
LA
LA.LV
Ziņas
Ošlejs: Latvija ir starp trim valstīm pasaulē, kur prasa būt vakcinētam, lai strādātu. Esam ne tajā labākajā kompānijā…
15 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Ne visi supervaroņi valkā apmetņus”: vīrietis zem Dienvidu tilta aptur satiksmi, lai palīdzētu 33
15 stundas
LE
LETA
Ziņas
Latvijā aizvien augstāka mirstība ar diagnosticētu Covid-19 nekā vidēji Eiropā
11 stundas
GN
Gints Narogs
Ziņas
Naktī tuksnesī rakties smiltīs: pēc 10 gadu pārtraukuma Dakārā atgriežas arī mūsu braucējs
8 stundas
LE
LETA
Ziņas
Latvijā piektdienas rītā no ceļa nobraukuši trīs satiksmes autobusi 13
13 stundas
LE
LETA
Ziņas
Iedzīvotāji iebilst pret “Rimi” tirdzniecības centra būvniecību Ikšķiles vēsturiskajā centrā 25
10 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. “Es tā īsti nevienu no viņām neatceros…”: rokmūziķis Ainars Virga atklāti par vienas nakts romāniem slavas “ziedu laikos” 1
14 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Morāli kropļi.” Ķirsis skarbi par protestu Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas pasākumā 257
15 stundas
AC
Arta Ciša
Praktiski
Ziemas miegs? Tikai ne centīgam dārzniekam!
14 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Kauguros spēcīgais vējš norāvis dzīvojamās mājas jumtu
14 stundas
LE
LETA
Ziņas
Uz automašīnām uzkrituši koki, vējš atrāvis jumtu skārda gabalus. Vējš lielākos postījumus nodarījis Kurzemē 4
17 stundas
LE
LETA
Ziņas
Polijā reģistrēts jauns Covid-19 gadījumu rekords
11 stundas
EL
Egils Līcītis
Ziņas
Ak vai, cik zemu kritis buldozers, ka tam jāvelkas uz veikalu bez sertifikāta un jātirda apsargs, lai ielaiž šopingā. Egila Līcīša feļetons
14 stundas
Izcili gardas kotletītes rīvmaizē: bez gaļas!
13 stundas
SD
Sandra Dieziņa
Ziņas
Cilvēki domā par ilgtspēju, savu veselību, mieru! Trešdaļa pilsētnieku gatavi pārcelties uz dzīvi laukos 33
20 stundas
AL
Anda Līce
Ziņas
Anda Līce: Piedzīvojam aizvien jaunas prāta aptumsuma izpausmes 48
20 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Pārsteigums. Putins ir krietni sliktāks, nekā mēs iztēlojāmies.” Navaļnija komanda publicē “Putina pils” fotogrāfijas 58
19 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Štokenbergs: Vientuļi ļaudis bez bērniem ir pesimistiskāki par saviem nākotnes ienākumiem 34
21 stundas
KS
Kristīne Stepiņa
Ziņas
Katrs iedzīvotājs saņems uzreiz samazinātu rēķinu jau automātiski – viss, kas jāzina par valsts atbalstu energokrīzē 87
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
Uz Liepājas šosejas avarējis satiksmes autobuss; ir cietušie 28
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. “Man likās, ka viņš ir apsēsts ar dēmoniem”: pēc dažu dienu padzīvošanas kopā ar aktieri Imantu Stradu saka Amuna Davis
15 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Daudzbērnu ģimenes tiešām sliktākā stāvoklī nekā pensionāri?” Soctīklotāji neizpratnē par valsts pabalstiem rēķinu nomaksāšanai 268
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. “Es negāju pa kreisi, es meklēju mierinājumu!”: dziedātājas Elīnas Gluzunovas bijušais dzīvesbiedrs Artjoms atzīst, ka kopdzīves laikā viņu krāpis 37
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Maģiskās eņģeļu stundas no no 22. līdz 28. janvārim: kādas vēlmes piepildīsies?
14 stundas