Pasaulē
Eiropa

1000 eiro mēnesī ikvienam? Vācijā grib ieviest cilvēka cienīgas dzīves minimumu bez jebkādiem nosacījumiem 16


Brīvprātīgie 29. maijā Berlīnē, 17. jūnija ielā, izvietoja milzīgu baneri ar uzrakstu: “Ko tu darītu, ja par taviem ienākumiem parūpētos?”
Brīvprātīgie 29. maijā Berlīnē, 17. jūnija ielā, izvietoja milzīgu baneri ar uzrakstu: “Ko tu darītu, ja par taviem ienākumiem parūpētos?”
Foto – EPA/LETA

Lai gan Mihaels Fīlšs jau sešpadsmito gadu ir oficiāls bezdarbnieks, darba viņam netrūkst. Piecdesmit vienu gadu vecā berlīnieša kalendārs saplānots ne vien pa dienām, bet pat stundām. Tikšanās, pasākumi, demonstrācijas, diskusijas. M. Fīlšs vada sabiedrisku kustību, veido interneta vietni, sniedz intervijas TV raidījumiem. Tas ar vienu mērķi: panākt, lai Vācijā tiktu ieviests beznosacījuma ienākums ikvienam. Summa varētu būt 1000 eiro mēnesī, varbūt vairāk. Precīzs apmērs neesot būtisks un atkarīgs no finansēšanas modeļa, skaidro Fīlšs: “Galvenais, lai summa būtu tāda, ka nodrošinātu cilvēka cienīgas dzīves minimumu un ikvienam tiktu izmaksāta bez jebkādiem papildu nosacījumiem. Vienīgais nosacījums: eksistence uz šīs pasaules.”

Piekritēju skaits aug

Šo ideju, kas pirmajā acu uzmetienā izklausās tik sapņaina, ka drīzāk derētu par kāda utopiska romāna tēmu, nav izgudrojis M. ­Fīlšs. Viņa vadītā kustība par beznosacījuma ienākuma ieviešanu ir viena no vairākām līdzīgām, kādas jau gadiem ilgi darbojas Vācijā. To piekritēju pulks sevišķi sāka augt divtūkstošo gadu vidū, kad toreizējā kanclera Gerharda Šrēdera vadībā spēkā stājās bezdarbniekiem un mazatalgotiem darbiniekiem sāpīgas darba tirgus reformas. Pirms iepriekšējām parlamenta vēlēšanām 2013. gadā šo ideju gluži nopietni apsprieda arī politiķi – patlaban opozīcijā esošā Zaļo partija un kreisie.

Tomēr svaigu elpu priekšlikums atkal ieguvis šogad. Vispirms impulsu deva Somijas valdības lēmums 2017. gadā sākt beznosacījuma pamatienākuma pilotprojektu, 2000 nejauši izraudzītiem iedzīvotājiem piešķirot 560 eiro mēnesī. Kā pētījumu objektu plānots šai grupai pretstatīt citus 2000 cilvēkus, kuriem šāda ienākuma nav, tā salīdzinot reakcijas.

Otrs notikums bija jūnijā Šveicē sarīkotais referendums par 2250 eiro ikmēneša maksājumu ikvienam. Tas gan beidzās ar negatīvu rezultātu. Iedvesmojoties no Šveices piemēra, pagājušajā nedēļā Minhenē nodibināta jauna politiskā partija, kas parlamenta vēlēšanās nākamgad startēs ar vienu vienīgu saukli: ieviest beznosacījuma ienākumu Vācijā.

Ne tikai bezdarbnieki un zemu atalgoto darbu strādnieki ir idejas aizstāvju rindās. Pazīstamākais aģitētājs par beznosacījuma pamatienākumu Vācijā ir veikalu ķēdes “dm” dibinātājs un līdzīpašnieks Gecs Volfgangs Verners. Viņam pašam šāds ienākums noteikti nebūtu vajadzīgs, jo pēc personīgā finansiālā stāvokļa Verners ir miljardieris. Taču, viņaprāt, tas nepieciešams visai sabiedrībai. Garantēts pamatienākums ikvienam ne tikai nodrošinātu taisnīgumu – bez tā mūsdienās ekonomika nemaz vairs ilgi nespēs pastāvēt, uzskata Verners.

Kur paliek labumi?

“Mēs dzīvojam totālā ārējās apgādes sabiedrībā,” tā Verners uzsver savā grāmatā “Ienākums ikvienam”. Naturālā saimniecība vairs nav iespējama, “savs zemes pleķītis” kā brīva cilvēka materiālās eksistences pamats pieder tālai pagātnei. Itin viss, kas vajadzīgs eksistencei, nopērkams tikai par naudu, turklāt allaž ir kāda cita – citu darbinieku vai mašīnu – saražots. Arī ikviena cilvēka darbs mūsdienu ekonomikā vienmēr ir “darbs priekš citiem”, nevis “pašam priekš sevis”. Tādēļ Verners piedāvā apgriezt kājām gaisā gadsimtiem pastāvējušo darba morāli. Proti, nevis darbs ir priekšnosacījums, lai saņemtu ienākumus, bet gan ienākumi nepieciešami, lai vispār varētu strādāt. Vajadzīgs apģērbs, pārtika, izglītība, dzīvesvieta.

Otrkārt, pētījumi rāda, ka iedzīvotāji ne mazākos apmēros strādā arī neapmaksātu darbu: kā brīvprātīgie organizācijās, rīkojot kultūras pasākumus, audzinot bērnus, kopjot slimus tuviniekus. Bez šā darba ieguldījuma šodienas sabiedrība būtu citāda, nekā tā ir.

Viena no Vācijas kustībām pamatienākuma ieviešanai “grundeinkommen.de” nepieciešamību formulē arī šādi: “Ir absurdi, ka, par spīti tam, ka darba produktivitāte gadu gaitā pieaug, preču daudzums palielinās un to saražošanai automatizācijas dēļ jāpieliek arvien mazāk pūļu, arvien vairāk cilvēku nonāk materiālā un finansiālā nedrošībā. ” Citiem vārdiem: kur paliek labumi, ko nodrošina tehnoloģiskais progress?

Sociālā sistēma aizskarot cilvēktiesības

Otrkārt, labumi ne tikai “pazūd”, bet arī apdraud to radītājus – pašus strādājošos. Piemēram, nesen klajā laistajā bankas “ING-Diba” pētījumā secināts, ka turpmākajos gados un gadu desmitos vairāk nekā pusi šobrīd Vācijā strādājošo varētu aizstāt automatizētas mašīnas un programmatūra. Apgūt jaunus amatus darbu zaudējušajiem nebūs jēgas, jo tik daudz darbinieku nevajadzēs arī augstāk kvalificētos amatos.

No tā izriet divi paradoksi: no vienas puses, automatizācija, ietaupot darbaspēka resursus, padarīs sabiedrību arvien bagātāku. No otras – miljoniem cilvēku draud nabadzība, jo nebūs darba un līdz ar to cilvēka cienīgu ienākumu neatkarīgi no spējām un izglītības līmeņa, turklāt viņi paši pie tā nebūs vainojami.

Protams, jau šobrīd valsts bezdarbniekiem vai zemo algu saņēmējiem garantē sociālos pabalstus. Taču šī sistēma ir novecojusi un mūsdienu veidolā cilvēktiesības aizskaroša, spriež Mihaels Fīlšs. Ilgstošajiem bezdarbniekiem jāpilda pazemojoši institūciju norādījumi, jāatsakās no uzkrājumiem, jāpacieš negaidīti ierēdņu apmeklējumi mājās, jāpieņem darba piedāvājumi, kas neatbilst viņu kvalifikācijai un interesēm. Citādi draud sankcijas un pabalsta samazināšana. Tā valsts pārkāpjot Vācijas Satversmē nostiprinātās personības tiesības uz brīvu attīstību, brīvu profesijas un darbavietas izvēli un spaidu darbu aizliegumu. “Būtībā beznosacījuma ienākums nozīmētu modernizēt veidu, kā tiek aizsargātas cilvēka pamattiesības,” skaidro Fīlšs, “mums jādara cilvēkiem zināms, ka viņiem šādas tiesības ir un ka viņi tiek apkrāpti.”

Taču kāpēc šāds ienākums būtu jāizmaksā visiem – arī tiem, kuriem ir labi atalgots darbs un kuri necieš no nabadzības? Tas ir šīs idejas kodols: panākt, ka neviens vairs nav spiests atrasties pazemojošā lūdzēja statusā krīzes situācijā un iegūst īstu personīgo brīvību. Vēloties pelnīt vairāk par minimālo ienākumu, cilvēki izvēlēsies tikai tādu darbu, kas pašiem sagādā gandarījumu. Tā paaugstinātos radošums un produktivitāte, ilgtermiņā ekonomikai sniedzot milzu ieguvumu. Savukārt netīkamajās profesijās vai nu darba devēji būs spiesti palielināt algas, vai arī tās pilnībā automatizēt.

Vai kāds vēl būs ar mieru strādāt?

Pirmais jautājums, kuru uzdod skeptiķi, – kas šo paradīzi finansēs? “Šis jautājums vispār nav svarīgs,” uzskata Verners. Īstais jautājums esot: “Vai sabiedrība ir spējīga nodrošināt tik daudz preču un pakalpojumu, lai 82 miljoni Vācijas iedzīvotāju varētu dzīvot ar vismaz 1000 eiro mēnesī?” Atbilde esot “jā”. Viņa aprēķini liecina, ka 2009. gadā Vācijas sociālie izdevumi (visus pabalstus kopā skaitot) bijuši 750 miljardi eiro. Apvienojot visus pabalstus un likvidējot visas birokrātiskās institūcijas, rastos summa, ar kuru segt lielāko daļu izmaksu. Trūkstošo varētu iegūt, reformējot nodokļu sistēmu: likvidējot visus nodokļus un atstājot tikai vienu – ļoti augstu patēriņa nodokli.

Kritiķi gan Vernera aplēses dēvē par nereālām. “Summa, kas nepieciešama, ir milzīga,” izdevumam “Focus” vērtējis ekonomists Klauss Pretners. Lai finansētu pamatienākumu, nāktos palielināt valsts parādu vai uzlikt nepanesamu nodokļu slogu. Vēl neprognozējamu ietekmi pamatienākums varētu atstāt uz Vācijas starptautisko konkurētspēju, kā arī izraisīt migrācijas plūdus no nabadzīgākām valstīm.

Tomēr visgrūtāk atbildamais ir jautājums par iespējamo iedzīvotāju dzīvesstilu ar pamatienākumu. “Būs cilvēki, kuri teiks: “Ak Dievs, ja es varu saņemt 4000 eiro mēnesī par savu četru cilvēku ģimeni, tad kādēļ gan vēl strādāt?”” tā nesen telesabiedrības ZDF diskusijā par pamatienākuma ideju sacīja Kristīgo demokrātu savienības Bundestāga frakcijas vadītāja vietnieks Mihaels Fuhs. Viņš ideju uzskata par nefinansējamu utopiju. Kreiso partijas pārstāve Katja Kipinga savukārt iebilda: “Jūsu skatījums ir – cilvēki mūsu sabiedrībā strādā tikai tādēļ, ka viņus dzen bailes zaudēt iztikas līdzekļus un bezizejas situācija. Tas vienkārši nav tiesa. Vaicājot aptaujās, kā cilvēki vēlētos dzīvot, ja viņiem būtu beznosacījuma ienākums, viņi atbild: “Strādātu nedaudz mazāk, vairāk laika veltītu brīvprātīgajam darbam vai ģimenei.” Gandrīz neviens nesaka: ak, tad es visu dienu gulētu šūpuļtīklā.”

Tomēr nedz vienai, nedz otrai pārliecībai īsti nav pierādījumu. Pasaulē vēl nav bijis valsts, kurā būtu pilnībā ieviesti beznosacījuma ienākumi, tādēļ cilvēku uzvedība šādos ap­stākļos nav paredzama. Tas arī varētu būt lielākais klupšanas akmens, lai šo ideju īstenotu.

LA.lv