Mobilā versija
+5.8°C
Velta, Velda
Piektdiena, 24. novembris, 2017
2. novembris, 2017
Drukāt

1917. gada 2. novembrī. Balfūra deklarācija

2nov_Balfurs_16

Lords Balfūrs (no kreisās) Jeruzalemē 20. gados.

Pirms 100 gadiem Lielbritānijas ārlietu ministrs Arturs Balfūrs nosūtīja vēstuli britu cionistu līderim Volteram Rotšildam, norādot, ka valdība labvēlīga pret ebreju “nacionālā mājokļa” izveidi Palestīnā. Vienlaikus briti uzsvēra, ka aizstāvēs arī “pamatiedzīvotāju”, tas ir, arābu, intereses. Balfūra deklarāciju uzskata par Izraēlas valsts sākumu, kaut Palestīna tobrīd vēl atradās Turcijas kontrolē, bet Izraēla kā valsts tika pasludināta 1948. gadā. Dokuments ļoti drīz radīja spriedzi kā ebreju un arābu starpā, tā arī abu šo tautu attiecībās ar Palestīnas pārvaldniekiem britiem. No šīs spriedzes izauga vēlākie konflikti un kari Palestīnas zemju dēļ. Jau 20. gados Palestīnas, Sīrijas un tā sauktās Transjordānijas arābi sāka pieprasīt Londonai anulēt Balfūra deklarāciju, jo tās dēļ uz “Apsolīto zemi” sāka plūst tūkstošiem ebreju kolonistu. 30. gados tas atnesa Palestīnai ekonomisko labklājību, taču vietējie arābi apjauta, ka zeme, ko viņi uzskatīja par savu, izslīd no rokām. Savukārt uzņēmīgos ebreju kolonistus spārnoja apziņa, ka beidzot tie atguvuši savu bībelisko dzimteni. Tikmēr briti līdz pat aiziešanai no Palestīnas centās ieturēt neitralitāti, uzskatot, ka vienīgais risinājums ir tās sadalīšana. Bet tas neapmierināja ieinteresētās puses. Notikumu gaita pierādīja, ka Balfūra deklarācijā uzņemtās saistības dzīvē nav izpildāmas tā, lai mierā būtu visi.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+