Mobilā versija
+11.7°C
Elīna, Drosma, Drosmis
Ceturtdiena, 19. oktobris, 2017
13. oktobris, 2015
Drukāt

Uldis Šmits: Aleksijeviča un sarkanais cilvēks (1)

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Svetlana Aleksijeviča šobrīd nonākusi vispārējas uzmanības centrā sakarā ar viņai piešķirto Nobela prēmiju literatūrā. Viņa ir Baltkrievijas rakstniece, tāpēc šīs valsts galva pēc ilgākas svārstīšanās nolēma laureāti apsveikt, lai gan Lukašenko valdīšanas laikā Baltkrievijā neesot izdota neviena Aleksijevičas grāmata, un tur pastāvošās “lienošās cenzūras” dēļ viņa vairākus gadus pavadīja Rietumeiropā. Nobela prēmijas ieguvēju apsveica arī Krievijas kultūras ministrs, lai gan Aleksijevičas krieviski rakstītajos darbos caur visdažādāko liecinieku stāstījumiem attēlotā padomju pagātne parādās pavisam citā gaismā nekā Kremļa apstiprinātajās versijās un propagandā. Saņēmusi ziņu par prēmiju, rakstniece ne velti sacīja, ka viņas mīlētā krievu pasaule nav Staļina, Putina un Šoigu “pasaule”. Taču Aleksijevičas dokumentālajā prozā attēlotie notikumi – tajā skaitā Latvijā izdotajos darbos par Černobiļas katastrofu (“Černobiļa. Lūgšana”) un karu Afganistānā (“Cinka zēni”) – attiecas arī uz mums, ciktāl esam bijuši ierauti viņas atspoguļotajā laikmetā un joprojām izjūtam tā sekas.

Latviski vēl nepublicētās grāmatas “Vremja sekond hend” (“Second hand laiks”) priekšvārdā autore raksta, ka PSRS “marksisma-ļeņinisma laboratorijā tika izaudzēts īpašs cilvēka tips – homo soveticus”. Viņasprāt, tas, iespējams, bija vienīgais, kas komunistiskajā iekārtā patiešām izdevās, respektīvi, radīt indivīdu, kurš “nemana savu verdzību” vai “pat mīl savu verdzību”. Sākotnējā jeb žurnāla variantā Aleksijevičas darba nosaukums bija “Second hand laiks: sarkanā cilvēka gals” un, piemēram, franču tulkojumā uzsvars nosaukumā likts tieši uz “sarkano cilvēku”. Protams, ir runa par lielas sabiedrības daļas kolektīvo portretu, ko ļoti izteiksmīgi iemieso, teiksim, persona, kas pēc gulaga un visa komunistiskajā iekārtā pārdzīvotā mūža beigās novēl savu dzīvoklīti komunistiskajai partijai. Grāmata tika rakstīta pirms Krievijas agresijas Ukrainā, kur Aleksijeviča ir dzimusi, tāpēc diezgan bieži šajā sakarā izteikusies (arī avīzē “Le Monde”), nosodīdama Ukrainas teritorijas okupāciju. Un aizstāvēdama atdzimstošo ukraiņu nāciju, “kura nevēlas, lai to ierautu Krievijas atvarā” un atpakaļ “vecajos laikos”. Kā rakstniece reiz apgalvojusi, sagrābt Krimu “formāli nolēma Putins”, taču zināmā mērā “tas ir sabiedrības pasūtījums”, ko veic “sarkanais cilvēks”. Tas pats, kurš joprojām pieķēries Staļinam – ar tagadējo politiķu gādību naski augšāmceltajam, izmantojot to, ka Krievijai trūkst brīvības pieredzes. Aleksijevičas dokumentālā proza nav pārmetums vienkāršajam padomju cilvēkam, bet viņa traģēdijas pārstāsts viņa paša vārdiem. Savukārt Nobela prēmijas ieguvējas spriedumi presē par šodienas Minskas un Maskavas režīmiem ir atklāti skarbi.

Laboratorija, kurā tika selekcionēts “homo soveticus”, arvien darbojas. Tā ir aprīkota ar mūsdienu aparatūru, kas gan nav pielāgota “sarkanā cilvēka” radīšanai (drīzāk iznāk sarkanbrūns), toties var štancēt “zaļos cilvēciņus” un, vēl svarīgāk, to atbalstītājus. Padomju mentalitātes ilgtspēja atvieglo centienus aizvietot izdzisušo PSRS ar Putina “krievu pasaules” koncepciju, jo abām ir daudz kā kopīga, sevišķi vēstures sagrozīšana un patiesības noklusēšana. Viss tomēr ir atkarīgs no sabiedrības, kura šādus spēles noteikumus pieņem vai noraida. Tas attiecas arī uz politiskajām aprindām Latvijā, kur pirms pērnajām Saeimas vēlēšanām Jānis Urbanovičs intervijā “Ir” izmeta: “Manā skatījumā būtu bīstami Latvijas krieviem stāstīt, cik Krievija ir slikta.” Ar Krieviju laikam domādams Kremli. Īstenībā visvairāk apdraudētie ir paši Krievijas pilsoņi, kas uzdrīkstas pateikt varai nepatīkamas lietas – mantojums no Aleksijevičas grāmatās skaudri apcerētajiem vecajiem, bet ne gluži pagājušajiem laikiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Kad Staļina terors inteliģenci bija neitralizējis,atlikums sadalījās brīvprātīgi-varēji sadarboties vai nesadarbojoties aizvērt muti un aizbāzt ausis.Visi izlikās nemanām,kā talkas kļuva komunistiskas un sacensības sociālistiskas.Trulums palīdzēja izdzīvot.Vēl šodien ir jūtams ,kā Kremļa ieviestais sārtais dzīves veids pamazām atkāpjas rietumu- austrumu virzienā.Paies vēl kāds laiks līdz arī Latgalē visi sapratīs latviešu valodu,reģionālā televīzija sauksies vienkārši un latviski par Latgales televīziju un dziļi iesakņotā kontrabanda kļūs par negodu.

Franks Gordons: Iegansts raganu medībām (19)Paziņo deviņus paņēmienus, ar kuriem ASV apdraudot Krievijas suverenitāti.
Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Valsts pārvaldē grēkojušie nonāk “Latvijas gāzē”!

Bijusī Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane, kurai šo amatu nācās pamest, jo viņai netika pagarināta pielaide valsts noslēpumam, visticamāk, kļūs par “Latvijas gāzes” topošā meitasuzņēmuma “Gaso” valdes priekšsēdētāju, vēstīja Latvijas Televīzija.

“Latvijas gāzes” padomes priekšsēdētāja vietnieks Juris Savickis stāstīja, ka uz šo amatu esot vairāki kandidāti, bet reālākā esot tieši Pētersone-Godmane. Uzņēmumā “Latvijas gāze” (“LG”) darbu raduši vairāki bijušie politiķi un valsts pārvaldes darbinieki – bijušais premjers Aigars Kalvītis, viņa bijušais padomnieks drošības jautājumos Raimonds Lazdiņš, bijušais ministrs Vinets Veldre, bijušais Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, bijusī Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane, Tieslietu ministrijas juristes, kuras gatavoja dokumentus par gāzes tirgus atvēršanu Latvijā, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā kādreiz strādājušais Jānis Eisaks, kurš iepriekš iestādē atbildēja par gāzes jautājumiem.

Vai piekrītat apgalvojumam, ka vīriešiem pēc 40 gadiem jālieto steroīdi?
Monika Zīle: Garā mēle un īsās rokas (3)Kuplo ģimeņu ieguvums no demogrāfijas veicināšanai piešķirtajiem miljoniem pagaidām neskaidrs
Draugiem Facebook Twitter Google+