×
Mobilā versija
Brīdinājums +29°C
Rozālija, Roze
Trešdiena, 18. jūlijs, 2018
2. februāris, 2018
Drukāt

Franks Gordons: Antante un četras simtgades (2)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Franks Gordons

Pirmajā pasaules karā Vācija un Austroungārija zaudēja. Par noteicējām Eiropā kļuva Lielbritānija un Francija, presē dēvētas par sabiedrotajiem, bet visbiežāk tolaik runa bija par Antanti (no “Entente” – saprašanās). Te jāpiemetina, ka, vēl karam liesmojot, 1918. gada 8. janvārī ASV prezidents Vudro Vilsons, uzrunājot savas valsts kongresu, nāca klajā ar t. s. 14 punktiem, vēlamās pēckara kārtības izklāstu, balstoties uz tautu pašnoteikšanās principu un ierosinot ideju par Tautu Savienību (ANO priekšteci). ASV drīz pēc šī kara beigām nosliecās uz izolacionismu un zināmā mērā novērsās no “Eiropas lietām”, tā ka pēckara kārtību Eiropā faktiski ieviesa Antante.

Runājot par Latviju, būtu īpaši jāuzsver, ka tālaika Lielbritānijas ārlietu ministrs lords Balfūrs – viens no Antantes dižvīriem – vēstulē Zigfrīdam Meierovicam atzina neatkarīgo Latviju “de facto” jau 1918. gada 11. novembrī, nedēļu pirms Latvijas Republikas proklamēšanas Rīgā. Tā bija Antante, kas balstīja Ulmaņa Pagaidu valdību, kad tās sēdeklis bija vien kuģis “Saratov”, bet britu un franču karakuģiem Daugavas grīvā bija sava loma cīņā pret Bermontu 1919. gada novembrī.

Šoruden līdzās Latvijas simtgadei mūs gaida vēl trīs simtgades – 1918. gada 29. oktobrī dzima Dienvidslāvija, 11. novembrī atdzima Polija un 14. novembrī dzima Čehoslovākija. Antante, var teikt, stāvēja kūmās nosauktajiem “dzimšanas aktiem”.

29. oktobrī uz Austroungārijas drupām tika proklamēta valsts, kuras oficiālais nosaukums bija “Kraljevina SHS” (Serbu, Horvātu un Slovēņu karaliste). Vadību šajā jaunvalstī īstenoja Serbijas Karadžordževiču dinastija. 1929. gadā par oficiālo šīs centralizētās valsts nosaukumu kļuva “Jugoslavija”, kaut gan neoficiāli to tā sauca no paša sākuma. Līdz pat Otrajam pasaules karam Dienvidslāvijā gruzdēja pretišķības starp katoliskajiem horvātiem un pareizticīgajiem serbiem, ko prasmīgi izmantoja Hitlers, kad Lielvācijas karaspēks 1940. gada aprīlī straujā triecienā sakāva dienvidslāvu armiju un tika izveidota fašistiska vasaļvalsts – NDH, “neatkarīgā (!) horvātu valsts” ar Anti Paveliču priekšgalā. Kara gados okupētajos Dienvidslāvijas novados izvērsās spēcīga komunistisko partizānu kustība ar Josipu Brozu Tito priekšgalā, kurš 1944. – 1945. gadā lika pamatus Dienvidslāvijas Sociālistiskajai Federatīvajai Republikai, kuras režīms bija nedaudz mērenāks par boļševistisko kārtību Padomju Savienībā. Taču ap 1990. gadu, vispārējā komunisma norieta gaisotnē, Dienvidslāvijai kā kopvalstij pienāca gals, uzliesmoja asiņainie Balkānu kari, un tagad mums ir darīšana ar Serbiju, Horvātiju, Slovēniju, Melnkalni, Bosniju un Hercegovinu, Maķedoniju un piedevām Kosovu. Žēl tomēr, ka dienvidslāvu tautu kopvalsts ideja, kas iemiesojās pirms 100 gadiem, palikusi vien piemiņā.

1918. gada 11. novembrī atdzima Polija, kas kopš 18. gadsimta beigām atradās Krievijas, Prūsijas/Vācijas un Austroungārijas pakļautībā. Tika proklamēta “Druga Rzeczpospolita” – brīvā tulkojumā “Otrā brīvvalsts” (pirmā bija tā Polija, kas no 1772. līdz 1795. gadam tika trijiem lāgiem sadalīta). Tā pastāvēja līdz 1939. gada septembrim, kad tai saskaņoti uzbruka hitleriskā Vācija un staļiniskā Padomju Savienība. Pēc Lielvācijas sagrāves Kremlis Polijā ieviesa komunistisku režīmu ar nosaukumu Polijas Tautas Republika, kas beidza pastāvēt pēc Berlīnes mūra krišanas un tika proklamēta demokrātiska “Trzecia Rzeczpospolita” (Trešā brīvvalsts), kam 11. novembris ir un paliek galvenie valsts svētki.

1918. gada 14. novembrī Prāgā tika proklamēta Čehoslovākijas Republika, par kuras prezidentu kļuva Tomāšs Masariks – nelokāms demokrāts un boļševisma pretinieks. Šī valsts, kas apvienoja pārsvarā protestantiskos čehus un katoliskos slovākus, visus starpkaru gadus bija priekšzīmīga demokrātija. 1939. gada martā tai pienāca gals, Pēc kara Maskava uztiepa Čehoslovākijai komunistisku režīmu, kas 1989. gadā sabruka mierīgas “samta revolūcijas” rezultātā. Un 1993. gadā Čehija un Slovākija mierīgi, pat draudzīgi šķīrās, Bet 14. novembri šogad svinēs abas tautas, jo tajā dienā pirms 100 gadiem tās atbrīvojās no pakļautības.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Iz "Ontūna Mazpusāna© arChīva" Atbildēt

    ;)))))))))

    “Kas arī bija jāpierāda”, kā ir sacīts. Tātad – šajā pašreizējā MUĻĶU zemes SILES “de(R)mokrātiskās valsts” parodijā “eurolatv(ĀN)ijā” un tās pa lēto angažētajos “lojālpatrEJotiskajos” masmēdekļos klaji PRETLIKUMĪGA un nožēlojami prasta C_E_N_Z_Ū_R_A rullē, vēl joprojām?!? ;)))

    “Jo vairāk (lumpen)sabiedrība attālinās no patiesības, jo vairāk (un lopiski trulāk) tā neieredz tos (normālos cilvēkus), kuri to vēsta.”
    / apt.cit.aut. – Džordžs Orvels /

    =======

    Ir sacīts: “Pretinieks (galvenokārt – tikai šķietamais jeb tendenciozi iedomātais “pretinieks”), kurš atklāj mūsu kļūdas, ir pat nesalīdzināmi vērtīgāks nekā šķietamais “draugs”, kurš vēlas tās noslēpt.”

    Un, arī: “Gudrs ir NEVIS tas, kas pa glupo “kaujas uz dzīvību un nāvi” ar stipr(āk)u pretinieku (vai pat iedomātu “ienaidnieku”), BET GAN – tas, kuram pietiek jēgas, vēlmes un varēšanas šādu iedomātu “pretinieku / ienaidnieku” padarīt par savu sabiedroto.” 😉

    =======

    Mediju ziņa (2014. gads): “Kā zināms, pēcpadomju Latvijā sabiedrības uzticēšanās žurnālistiem ir drūma problēma. Laiku pa laikam medijos parādās publikācijas par mūsu atsevišķu žurnālistu negodīgo rīcību gan informācijas iegūšanas laikā, gan informācijas tendenciozajā izmantošanā. Mūsu žurnālistikai nav laba morālā slava. Slikti ir tas, ka mūsu žurnālistikā nav konstatējams profesionālais korporatīvisms, aizsargājot savas profesionāli korporatīvās intereses un tajā skaitā savā kontingentā veicot paškritisku vietējās žurnālistikas analīzi, kā arī vajadzības gadījumā nosodot profesionālo normu pārkāpējus. Bet tagad (…) no tā būtiski cieš ne tikai mūsu žurnālistikas ja tā gaužām necilais profesionālais “mundieris”, bet arī visas valsts reputācija.” … ( cit.vied.aut. – zinātnieks un publicists Arturs Priedītis, publikācija “Vai nelietis var būt parlamenta priekšsēdētājs?” )
    ——-
    .
    “Muļķu Zemē – TĀ vi’š i’!…”
    ( …[p]ar MZ SILES “valsts” angažētajiem ‘masmēdekļiem’ )
    ( ‘tekošā momenta aktualizējums’ – iz “O.M.© arChīva” )
    .
    “Caur to ar’ esam slaveni, ka…”
    Šīs “valsts” ‘masu mēdekļi’,
    Pirms “glupo pūli” NOZOMBĒ ~
    Šos pašCENZŪRA izkastrē:
    .
    Ja Saimnieks pauž, ka “melns ir balts” ~
    Top “žurnālistiem” ‘feiss’ tik “salds”,
    Ka pašiem “dūša apšķiebjas” ~
    Dēļ ANGAŽĒTAS …(mel)šanas:
    .
    “Šai Muļķu Zemes “valstī” VISS,
    Ir tā, kā Saimnieks CENZĒJIS ~
    Ja “melns ir balts”, tad – tā vi’š i’,
    Mums ‘nespīd’ citi “viedokļi”!
    .
    Ja Saimnieks pavēl “nospārdīt” ~
    Pa “masmēdekļiem” iz..(gānīt),
    Jebko, kas “nelojāls” vai “svešs”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – paknaps “kešs”)!
    .
    Ja Saimnieks rukšķ (pēc Orvela),
    Ka “četras kājas” = “vērtība”,
    Bet “divas kājas” = “nerullē”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – kretinē)!
    .
    Ja Saimnieks kviec, ka “Krievi nāk!!!”
    Un gvelž, ka “MZ “valstij” VĀKS,
    Bez rietum-OKUPANTIEM ‘briest’!!!”
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – totāls “sviests”)!
    .
    Ja Sainieks ķērc: “Wooow – “hibrīdkarš”,
    JAU grauj šo “valsti”, gadiem garš!!!”
    Kā maitas putns, ap …(‘jūdzies’),
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “bauri” smies)!
    .
    Ja Saimnieks grib, lai “stukačiem”,
    No “skapja” gļēvi smirdošiem,
    Tiek “cieņa” ZOMBĒTA un “gods”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – pelnīts sods)!
    .
    Ja Saimnieks “prezentē”, ka šis,
    Ir “balts un pūkains” kustonis,
    Ne trekni rijošs SILES lops,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “profīts” skops)!
    .
    Ja Saimnieks uzdod samelot,
    Un “masmēdekļos” publiskot,
    Par SILES ‘rebēm’ “leģendas”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – BLEFS ir tas)!
    .
    Ja Saimnieks glaimus pieprasa,
    Iekš ANGAŽĒTA “mēdekļa” ~
    ‘Pūš’ “žurnālists”, lai “pūlis” dzird:
    “Yesss – tā vi’š i’!…” (kaut – šķērmi smird)…”

    Ja ZOMBĒTĀJS šķiet “goda vīrs”,
    Kam medijs der kā “mušpapīrs”,
    Pie kura ‘salīp’ VIENTIEŠI,
    Tad – MUĻĶU Zemē tā ‘vi’š i’!
    .
    Bet – tie, kas “nelien” (…) Saimniekiem,
    Tiek “CENZĒTI” no “mēdekļiem”:
    “Kam riebjas VERGOT “lojāli” ~
    Lai lasās… (dillēs), TĀ vi’š i’!…”

    =====

    Oriģinālversijas = “O.M.© blogā”:
    [ CENZĒTS ]
    u.c.

    MUĻĶU, totāli nozombētu LUMPEŅU, bezcerīgi aprobežotu “lojālpatrEJotu”, patoloģiski defektīvu “SILEI pietuvinātu lielāko kretīnu”, “proāmurikāniski orientētu gejropedālisku deRmolibersatu” rasistiski militārhistēriskās propagandas skarbi traumētu “biogaļas izstrādājumu”, demonstratīvi kriminālrecidīva “ķēķa tiesiskuma” SISTĒMĀ parazitējošu “(ekskre)mentu”, “prok(tologu)”, “(bez)godību” u.c. taml. šinderu, klaji PRETLIKUMĪGAS “revolucionārās pārliecības” lopiski trulu zombijfanu, derdzīgi glumu “(p)(ie)līdēju” un nožēlojami gļēvu “kluso mīzēju” zeme SILES “valsts” parodija “eurolatv(ĀN)ija”, XXI gadsimts.

    P.S. Visi “O.M.© arChīvā” fiksētie notikumi ir ienākušies vienīgi Lielp!sānu Pilsoniski Suverēnajā Republikā (LPSR), Ontūna Mazpusāna jurisdikcijā. Visas tēmas, pieminētie personāži, apstākļi u.t.t. ir visīstākie izdomājumi. Interesentiem (t.sk. – privāti) & lietišķai saziņai: ontuns.mazpusans(et)inbox. lv .

  2. Autors kludijies: Vacija uzbruka Dienvidslavijai nevis 1940., bet 1941. g. aprili.

Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Būs karsti!

Paredzams, ka šī būs karstākā nedēļa Latvijā kopš 2015. vai 2014. gada, prognozē meteorologi. Karstums būšot ilgstošs, ar siltām naktīm un palielinātu gaisa mitrumu. Katru dienu gaisa temperatūra valsts lielākajā daļā paaugstināsies virs +25 grādiem, nepārsniedzot +32 grādus.

Trešdien, 18. jūlijā, Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) sāks pieņemt deputātu kandidātu sarakstus 13. Saeimas vēlēšanām. Pēdējā diena, kad politiskās partijas un apvienības varēs pieteikt savus kandidātus vēlēšanām, būs 7. augusts.

Kā vislabāk pārdzīvot karstuma vilni?
Draugiem Facebook Twitter Google+