Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
27. augusts, 2012
Drukāt

Ar labsajūtu uz nākotnes rēķina

Foto - Ilva MisiņaFoto - Ilva Misiņa

Smiltenes novada Blomes pagasta “Pauru” īpašnieki Ilze un Jānis Nulles uzskata, ka, saimniekojot bez miljonu kredītiem un lopu simtiem, attīstīties var vienmērīgāk un stabilāk.


 

Vecvectēva mājā, ar senču piesardzību

Jāņa vecvectēva celtā mājā viņi savulaik iegājuši pēc īpašumtiesību atgūšanas, ar Jelgavas akadēmijā gūtām zināšanām un lielu vēlmi nodarboties tieši ar piena lopkopību. Līdz šai dienai, lai cik sarežģīti dažbrīd klājies nozarē, ne brīdi nav bijusi doma no iesāktā atteikties. Gluži pretēji – centušies paplašināties un attīstīties ar pašu spēkiem un kredītiem, ko var atdot bez lielas nervozēšanas.

Tādēļ arī uz jautājumu, kāda ir sajūta pēc piena iepirkuma cenas atkal kārtējā krituma, Jānis atmet ar roku un sāk runāt par 2015. gadu: “Ja tad, kad kvotas būs atceltas, maksās pašreizējos 17 vai 18 santīmus, varēsim būt laimīgi. Ja galīgi neatmaksāsies piena lopkopība, laukos taču vienmēr var atrast ko darīt. Šobrīd varētu uzskatīt, ka mūsu relatīvā labsajūta ir it kā uz nākotnes rēķina, jo mēs neko milzīgu ražošanā neieguldām – tikai to, kas pašu izaudzēts un nopelnīts.

 

Protams, ieņēmumi “Pauriem” tagad ir nedaudz mazāki kā pērn, taču uztraukumam liela pamata nav. Miljonu kredītu mums nav un saimniekošanu turpinām, kā sākuši, – piesardzīgi, ar apdomu. Reizēm aizdomājos, vai neesam bijuši par daudz piesardzīgi, bet labāk tomēr attīstību balstīt uz realitāti, nevis ambīcijām.”

 

Ja nu piena cena patiešām vēl kritīsies, arī tad saimnieki neesot gatavi pārlieku satraukties: barība govīm sagādāta, vēl pēdējie graudi un kukurūza jānovāc un līdz pavasarim problēmu nebūs, vienalga cik maksātu. Pavasarī – tad gan domāšot, ko darīt, ja situācija nebūs mainījusies uz labo pusi. Ir varianti par gaļas liellopu audzēšanu, dārzkopību.

Nulles ir “Trikāta KS” biedri un līdz ar to jaunās piena pārstrādes rūpnīcas dibinātāji, taču Jānis arī šajā ziņā ir piesardzīgs: “Ne brīdi neesmu naivi cerējis, ka, līdzko rūpnīca sāks strādāt, zemniekiem uzreiz atlēks labumi. Tādus varbūt pat pēc gada vai pāris gadiem nejutīs. Bet nākotnes garants gan rūpnīca ir. Tagad jāsaprot un jāpielāgojas arī pārmaiņām pasaules tirgū, kurā, manuprāt, viss Latvijas tirgus ar visām cenām ir tikai tāds sīkums. Un piena mums ir divas reizes par daudz, tas jāpārdod ārzemēs, kur tad arī tiek regulēta lielā cenu politika.”

No “Pauros” apkopjamiem hektāriem aptuveni puse ir nomas platības, tādēļ varbūt apspriests jautājums par iesaistīšanos zemes kreditēšanas programmā? Neesot gan, jo Jānis uzskata: “Tā kopumā piešķirtā summa ir piliens jūrā, lai laukos nopietni mainītu situāciju. Tādēļ atzīstu par labāku nomas līgumus, nevis cīnos pēc kredīta ne pārāk kvalitatīvas zemes iegūšanai īpašumā.”

 

Pašu spēkiem

Ilze un Jānis saimniekot sākuši ar savu prātu un pašu spēkiem, ar jaunu domāšanu, kāda piensaimnieku vidū, vismaz Vidzemē, pirms gadiem desmit nebija ikdienišķa parādība. Proti – ziemā laiduši lopiņus laukā no kūts izstaigāties, jo arī kustonim svaigs gaiss vajadzīgs. Kūts – toreiz vēl vecā, 25 govīm un tikpat jaunlopiem – bija šaura un silta. Sākumā “Pauros” bija 150 hektāri zemes siena un graudu spēkbarības nodrošināšanai. Visu saimniecību varējuši apkopt divatā, piepalīdzot dažiem algotiem strādniekiem.

“Šodien mums ir 80 slaucamas govis, gandrīz tikpat ataudzējamās un mazie teliņi. Zeme – 250 hektāri. Pastāvīgi darbu dodam desmit strādniekiem un diviem vēl sezonas laikā,” uzskaita Jānis.

 

“Pienu pārdodam sabiedrībai “Trikāta KS”, mūsu sadarbība ilgst gandrīz desmit gadus, esam apmierināti. Taču galvenais jau ir gandarījums, ka kopā ar kooperatīvu un citiem piensaimniekiem beidzot tikām pie sava pārstrādes uzņēmuma.

 

Man reizēm jautā, vai es ticot, ka būs labāk. Tas tāds neloģisks jautājums, jo man taču tagad nav slikti. Tādēļ es neprātoju, vai būs labāk. Galvenais ir kas cits – beidzot zemnieki ir noteicēji un pelņa vairs nesabirs miljonāru kabatās, bet paliks mums, mēs paši varēsim plānot attīstību. Tāda apziņa dod lielu morālo gandarījumu.”

Ilze un Jānis nekad nav bijuši lielu summu aizņēmumu piekritēji. Ir, protams, projekti, jo katru gadu vajag kādu jaunu tehnikas vienību vai citu uzlabojumu, taču kredīts nekad nepārsniedzot pusi no saimniecības gada apgrozījuma summas. Tad risks nav liels. Tomēr cik vien iespējams attīstībā labāk ieguldīt personiskos līdzekļus.

Tāpat saimnieki uzskata, ka jāizmanto katra iespēja, ko piespēlē nejaušs gadījums. Piemēram, laikā, kad plānojuši jaunās kūts būvi, uznākusi vētra un Jāņa mežs arī dabūjis pamatīgu vējgāzi. Rēķinājuši un secinājuši, ka jāmeklē nevis baļķu uzpircēji, bet jātaisa lietaskoki. Tā nu gotiņas tikušas pie ekoloģiskas mājas – ierasto metāla konstrukciju vietā kūtij balstos liktas pamatīgas koka sijas. No pāri palikušajiem baļķiem prasmīgs meistars uzcirtis pirtiņu.

 

Ekonomiskais ieguvums

“Pauros” kūts ir vaļējā tipa, un tādēļ visu gadu telpā netrūkst svaiga gaisa. Vienu ēkas pusi iespējams aizvērt, ja nu gadījumā ziemā uznāk mīnus 30 grādi un vējš pūš iekšā sniegu. Jaunā kūts celta arī ar mērķi, lai lopiņiem vasarā nav jāiet ganībās. Pateicoties labajai ventilācijai, nav ne mušu, ne dunduru, kas ganībās uzbrūk baru bariem, govīm ir maksimālas labturības prasības: nepiesieta turēšana, tuvu ēdiens un iespēja padzerties, kad un cik gribas, tuvu guļvieta un rotējošā birste labsajūtai. Un pamatu pamats – sabalansēta barība, kas nodrošina izslaukumu.

 

Atteikšanās no ganību perioda ir saimniecības labākais modelis, jo govs ganībās nekad neapēdīs tik daudz, cik kūtī. Kādreiz spēkbarību, uz slaukšanu nākot, apēda labi ja piecus kilogramus, tagad – vismaz 12. Govīm nav arī stresa, kāds vairāk vai mazāk rodas ganībās, labāko zāles kušķi meklējot, un lopiņš tāpat piekūst, ja jāmēro tāli gabali, kamēr atnāk līdz kūtij.

 

Zāle “Pauros” tiek pļauta trīs reizes – maija beigās, jūlijā un rudens pusē. Tā nenoganīšanas dēļ ir arī ļoti kvalitatīva.

Govīm barību sasmalcina mikserī. Procentuālais sastāvs, kā tā sabalansējama, lai būtu maksimāla atdeve pienā, noteikts Egīla Juitinoviča veterinārajā servisā. No turienes saņemama arī visa cita palīdzība, ja tāda nepieciešama.

 

Aizvaino attieksme

Ilzi uztrauc jautājums, kādēļ latvieši sevi tik ļoti noniecina: “Tas nav tikai piena nozarē. Jebkurā. Braucām nupat pa Igauniju, kaimiņi no sava meža baļķiem sabūvējuši autobusu pieturas. Latvijā – stikls, plastmasa – viss, kas jāieved un dārgs. Ķiplokus Latvijā ieved, jo neatmaksājas audzēt, sīpolus tāpat. Nu, kādēļ latvieši sevi tik ļoti noniecina!

 

Mums nav nekāda lepnuma par to, ko mēs paši varam izdarīt. Igauņi nav par mums bagātāki, bet lepni gan viņi ir. Toties latvieši sevi pasniedz kā tādi moceklīši, bēdājas, vaimanā un raugās, ko nu tā Eiropa atkal piešķirs, kaut nu vairāk piešķirtu. Bet ļoti maz dzirdams, ko tad paši izdarīsim.

 

Protams, arī mūsu saimniecībai nāk Eiropas subsīdijas un tā ir liela nauda, faktiski reālā peļņa, par kuru kaut ko var nopirkt saimniecības vajadzībām un attīstībai, un mēs esam par to ļoti apmierināti. Bet darbs jau jāizdara pašiem.”

Tā kā “Pauri” jau labu laiku ir moderna saimniecība, kur augu diennakti pie govs astes nav jāsēž, Ilze izbrīvējusi laiku teātra spēlēšanai, Jānis ar abiem vecākajiem dēliem piedalās orientēšanās sacensībās. Uz dažādām vietām līdzi braucot arī Ilze ar pastarīti Pēteri. Tas dod iespēju pabūt tur, kur parasti nekad neaizbrauktu, turklāt visa ģimene kopā. Tāpat jaunākās atziņas lopkopībā jāuzklausa semināros un speciālistu lekcijās, jo Jelgavā iegūtās zināšanas jau varot uzskatīt par novecojušām. “Mēs vēl ilgi nesēdēsim, rokas klēpī salikuši, un nežēlosimies, bet darīsim. Un sapratīsim izdarītā vērtību,” tāda ir Ilzes un Jāņa atziņa.

 

Biznesa formula

Starts

Saimniekošana sākta 1995. gadā ar 5 govīm un 35 ha 
zemes.

Attīstība

Ar aizņēmumiem, ES atbalsta maksājumiem un ES projektu naudu iegādāta visa zemes kopšanai un piena lopkopībai nepieciešamā tehniskā bāze.

Apstrādā 250 hektārus.

Uzcelta jauna ferma.

2012. gadā saimniecībā kopumā ir 160 govis, teles ieskaitot, 80 slaucamas govis.

Vidējais izslaukums no govs – desmit tūkstoši kilogramu piena gadā.

Saimniecībā ir desmit strādājošie, vēl divi sezonas laikā.

Nākotne

Govju skaita palielināšana dabiskā ceļā.

Attīstība, neizmantojot liela apjoma kredītus.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+