Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
24. decembris, 2013
Drukāt

Arnolds Klotiņš: Ko Jāzeps Vītols teiktu par Satversmes preambulu? (17)

Foto: Atklātne, izdošanas gads 1933.,izdevējs Rīgas Fotogrāfu biedrība, Oriģināls pieejams Sīkiespieddarbu un attēlizdevumu nodaļā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkāFoto: Atklātne, izdošanas gads 1933.,izdevējs Rīgas Fotogrāfu biedrība, Oriģināls pieejams Sīkiespieddarbu un attēlizdevumu nodaļā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

Autors: Arnolds Klotiņš, muzikologs

Satversmes preambulas piedāvājums pēc būtības uzjunda jautājumu par mūsu nacionālo pašidentifikāciju un pat par pašnoteikšanos šodienas situācijā. Jūs taču nedomājat, ka situācija ir tāda pati kā tad, kad dibināja Latvijas valsti un kad tā dēvētie Satversmes tēvi varēja iztikt bez izvērstas preambulas, un tad nu ar šiem “tēviem” dažs labs izgudrēm argumentē tās nevajadzīgumu arī šodien.

Valsts nepārtrauktības atgādinājums, Latvijas neatkarību atjaunojot, pats no sevis neizdzēsa pusgadsimta nebrīves negatīvās sekas sabiedrības valstiskajā un nacionālajā pašapziņā jeb, Egila Levita vārdiem, “nācijas pašas eksistences gribā un valstsgribā”. Vēl jo vājāka valstiskā pašapziņa ir to tagadējo valstspiederīgo krietnā daļā, kuri okupācijas gados tika prettiesiski iepludināti Latvijā no dažādiem citiem valstiskiem veidojumiem, kā arī – pa daļai viņu pēcnācējos. Situācija ir tik ļoti atšķirīga no attālās pagātnes, ka pašnoteikšanās garīgā atjaunotne, ko piedāvā preambula, ir vajadzīga ne tikai valstiski un ne tikai dažādos sabiedrības slāņos, bet arī katrā Latvijas cilvēkā pašā.

Katra cilvēka pašnoteikšanās un pašidentifikācija, šis pirmais solis, šķiet, ir vissvarīgākais, bez tā grūti iedomājama arī nācijas un valsts tapšana un attīstība. Personiska izšķiršanās par piederību notikusi neskaitāmas reizes mūsu zemē arī agrāk un pat pirms valsts tapšanas. Jāzeps Vītols, ko pieminu viņa 150.dzimšanas gadam izskanot, ir tikai viens, toties visai daiļrunīgs un iespaidīgs piemērs. Viņa tēvs bija nācis no senas Ziemeļvidzemes zemnieku dzimtas, bet skolotāja izglītību ieguvis vāciskajā Tērbatas (Tartu) skolotāju seminārā, strādāja vācu skolās, kur mācījās arī viņa bērni, un ģimenē runāja vāciski. Arī pati Jelgava, kur uzauga Vītols, bija visai vāciska Krievijas impērijas pilsēta. Tik vāciska, ka, uzsākot studijas Pēterpilī, kur toreiz dzīvoja arī ap 10 000 latviešu, viņam bija grūtības ne tikai ar latviešu, bet arī ar krievu valodu. Tomēr, kad viņu savā aizgādībā ņēma Jurjānu Andrejs, kurš kopā ar tautastērpu un kokli bija latviskumu jau atvedis līdz no Ērgļiem, ar Ausekli Pēterpilī īrējis kopīgu istabiņu, tad Stērstu Andreja, Vensku Edvarda un citu latviešu sabiedrībā Vītols apjauta savu izcelsmi un piederību. Tikai Pēterpils latviešu vidē viņš pirmoreiz dzirdēja latviešu tautasdziesmas, kurām, kā pats raksta, līdzi dziedājis un līdzi raudājis. Viņš izmitina savā dzīvoklītī skolotāju Kārli Pētersonu tikai tāpēc, lai nostiprinātu tēvutēvu valodu, kopā ar Jurjānu vāc folkloru Vidzemē, skaņdarbos tver tautasdziesmas, latviešu dzeju un sižetus.

Jāzepa Vītola piemērs netieši apgāž kādu preambulas pretinieku nostādni – pieņēmumu, ka darboties starptautiski un būt Eiropas un pasaules cilvēkam nozīmē zaudēt nacionalitāti un būt nekur īsti nepiederīgam. Vītols bija vairākās zemēs atzīts ievērojams komponistu audzinātājs, 20.gadsimtā viņa Pēterpilī skolotie audzēkņi bija sastopami visos kontinentos. Tomēr Vītola skolotājs N. Rimskis-Korsakovs viņa kompozīciju savdabību izskaidroja ar autora latvisko piederību, labākais draugs Aleksandrs Glazunovs Vītola darbības 25 gadu atzīmēšanas aktam Pēterpilī komponēja īpašas apsveikuma fanfaras par latviešu tautas melodijām.

Arī mūsdienās daudzi starptautiski atzīti mākslinieki un zinātnieki nebūt neslēpj, bet labprāt deklarē Latvijas piederību, man zināmo skaņu mākslinieku vidū to dara pat Latvijas cittautieši. Vienam otram kosmopolītiskais splīns īsteni izzūd līdz ar ilgstošāku darbību ārpus Latvijas. Turpretī dogmatiskie neoliberāļi, kuri uzskata valstisku un nacionālu piederību par nevajadzīgu, no šīs, manuprāt, “bērnu slimības” cieš un to izplata tepat uz vietas, bieži vien praksē pasauli neiepazinuši.

Tiesa, globalizācija valsts lomu mazina, un starpnacionālie naudas varas turētāji grasās gūt pārsvaru pār demokrātiski vēlētu valsts varas mandātu. Jo vairāk tas jūtams nelielajās valstīs, kuru budžeta apjoms tālu atpaliek no starpnacionālo koncernu gada apgrozījuma. Šo apstākļu ēnā it kā izbālē arī nācijas nozīme. To izjūt pat lielās valstis, kuru politisko nāciju stiprumu līdz šim neviens neapšaubīja, taču tās sevi šai ziņā aizstāv. Francijas lielā nedēļas izdevuma “Le Nouvel Observateur” ievadnieks Žans Daniēls rakstam “Francija nav mirusi” par moto liek teikumu: “Ne plašsaziņas līdzekļu drūmais tonis, ne mūsu zemē notiekošais nedrīkst apšaubīt Franciju kā nāciju.” (17.- 23. okt., 2013, 3. lpp.).

Satversmes preambulas piedāvājums sniedz labu iespēju gan apzināties mūsu šodienas suverenitātes komplekso un komplicēto raksturu, gan valsts pienākumu neļauties politiskās gribas panīkumam, gan katra atbildību par savu attieksmi pret valsti. Šāds izvērsts atgādinājums nāk īsti laikā, jo vairākus gadu desmitus esam dzīvojuši dziņā noārdīt attieksmi pret agrāko “sovjetisko” valsti, un jauna attieksme pret savu tagadējo valsti veidojusies vāji. Vēl vairāk. Vecais skatiens uz valsti kā kaut ko cilvēkam naidīgu pārceļojis arī uz šodienu. Dažkārt autobusa pasažieris, atraidīdams vadītāja sniegto biļeti, joprojām sev šķiet labu darījis šoferim un paglābis viņu no “izsūcējas” valsts, bet nesaprot, ka principā ir tuvinājis bankrotam gan pārvadātāju firmu, gan savā ziņā arī valsti.

Veco, “sovjetisko” ideoloģiju, vismaz tās ārveidu esam ārdījuši, bet atrodamies gandrīz vai sabiedrisku ideju badā. Arī valsts augstākās amatpersonas, kuras nedrīkstētu atstāt mūs bez pašapzināšanās un valsts iekšējas attīstības vīzijas, ir iepriekšējās desmitgadēs nodevušās pārsvarā tās ārējam stiprinājumam, protams – vajadzīgam. Piedāvāto preambulu iepazīstot, atskārstam, cik daudzi no mums ir tālu no izpratnes par valsti, kurā dzīvo. Tik tālu, ka dažs plašsaziņas līdzeklis var tūkstošiem klausītājiem jautāt, vai Latvijas valsts ir kļūda. Tik tālu, ka aizmirst: mūsu valsts ir veidota uz latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību pamata, bet nevis kā daudzu tautu nejaušs konglomerāts, tā nav daudznacionāla valsts. Un tomēr, valsts juridiskais un politiskais subjekts kopš sākumiem ir kas plašāks – Latvijas tauta, kuras kodols ir un paliek latviešu nācija, bet atšķirībā no Rietumeiropas politiskajām nācijām tā atzīst savā vidū un iekļauj arī mazākumtautības, viņu atšķirīgo valodu un kultūru. Šajā ziņā Latvija ir mazākumtautībām pretimnākošāka par dažu labu Rietumeiropas valsti, un preambulas projekts šo stāvokli nevis apstrīd, bet skaidrojoši apstiprina.

Preambula un tās autora komentārs “Jurista Vārdā” rāda ikvienam pilsonim un tostarp, protams, latvietim, ka pašnoteikšanās šobrīd ietver arī prasību, tā sakot, pašsakārtoties un garīgi izslieties – būt atbildīgam par kārtību un labturību savā tuvumā, attieksmē pret līdzcilvēkiem un rūpēties arī par vispārības labumu. Tas ir svarīgi, jo preambulas pretinieku ciniskajos “tviteriskajos” komentāros galvu ceļ latviešu tautas daļā snaudošais niecības gars – mēs jau maziņi, lai jau dara citi, mēs dzīvosim tikai šā tā un kā nebūt, jo neko īsti jau nespējam. Šis gars bijis labi pazīstams sen – gan pirmās atmodas laikā, gan valstij dibinoties, gan vēlāk. Vienaldzības un nihilisma savairošanās sabiedrībā padara vienaldzīgākas un nevarīgākas arī valsts struktūras.

Tāpat kā par demokrātiju, arī par atbildīgu attieksmi pret valsti var nākties cīnīties katru dienu. Atgriežoties pie Jāzepa Vītola jāuzsver, ka arī viņam Pēterpils jaunības izšķiršanās būt vai nebūt latviešu māksliniekam un patriotam nepalika vienīgā. Tā it sevišķi arvien no jauna sevi pieteica Latvijas konservatorijas rektora postenī abās 40. gadu pirmās puses okupācijās – “sovjetiskajā” un nacistiskajā. Tomēr arī 1943.gadā, kad visvarenā propaganda aicināja nedomāt par nacionālajām interesēm, bet ziedot latviešu asinis ar “jaunās Eiropas” nosaukumu maskētai “kopējai lietai” un kad pats Latvijas vārds tika skausts, – arī tad Vītols, mūža 80 gadu kalnā saņemot mūsu universitātes goda profesora nosaukumu, vietējās vācu nacistu virsotnes klātbūtnē atbildes vārdos nevairījās teikt: “Visa mana mūža darbs ir bijis variācijas par tēmu – tēvija Latvija”. Un nepilnu gadu vēlāk okupācijas un gestapo terora apstākļos parakstīja Konstantīna Čakstes vadītās nelegālās Latvijas Centrālās padomes memorandu ar prasību par valsts suverenitātes un demokrātiskas iekārtas atjaunošanu.

Neļausim mūsu valstiskās un nacionālās pašapziņas atjaunotnes piedāvājumam izplēnēt nespējā un negribā atjaunoties! Sargāsimies būt tie, “kas, sevi projām sviežot, laimīgi” (Rainis). Visi, kuri domā līdzi notiekošajam, apņemsimies aizstāvēt vārdos, rakstos un darbos labu Satversmes preambulas piedāvājumu, neļausim vienaldzībai un cinismam to sagandēt!

Pievienot komentāru

Komentāri (17)

  1. par spēcīgu argumentāciju Klotiņa apcerējumā. Īstenībā nekādas argumentācijas nav – ir tikai ideoloģiskas pārliecības skolnieciska sludināšana. Latvijas valsts saglabāšanas idejai tomēr vajadzīga daudz pārliecinošāka sludināšanas forma, nekā to vecišķais Klotiņkungs spēj piedāvāt.

  2. Lieliski, ka Preambulas nepieciešamību izprot kultūras darbinieki. Kāpēc tās apstiprināšanu Saeimā novilcina Saeimas deputāti. Šī bezdarbība var kļūt par asu bumerangu iedomātajai koalīcijai 2014.g.vēlēšanās.

  3. Egila Levita preambulai noteikti jābūt jaunās valdības darba kārtībā. Un Klotiņa kungs paldies par saturīgo rakstu! Jāzepa Vītola latviskums un vienlaikus eiropeiskums ir atgādinājums mūsdienās, kad gļēvlatvieši ar par varītēm grib mūs ievilkt atpakaļ Krievijas orbītā.

  4. Stulbenim, kuŗš sevi dēvē par “Verotāju” no tās novērošanas nekas nav iznācis. Tikai stulba maskaļa muldēšana. Bezkaunība bāzties ar savu smakaino klātieni, maitāt gaisu. Paldies Dievam, padumjā imperija jau ir vēstures mēslaine. Mēslainē iederas arī stulbais “Vērotājs”. Dumiķi, tu nekā nesaproti, cik stiulbs tu esi. Mucā audzis, pa spundi barots.
    Tici vai netici, drīz nospragsi.

  5. Arnolda Klotiņa raksts ir spēcīga argumentācija, kādēļ Egila Levita preambula ir jāpieņem, un pie tam ātri un drīz, jo nezinām, vai pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām kremlinu deputāti kopā ar gļēvlatviešu deputātiem Saeimā jau nepārsniegs 1/3 no deputātu kopskaita, un tad Satversmes papildināšana, kurai nepieciešams 2/3 vairākums, vairs nebūs iespējama. Tādēļ Satversmes preambulas pieņemšanai jābūt skaidri ierakstītai jaunās valdības programmā.

  6. Klotiņa kunga doma ir fundamentāla, valoda un argumentācija – mūsu kultūras paraugs, par raksta aktualitāti pat nerunājot. Pievienojos visiem pozitīvajiem komentāriem. Vienīgi jāpakavējas pie frāzes “globalizācija valsts lomu mazina”. To varētu gan teikt tikai par administratīvi pārvaldošo jeb varas funkciju, toties kulturāli organizatoriskā funkcija iespējams pat pieaug. Ekonomika sāk balstīties kultūrā. Līdz ar to pieeug arī nacionālās pašapziņas loma valsts dzīvē. Te arī preambulas nepieciešamība.

  7. “Jūs taču nedomājat, ka situācija ir tāda pati kā tad, kad dibināja Latvijas valsti un kad tā dēvētie Satversmes tēvi varēja iztikt bez izvērstas preambulas, un tad nu ar šiem “tēviem” dažs labs izgudrēm argumentē tās nevajadzīgumu arī šodien.”
    Paldies Arnoldam Klotiņam par spēcīgo un saturīgo publikāciju.
    Mans tēvs, Gulaga upuris Nikolajs Kalniņš bija viens no “Satversmes tēviem” un esmu pārliecināts, ka viņš šodien aizstāvētu šo labo Satversmes preambulas piedāvājumu.

  8. Paldies Arnoldam Klotiņam par tik dziļi analītisku pieeju. Šādi raksti mums ir tikpat nepieciešami kā Egila
    Levita Satversmes preambula. Ļoti labs mācību materiāls preambulas noliedzējiem un dažam labam kosmopolītiskam komisāram…

  9. Varens stāsts. Jāzepa Vītola īpašības attiecas uz daudziem tā laika letiņiem kas pēc vergu laikiem saprata kad latvieši ir atšķirīga tauta ar savu kultūru; atšķirīga no pasaules lielām krievu un vācu varām. Saredzēdami kopēju vērtību savā latviešu senču, baltu cilts kultūrās par ko tad arī cīnījās. Šīs kultūras vērtību izjuta Jāzeps Vītols citu latviešu kopējā ietekmē.

    Lielās varas centās iznīdēt, sev konkurējošu, atmodusies mazās tautiņas kultūru kas jau četrus tūkstoš gadus pastāvēja savā Baltijas jūras teritoriijā. Latviešiem pašiem ir jāpārstāv savas intereses, kā jau to mazāk vai vairāk dara citas varas. Tur jau radās latviešu tautas sabiedriskais līgums, kas tiek skaidrots satvērsmes preambulā un apstiprināts pašā Satvērsmē jeb Konstitūcijā.

    Padomāsim šodien, pēc tam kad Edvards Snoudens (Edward Snowden) atklāja Amerikas NSA (National Security Agency) nedienas darbus pret brīviem valsts iedzīvotājiem, bez savas pastāvošās ASV Konstitūcijas Amerikā ātri vien iegrimtu Padomju Savienības liktenīgā stāvoklī. Krievija, Padomju Savienība manitniece, savā vēsturē nav piedzīvojuse brīvību un demokrātisku pašnoteikšanu. Pat Latvijas okupācijas atbalstītājiem šeit nav ko lepoties. Krievijas izmisīgis stāvoklis arī nekaitē skaitam, pie Latvijas varas pastāvošiem, nekaunīgi virzīt Latviju uz austrumiem lai gūtu sev personīgus kārumus.

  10. Tedis Ērzlapa, Kārlis Galandrejs Atbildēt

    Paldies autoram!
    “Neļausim mūsu valstiskās un nacionālās pašapziņas atjaunotnes piedāvājumam izplēnēt nespējā un negribā atjaunoties! Sargāsimies būt tie, “kas, sevi projām sviežot, laimīgi” (Rainis). Visi, kuri domā līdzi notiekošajam, apņemsimies aizstāvēt vārdos, rakstos un darbos labu Satversmes preambulas piedāvājumu, neļausim vienaldzībai un cinismam to sagandēt!”
    Neļausim sagandēt Levita preambulu – rūpīgo un mūsu tautai vajadzīgo darbu! Preambulu pieņemt jau šajā Saeimā! Bez grozījumiem! Lai nesagandētu zinoša jurista Levita sabalansēto tekstu. Neviens deputāts nav kompetentāks par Egilu Levitu valsts tiesību jomā!

  11. Paldies Arnoldam Klotiņam!
    Nepieļausim kangariem un oligarhiem izsaimniekot Latviju!
    Priecīgus Ziemassvētkus un veselīgu Jauno gadu!
    Un svētā klusībā lai lūdzam Dievu:
    Ļauj dzīvot mūsu zemei tā, kā klājas,
    Liec, lai ir mazāk neauglīgu nievu,
    Lai esam un lai jūtamies kā mājās!
    / Jāzeps Osmanis/

  12. Paldies Tev, Arnold, par stiprajiem vārdiem

  13. Perambulas ideja ,tā pat kā Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas komisijas izveide nāk no augšas.Sabiedrības lielākai daļai t.s. ,,mazam cilvēkam ,, , ,vai reņģu ēdājam,, netiek prasīts izteikt savas domas. Ja arī prasītu droši vien atbildētu,ka vispirms vajadzīgs darbs un maize.

  14. Sajutu kārtējo reizi, latvieši ir stipri un nekur nepazudīs. Suņi dosies līdzi karavānām.

Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Tu nonāksi ellē!

Šonedēļ Latvijā ļoti mainīgi laika apstākļi, kad sals mijas ar atkusni un sniegs ar lietu.

Juris Ulmanis: Zaļais pūķis krievholisms (59)Parasti zaļo pūķi asociē ar alkoholismu. Situācija ar pāriešanu uz krievu valodu man atgādina klasisku atkarības modeli, kurā alkohola vietā lietojam krievu valodu. Tātad esam līdzatkarīgie. 
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (13)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat izglītības kvalitāti Latvijā?
Draugiem Facebook Twitter Google+