Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
18. janvāris, 2016
Drukāt

“Atalgojums – izcīnītā brīvība” (3)

Timura Subhankulova fotoTimura Subhankulova foto

“LA” 13. janvāra numurā Ģirts Zvirbulis publikācijā “Barikāžu dalībniekiem sola lielāku pensiju” rakstīja, ka Saeima sākusi skatīt likumprojektu “Par 1991. gada barikāžu dalībnieka statusu”, kas paredz palielināt pensijas un piedāvāt citus atvieglojumus. Lasītājiem jautāju: “Kā vērtējat šā likumprojekta ieceri – vai tāds ir nepieciešams?”

 

Lilita Klētniece Limbažu novadā: “Lasīju, ka paši barikāžu dalībnieki uzskata: grūti noteikt katra ieguldījumu. Un bažījas, ka šāds likumprojekts varētu radīt sašķeltību sabiedrībā.”

Jānis Gustsons Vaidavas pagastā: “Likumprojektā paredzētie pasākumi uzreiz prasītu milzu līdzekļus no valsts budžeta. Tāpēc šaubos, vai Saeima tādu pieņemtu.”

Valentīna Greidāne Jelgavā: “Piedalīšanās barikādēs bija pienākums pret valsti. Bet likums par barikāžu dalībniekiem nav vajadzīgs, jo visus toreizējos dalībniekus vairs nesaskaitīs: kāds vairs nevarēs pierādīt, ka piedalījies, un būs apvainojies. Manuprāt, mums sociālajā budžetā tik daudz naudas nav.”

Dzintra Kārkliņa Rīgā: “Vakaros barikāžu dalībniekiem nesu tēju. Barikādēs piedalījās daudzi, bet ne jau visi ir saņēmuši piemiņas zīmes. Man ir bažas, ka nepaliek kāds aizvainots. Pats lielākais atalgojums visiem bija prieks, ka izcīnīta brīvība.”

Anzelms Tamanis Valmierā: “Barikādes bija laiks, kad valdīja ļoti liels patriotisms. Mana sieva toreiz teica: “Nebrauc, man bail, ka nepazaudēju vīru un abus dēlus…” Toreiz strādāju Valmieras Viestura vidusskolā, un no mūsējiem brauca daudzi, kopā ar ģimnāzijas darbiniekiem – pilns autobuss. Rīgā sargājām centrālo pastu, kur atradās starptautisko sūtījumu daļa. Atceros, mums līdzās dežurēja Mālpils tehnikuma audzēkņi. Atminos dienu, kad Potreki rīkoja interfrontes mītiņu stadionā; nezinājām, kas sekos pēc tam… Man prieks, ka dēls, kurš jau bija nodienējis armijā, kopā ar toreizējiem studiju biedriem uz barikādēm pavadīja visu nedēļu. Man ir barikāžu dalībnieka medaļa, ir godaraksts. Nav vajadzīgs īpašs likumprojekts. Pats lielākais gandarījums, ka mums ir mūsu skaistā Latvija.”

Alvils Sausiņš Rīgā: “Būtu jau labi, ja valsts ar kaut ko palīdzētu barikāžu dalībniekiem. Taču man šis likumprojekts izraisa pretrunīgu attieksmi tāpēc, ka ne jau visi dalībnieki ir saņēmuši piemiņas zīmi vai pateicības rakstu. Ja viņi paliks malā, tas nebūs taisnīgi. Toreiz strādāju Organiskās sintēzes institūtā, un daudzi darbabiedri piedalījās barikādēs. Mūsu objekts bija telefonu centrāle Dzirnavu ielā. Sadalījāmies grupās, kurā laikā kurš dežurēs. Vēlāk institūts apbalvošanai ar piemiņas zīmi izvirzīja grupu vadītājus un citus aktīvākos cilvēkus. Man šī piemiņas zīme ir. Taču es justos nelaimīgs, ja man tiktu kādas priekšrocības, bet tādas nesaņemtu toreizējais kolēģis, kurš stāvēja barikādēs blakus, taču nav saņēmis oficiālu apliecinājumu par to.”

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Esmu ne tikai barikāžu pilna laika dalībnieks, bet arī nacionālās pretestības kustības dalībnieks-disidents, aktīvi cīnījies par Latvijas brīvību, pārcietis par to Krievijas lēģerus. Vai man vajadzētu par to kompensāciju no valsts? Nevajadzētu tad, ja valsts pēc brīvības atgūšanas būtu tāda valsts, par kādu es un man līdzīgie cīnījās, riskēja un cieta. Bet reālo varu pēc Latvijas atjaunošanas ( īpaši pēc 1995.gada pārņēma) partokrātija, kas ar savu atteikšanos no valsts līdzdalības ražošanā padarījusi Latviju par nepelnīti nabadzīgu, turklāt arī par beztiesisku valsti ar nesakārtotiem likumiem un ar tiesu patvaļu… Mēs cīnījāmies vismaz par tādu Latviju, kāda tā bija gados pirms okupācijas. Mēs cerējām, ka valsts pārvalde tiks sakārtota tā, lai valsts pati ražotu, pelnītu, un gādātu sev līdzekļus sociālajām vajadzībām, proti, lai tautsaimniecības ministrija būtu galvenā ražošanas organizētāja, valsts būtu stratēģisko nozaru īpašniece ( ostas, bankas, peļņu nesošo nozaru monopoliste…), bet tagad tas viss nodots privātajam biznesam, kas peļņu patur sev, maksājot valstij tikai mazu daļu. Varas partijas tādējādi ir atbrīvojušās no pūlēm ražot, pārtiek galvenokārt no nodokļiem, un tas jau nav vairs tas, par ko mēs cīnījāmies. Mūsu cerības uz tiesisku, pārtikušu valsti ir sagrautas. Man ir sajūta, ka esmu veltīgi cīnījies un cietis. Latvija varēja būt kā Luksemburga, Šveice, Zviedrija… Man ir tiesības prasīt no tādas Latvijas valsts pārvaldes kompensāciju līdzīgi, kā ir tiesības to prasīt no uzņēmēja, kas sapostījis manu projektu.

  2. Arī es ar saviem bērniem stāvējām sardzē Dzirnavu ielā pie telefonu centrāles, taču nekādi nevaram pierādīt to. Mums nekādas piemiņas zīmes neviens nedalīja.Vienīgi dēlam un viņa draugam darba vietā gandrīz izteica brīdinājumus par darba kavējumiem, lai gan neviens tur nestrādāja. Priekšnieks bija krievs.Interesanti, kādus labumus var solīt, un kam, ja daudzi, kuri stāvēja uz barikādēm to nevar pierādīt.

  3. idejas mērķis(kā arī citu izcelšanas ideju) ir šķelt sabiedrību.
    Šķeltu vieglāk manipulēt.
    Katram pa kapeikai, bet kāda efektivitāte !!!
    Ļeņins 17.gadā izmantoja Petrogradas vīna pagrabos esošos
    ne savus vīna krājumus.
    Nesaskatat analoģiju ?

Egils Līcītis: Valdības ideoloģijaAtskaitīdamies parlamentā, premjers Māris Kučinskis runāja diezgan skaidrā valodā, de iure proklamēdams pašrocīgi vadīto valdību kā nacionāli konservatīvu.
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Kāpēc man alga izmaksāta rubļos?

Kādā valūtā nodokļi, tādā arī alga

Ministru prezidents Māris Kučinskis pagājšnedēļ Saeimā uzstājās ar ikgadējo ziņojumu par valdības paveikto un iecerēto. Savā uzrunā viņš mudināja strādāt pie uzņēmējdarbības vides uzlabošanas, kā arī rosināja apsvērt iespēju ļaut uzņēmējiem iespēju maksāt nodokļus citās valūtās. “Vēl, domājot par izcilu uzņēmējdarbības vidi, kāpēc mums liegt uzņēmējiem iespēju maksāt nodokļus arī citās valūtās, ne tikai eiro? Es te neredzu nekādas problēmas. Domāju, nevienam nav noslēpums, ka Helsinku “Stockmann” lielveikalā pircējs, maksājot skaidrā naudā, var norēķināties arī Krievijas rubļos. Kas ir ieguvējs? Pircējs, uzņēmējs un Somijas valsts – tātad tās iedzīvotāji. Mums jādomā arī par šādām iespējām.”

Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (9)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat politiķu piemēru, pašiem kūtri iesaistoties zemessardzē?
Draugiem Facebook Twitter Google+