Mobilā versija
-2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
31. maijs, 2014
Drukāt

Aukstais ledus Āfrikas saulē. Saruna ar Pēteri Ustubu par tuksneša mācībām (1)

Ustubs

Pēc vairāk nekā gadu ilga relatīva miera perioda Rietumāfrikas valstī Mali atkal uzplaiksnījuši nemieri. Sadursmēs ar nemierniekiem valsts ziemeļos bojā gājuši Eiropas Savienības apmācītie karavīri. Centieni nodibināt miera sarunas ir pārrauti.

ES Ārējo attiecību dienesta Rietumu un Centrālās Āfrikas direktors Pēteris Ustubs tikko atgriezies darba vietā Briselē no nemieru plosītās zemes un atzīst, ka notikušais viņu ir nepatīkami pārsteidzis. “Mācos pacietību,” atzīst P. Ustubs, norādot, ka Centrālāfrikas Republika Eiropai un arī Latvijai būs vēl lielāks izaicinājums.

– Mali jau vairāk nekā gadu dien arī Latvijas karavīri, būdami daļa no ES spēkiem, kas apmāca Mali armiju. Ja neskaitām šo pēdējo incidentu, kāda ir situācija valstī pēc ilgā, smagā konflikta?


– Ja palūkojamies uz to progresu, ko esam sasnieguši gada laikā, tad grūti pat iedomāties, ka kaut kas tāds ir bijis iespējams – 
gan no donoru koordinācijas, gan politiskā procesa un vēlēšanu viedokļa. Es biju daudz optimistiskāks par Mali aizvadītajā nedēļā nekā patlaban, jo tie notikumi, kas risinājās Kidalā, ir atmetuši valsti vismaz divpadsmit vai pat vairāk mēnešus atpakaļ.

Vēl aizvadītajā nedēļā runājām ar Mali valdību par to, ka tuvākajā laikā tiks sāktas miera sarunas ar nemiernieku grupām, bija jau iezīmēts laiks, kad tas varētu notikt. Trauslais līdzsvars, visticamāk, ir pazaudēts.

– Vai, ņemot vērā šo situāciju, ir jēga, ka Latvijas un citu Eiropas valstu karavīri piedalās Mali armijas veidošanā?


– Tad, kad 2012. gadā notika apvērsums, bija grūti runāt par Mali armiju. Tie bija bruņoti cilvēki ar visai apšaubāmu bruņojumu, bez izglītības, valsts finansējuma, konkrētas komandas struktūras. Bija skaidrs, ka Mali armija jāveido no jauna, un tas bija Eiropas Savienības apmācības misijas galvenais uzdevums. Šis ir milzīgs darbs, kas turpināsies vismaz līdz 2016. gadam.

Taču tagad ES ir grūtā situācijā, jo tās vienības, kas piedalījās kaujās Kidalā, ir Eiropas apmācītas. Tās bija labākās apmācītās vienības, kas tika aizsūtītas cīnīties ar nemierniekiem laikā, kad mēs no savas puses vēlamies miera sarunas. Nevis armijai, bet valdībai ir jārisina miera sarunas, taču tas nenotiek.

Šie pēdējie notikumi liecina, ka Mali neizies no mūsu darba kārtības vēl pietiekami ilgu laiku. No vienas puses, tā ir liela Latvijas uzdrīkstēšanās pieņemt lēmumu, ka mēs piedalāmies ES apmācības misijā Mali, jo tā nav Latvijas komforta zona un tiešā ārpolitikas un drošības prioritāte, bet, no otras puses, tas parāda Latvijas spēju būt solidārai ar tiem lēmumiem, ko pieņem Eiropas Savienība, taču Latvijas izšķiršanās nosūtīt karavīrus uz Centrālāfrikas Republiku būs vēl lielāks solis.

– Kādēļ lielāks solis?


– Pirmkārt, tā būs skaitliski daudz lielāka misija. Otrkārt, ja salīdzinām abas vietas, tad Mali mūsu karavīri strādā apmācības misijā, bet Centrālāfrikas Republikā mūsu karavīri būs kaujas apstākļos, viņiem būs jāveic patrulēšana, un galvaspilsētā Bangi, kur viņi atradīsies, situācija nav visstabilākā.

– Cik smagi viss Centrālāfrikas Republikā ir, kur konflikta pamatā ir reliģisks naids starp musulmaņiem un kristiešiem? 


– Varbūt pati valsts teritorija nav pati nabadzīgākā, jo tur ir atrodami dažādi derīgie izrakteņi, taču cilvēki ir ļoti, ļoti nabadzīgi. Patlaban cilvēka dzīvība dažviet Centrāl­āfrikas Republikā nav vērtīgāka par zivju konservu kārbiņu, ko nespēj sadalīt, tāpēc cits citu nošauj. No 4,5 miljoniem cilvēku divarpus miljoniem ir nepieciešama humānā palīdzība, nerunājot par to, ka ievērojams skaits cilvēku atrodas bēgļu gaitās.

Ir diezgan dīvaini pamosties viesnīcā Bangi no tā, ka ārā ir apšaude. Vēl drausmīgāk ir tad, ja tev no rīta pastāsta, cik cilvēku ir gājuši bojā. Vai citā naktī pa viesnīcas logu redzi, ka daļa no mājām brutāli tiek nodedzinātas, jo cilvēki savstarpēji kaut ko nav sadalījuši. Centrāl­āfrikas Republikā ir jānodala divas lietas – drošības situācija, ko risina politiskā līmenī, un liela mēroga bandītisms, ko rada bruņotie grupējumi, kas izmanto sarežģīto situāciju, lai laupītu vai izspiestu naudu. Jau tagad Centrāl­āfrikas Republikā ir liela starptautiska bruņotā klātbūtne, bet es neesmu pārliecināts, ka tas spēks, kas patlaban tur atrodas, var atrisināt visas šīs drošības problēmas, un, iespējams, to nāksies palielināt. Labā ziņa ir tā, ka no septembra pievienosies ANO miera uzturēšanas spēki 12 000 cilvēku sastāvā.

Afrika– Kad tikāmies iepriekšējā reizē, aptuveni pirms gada, jūsu kabinetā pie sienas centrālajā vietā atradās Mali karte. Vai tagad to izkonkurē citas?


– Mali karte tur jo­projām ir, taču tai blakus ir Centrālāfrikas Republikas un Bangi karte, kas ir ļoti īpaša, jo tajā ar punktiem ir iezīmētas mājas, kas ir iznīcinātas. Tā atgādina par to, cik mežonīgi tas viss ir bijis. Trešā ir Ginejas līča karte, jo martā pieņēmām Ginejas līča stratēģiju un par tās ieviešanu man tagad ir jāatbild. Visdrīzākajā laikā uz šīs sienas parādīsies arī Nigērijas un tās apkārtējo valstu karte teroristiskā grupējuma “Boko Haram” un tā vairāk nekā 200 nolaupīto meiteņu dēļ.

– Mēs pirmīt mēģinājām saskaitīt valstis, kuras Āfrikā nekaro. To bija maz. Cik ilgi Āfrika vēl būs konfliktu kontinents?


– Desmit gadu laikā militāro konfliktu skaits Āfrikā ir samazinājies no piecdesmit uz 25 procentiem. Statistiski drošības situācija Āfrikā uzlabojas. Jautājums, vai mēs raugāmies uz Āfriku kā mūžīgu nabadzības kontinentu? Vai uz to, kāda tā varētu izskatīties nākotnē?

Āfrika patlaban ir visstraujāk augošais ekonomiskais kontinents pasaulē. Ir Āfrikas valstis, kuru ekonomiskā izaugsme sasniedz pat vairāk nekā desmit procentus. Āfrikā veidojas vidusšķira, kam būs liela ietekme nākotnē, un tas ir tādēļ, ka Āfrika kļūst bagātāka. Es arī Latvijai ieteiktu paskatīties uz Āfriku citām acīm.

Un vēl kāds aspekts – Ukraina. Var šķist, ka tie ir divi pretēji temati, taču, man jāteic, ka aukstā kara ledus Āfrikas saulē nav izkusis. Kā Āfrikas valstis balsoja ANO asamblejā par notikumiem Ukrainā? Atbalstīja Krieviju. Varbūt tas ir jautājums Latvijas ārpolitikai?

Jāatceras, ka Āfrikā joprojām ir daudz militārpersonu un politiskā elite, kas savulaik mācījusies Padomju Savienībā, un, protams, ka šie kontakti paliek. Šodien Krievijas diplomātijas arsenālā nav daudz augsta līmeņa vizīšu Āfrikā, bet ir daudz vizīšu Maskavā vai kontinentāla mēroga samitu. Nav arī apjomīgas attīstības sadarbības politikas, bet saglabājušies militāras sadarbības līgumi. Šī tad arī ir tā buķete, kas ir jāņem vērā, analizējot Āfrikas valstu balsojumu par notikumiem Ukrainā.

– Entuziasmu nomainījusi realitātes izjūta?


– Es neesmu kļuvis pesimistiskāks, bet gan pacietīgāks, jo zinu, ka lietas nenotiks tik ātri, kā cerēts un plānots. Taču tam ir sava vērtība. Šis laiks māca pacietību, un tās nekad nevar būt par daudz, īpaši jau tuksnesī, gan fiziskā, gan garīgā nozīmē. Tuksnesis pārbauda.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Palīdzēsim ar bruņojumu Atbildēt

    Varbūt pati valsts teritorija nav pati nabadzīgākā, jo tur ir atrodami dažādi derīgie izrakteņi, taču cilvēki ir ļoti, ļoti nabadzīgi un cilvēka dzīvība nav vērtīgāka par zivju konservu kārbiņu, ja nespēj sadalīt, tāpēc cits citu nošauj.— Ja ir derīgie izrakteņi, tad kāpēc cilvēki ir tik nabadzīgi?

Draugiem Facebook Twitter Google+