Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
28. augusts, 2012
Drukāt

Bijušais Ēlertes padomnieks Lindermana partijā

Foto - LETAFoto - LETA

Kur ir, tur rodas. Par pievienošanos Lindermana partijai paziņojis Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieks, politikas zinātnes doktors Andrejs Berdņikovs. Lai gan zinātniskie tituli šoreiz nav tik svarīgi, galvenais ir Latvijas Republikas pilsonība, kas nav partijas līderiem Lindermanam un Osipovam, bet bez kuras nevar piedalīties vēlēšanās.

 

Kā zināms, tieši tāds ir nesen izveidotās un laipni piereģistrētās partijas “Par dzimto valodu” mērķis. Politiskā vara, ja precīzāk.

Pats par sevi šis gadījums varbūt pat neizpelnītos īpašu uzmanību. A. Berdņikovs ir izgājis “iesvētību” – uzrakstījis vairākus attiecīgas ievirzes rakstus, devis intervijas, kurās, piemēram, aģitē par Latviju kā divkopienu valsti (skatīt žurnālistes Daces Kokarevičas rakstu “No pētnieka gaida lielāku skaidrību” “Latvijas Avīzes” 23. augusta numurā) un tā tālāk. Tomēr ir kāds “bet”. Ne tik sen šis pats Berdņikovs bija kultūras ministres Sarmītes Ēlertes (“Vienotība”) padomnieks integrācijas (!!!) jautājumos. Un, kā zināms, tieši S. Ēlertes vadībā tika izstrādātas un pieņemtas valdībā integrācijas pamatnostādnes, kas balstītas uz latvisko identitāti – latviešu valodu, kultūru, sociālo atmiņu. Un Berdņikovam pret to it kā neesot bijis iebildumu. Kur nu – viņam vajadzēja kļūt par to personu, kas šīs pamatnostādnes izskaidro mazākumtautībām, vismaz tai daļai, kurai latviskums nederdzas pēc definīcijas. Pats Berdņikovs tolaik pauda atbalstu gan krievu skolu reformēšanai, gan satraucās par latviešu valodas apdraudējumu lielajās pilsētās.

Vai tiešām Ēlerte savā kabatā audzējusi “čūskulēnu”? Drīzāk te varētu būt runa par kādu aizvainojumu. Ministres padomnieka amats bija diezgan cerīgs sākums, lai turpinājumā kļūtu par ierēdni vai ieņemtu kādu citu nozīmīgu posteni. Taču līdz ar varas maiņu Kultūras ministrijā šīs ilūzijas zuda. Bijusī priekšniece par sevi parūpējās, par padomnieku ne.

Varbūt attiecībā uz dažām personām integrācijas pamats ir pavisam vienkāršs – ne jau valoda, kultūra vai vēsture. Ja ir amats un materiālais nodrošinājums, tad arī lojalitāte būs, ja nav, tad meklēs patvērumu pie valsts grāvējiem. Kā dzied kādā dziesmiņā: “Jo mēs dzīvojam materiālā pasaulē…”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+