Latvijā
Kriminālziņas

Cilvēks nomira, rokot grāvi. Kas vainīgs? 5


Darbiem, kad pie mājas privātā zemē jānomaina ūdensvads, nemainot tā atrašanās vietu, pašvaldības būvvaldei projekts nav jāiesniedz. Atbildību par darbiem uzņemas darbu organizētājs: vai nu pats īpašnieks, vai viņa līgtie cilvēki vai uzņēmums. Ilustratīvs attēls
Darbiem, kad pie mājas privātā zemē jānomaina ūdensvads, nemainot tā atrašanās vietu, pašvaldības būvvaldei projekts nav jāiesniedz. Atbildību par darbiem uzņemas darbu organizētājs: vai nu pats īpašnieks, vai viņa līgtie cilvēki vai uzņēmums. Ilustratīvs attēls
Foto – SERATO/SHUTTERSTOCK

Pirms četriem gadiem, 2014. gada 18. aprīlī, rokot grāvi pie kādas privātmājas Garkalnes novada Langstiņos, nomira cilvēks. Tika ierosināts kriminālprocess un pagājušā gada oktobrī krimināllieta tika nodota iztiesāšanai Rīgas rajona tiesai. Par darba aizsardzības prasību neievērošanu, kā rezultātā gājis bojā cilvēks, apsūdzēts Sergejs Zagarskihs. Viņš bija bojāgājušā cilvēka darba devējs – nu jau likvidētā uzņēmuma SIA “Atrium” valdes priekšsēdētājs, vienlaikus arī cilvēks, kas bija atbildīgs par darba drošību. S. Zagarskiham draud cietumsods līdz pat pieciem gadiem. Apsūdzībā prokuratūra vēl norāda, ka saistībā ar ūdensvada pieslēguma izbūves veikšanu S. Zagarskihs neesot vērsies pie būvkomersanta, kurš ir tiesīgs veikt ūdensvada pieslēguma izbūves rekonstrukciju un/vai izstrādāt tā tehnisko shēmu, kā arī neveica pienācīgu kontroli būvobjektā.

No izmeklēšanas materiāliem izriet, ka raka vairāki norīkoti uzņēmuma darbinieki, tostarp elektromontieris, kura darba pienākumos neietilpa zemes rakšanas darbi. Atrodoties aptuveni 1,6 metru dziļā tranšejā un izraisoties zemes nogruvumam, kur atradās svešķermenis, iespējams, bruģakmens, dzīvībai bīstamus miesas bojājumus – trulu vaļēju galvas traumu – guva elektromontieris, no kā iestājās viņa nāve.

No kā tieši gūta trauma, ekspertīzē nav konstatēts. Tas varējis būt kāds akmens, bruģakmens, kuri gan bija noņemti un salikti blakus tranšejai, bet kāds varējis tomēr iekrist, vai kāds cits priekšmets. Saprotams, ka pēc glābšanas darbiem bija grūti konstatēt konkrēto priekšmetu.

Jau notikušas vairākas tiesas sēdes. Principā notikušā būtība ir skaidra. Strīdi ir un vēl būs par dokumentiem un detaļām, kas arī noteiks, kas ir atbildīgs par notikušo: darba devējs vai kāds cits, bet varbūt pats bojāgājušais 33 gadus vecais Dmitrijs. Pagājšnedēļ tiesas sēdē liecināja viņa padotais grāvja rakšanas darbos Ainārs, kura teiktais varbūt arī ne visās detaļās atbilda citu cilvēku liecībām un lietā esošajai informācijai, tomēr ļauj rekonstruēt notikušo.

 

Kolēģa liecība

Ainārs, cilvēks jau labos pusmūža gados, tiesā sacīja, ka, lai darbi ātrāk veiktos, bija līdzi paņēmis savu dēlu Lauri. Tas esot bijis darbs trijām četrām stundām. Pats stāvējis malā, jo sāpējusi mugura. Viņš pametis malā izraktās smiltis. Bijis jāizrok 6 – 7 metrus garš grāvis, kur ielikt jaunu ūdensvada cauruli. Jaunie vīrieši bija strādājuši kādu pusstundu, katrs no sava gala, līdz notika nelaime. Grāvja slīpums mājas virzienā bijis 30 – 40 centimetri. Ainārs lēš, ka nogruvuma brīdī grāvis bijis aptuveni 1,2 metrus dziļš un ap metru plats. Virskārta bijusi 50 – 60 centimetrus sablīvēta melnzeme, apakšā smiltis, kas ik pa brīdim nobrukušas. Pēc vienas no tādām reizēm Dmitrijs sirdīgi nolamājies, bet pēc piecām minūtēm sekojis liktenīgais nogruvums. Ainārs tajā brīdī atradies pāris metru attālumā.

“Ne visai redzēju notikuma brīdi. Dmitrijs bija pieliecies, droši vien pie vecā ūdensvada, lai to attīrītu no smiltīm. Viss notika ļoti ātri. Dēlam, kurš bija ar muguru pret Dmitriju, arī smiltis līdz ceļiem iebruka, viņš vispirms sevi izkārpīja un, redzot, kas noticis ar Dmitriju, kliedza: “Palīgā! Palīgā!” Es ielēcu pie Dmitrija un kārpīju ar rokām nost no galvas zemi. Viņš bija pilnībā aprakts. Tad pievienojās dēls, bet es skrēju pie saimnieka. Atskrēja saimnieks ar kaimiņu, arī viņi kārpīja zemi nost ar rokām. Ar lāpstām neriskējām. Galvu atrakām, bet nebija vairs dzīvības pazīmju, pa degunu tecēja asinis. Tālāk jau raka glābēji, kurus izsauca saimnieki un kuri bija ātri klāt,” liecināja Ainārs, kurš bija Dmitrija palīgs un savu priekšnieku raksturoja kā labu puiku. Kopā elektrību vilkuši, arī rakšanas darbi veikti, bet pārsvarā ar tehniku, ne lāpstām. Tranšeju ūdensvadam rakuši pirmoreiz.

Arī konkrētajos darbos kā galvenais bija norīkots Dmitrijs. Ainārs liecina, ka tieši viņš pieņēmis lēmumu nelietot veidņus, kas gan bijuši paņemti līdzi busiņā. Parasti jau tos liekot, kad grāvis sasniedz divu metru dziļumu. Bijuši darba apģērbā un galvā cepures ar plastmasas ielikņiem – šīs cepures varēts lietot ķiveru vietā. Bruģis likts trīs metrus no grāvja.

Ainārs liecināja, ka firmas vadītājs Sergejs Zagarskihs divas trīs dienas iepriekš esot izstāstījis par darba drošību konkrētajā objektā, par ko arī parakstījušies. Katru mēnesi tikusi veikta darba drošības instruktāža, par ko vienmēr parakstījušies, arī mutiski priekšnieks stāstot, ka vienmēr jāievēro darba drošība.

Darba inspekcija norādījusi, ka reāli darba drošība netikusi ievērota (nav lietoti veidņi, izraktā grunts nav bijusi drošā attālumā), taču ar papīriem viss kārtībā: apmācība par darba aizsardzību veikta, tajā skaitā arī instruktāža darba vietā – 15 dienas pirms traģēdijas.

 

Sieva: “Dmitrijam nebija jārok!”

Dokumentiem netic bojāgājušā sieva Olga. Pirmkārt, S. Zagarskiham bijušas piecas dienas laika, lai sakārtotu dokumentus, otrkārt, viņa netic, ka vīrs 3. aprīlī parakstījies par darba drošību objektā, kur bija paredzēta rakšana.

“18. aprīlī, Lieldienās, Lielajā Piektdienā, man bija jāatlido no komandējuma, un Dmitrijs bija apsolījis atbraukt pakaļ uz lidostu. Bet 17. aprīlī viņš zvanīja un teica, ka netiekot, jo negaidot parādījies objekts, kurā jābūt, par ko iepriekš nav zinājis. Viņš bija elektromontieris, bet viņu aizsūtīja rakt! Un tagad grib uztaisīt vēl par vainīgo notikušajā un savā nāvē!” sašutusi Olga, kura ļoti mīlējusi savu vīru un joprojām par viņu sēro.

Iespējams, nekādu tiesas darbu nebūtu, ja S. Zagarskihs būtu izrādījis lielāku līdzjūtību un sapratni. “Ne Sergejs, ne viņa tēvs, kurš tolaik vadīja uzņēmumu “SZMA Būve”, kas bija Sergeja firmai “Atrium” mātes firma, man pat nepiezvanīja. Pašai bija jāzvana. Abi taisnojās, ka Lieldienas taču… Nuja, vieniem svētki, man bēres. Paldies, ka Sergeja tēvs apmaksāja vīra bēres, bet domāju, ka ne dēlam, ne tēvam notikušais nav mācība. Man lika parakstīties, ka vīra pēdējo algu dabūšot tad, ja neizvirzīšot nekādas pretenzijas. Neparakstīju. Nolīgu advokāti, kuru pilnvaroju vienoties, tad neizvirzīšu pretenzijas. Nepiekrita. Es neko neprasu sev, es prasu bez tēva palikušam bērnam,” man stāsta Olga. Viņa prasa, lai viņas un Dmitrija dēlam, kuram tagad ir 14 gadi, katru mēnesi līdz pilngadībai Dmitrija darba devēji maksātu kompensāciju minimālās mēnešalgas apmērā.

Bet vispirms Olgai vajadzējis trīs gadus cīnīties, lai Valsts policija vispār virzītu krimināllietu uz tiesu – palīdzējušas tikai nemitīgas sūdzības prokuratūrā.

Olga ar Dmitriju bijuši ļoti laimīgi, turklāt vīrs bijis ļoti sportisks un trenēts – kopā ar dēlu gājis uz cīņas sporta treniņiem, agrāk ar panākumiem piedalījies pauerliftinga sacensībās. Tiesa, bijis neliela auguma – 170 centimetri, kas varbūt arī nospēlēja savu lomu traģēdijā.

 

Par rakšanu atbild darbu organizētājs

Sergejs Zagarskihs ir jauns, pieklājīgs vīrietis un garās sarunās ar mani neielaižas. Nolīdzis pieredzējušu advokātu Aivaru Purmali, kurš norāda, ka apsūdzība balstās uz to, ka nav ievērotas darba drošības prasības, ka S. Zagarskiham kā atbildīgajam par drošību būtu bijis jābūt klāt rakšanas darbiem. Savukārt aizstāvība balstās uz to, ka S.  Zagarskihs ievērojis un izpildījis visas prasības, ko tolaik noteikuši Ministru kabineta noteikumi, arī projekts šādiem rakšanas darbiem neesot bijis vajadzīgs. Mājas īpašnieks pat esot zvanījis uz Garkalnes pašvaldības būvvaldi, kur kāds darbinieks, kura vārds nav zināms, arī atbildējis: projekts neesot vajadzīgs, rociet droši.

Tagad uz tiesu izsauktais Garkalnes novada būvvaldes vadītājs Jānis Dambis gan nezināja pateikt: vajadzēja vai nevajadzēja projektu.

Bet kā tad bija tad un kā ir tagad? Kā zināms, pēc Zolitūdes traģēdijas 2013. gada 21. novembrī, kad sabruka lielveikals “Maxima”, daudzi noteikumi būvniecībā kļuvuši stingrāki. Taču, kā man paskaidroja Ekonomikas ministrijas Būvniecības politikas departamenta direktores vietnieks Andris Lazarevs, ne aprakstītā notikuma laikā, ne tagad šāda veida darbiem, kad pie mājas privātā zemē jānomaina ūdensvads, nemainot tā atrašanās vietu, pašvaldības būvvaldei projekts nav jāiesniedz. Atbildību par darbiem uzņemas darbu organizētājs: vai nu pats īpašnieks, vai viņa līgtie cilvēki vai uzņēmums.

Tomēr tas, ka nav nepieciešams projekts, nenozīmē, ka nav jāievēro darba drošības noteikumi, – tie tāpat jāievēro atbilstoši likumiem, un par to atbild darbu organizētājs.

No tā var secināt, ka Langstiņu krimināllietas iznākums atkarīgs no tā, ko tiesnese Ilona Ozoliņa-Kļaviņa atzīs par darba organizētāju: uzņēmuma vadītāju vai pašu bojāgājušo, kurš ticis norīkots par galveno objektā.

LA.lv