Kultūra
Teātris un kino

Cīņa ir par labo. Saruna ar Vilni Kalnaelli1


Vilnis Kalnaellis
Vilnis Kalnaellis
Foto: Anda Krauze

Nupat no Berlīnes kino festivāla atgriezusies un no 22. februāragan kinoteātros visā Latvijā, gan platformā “Shortcut” skatāma animācijas filma “Lote un pazudušie pūķi”. Jau trešā un, kā sola autori, noslēdzošā filma ir suņumeitenes Lotes kārtējais piedzīvojums. Par tās tapšanu, kā arī producenta dzīvi stāsta Vilnis Kalnaellis.

Starp filmām, ko Vilnis Kalnaellis producējis, ir gandrīz vai tikai animācija, un tikai neliels skaits dokumentālo filmu un viena kopprodukcijas spēlfilma. Kādēļ tā?

Jo animācijas mūžs ir daudz ilgāks nekā spēlfilmām vai dokumentālām filmām, uzskata Kalnaellis. Tā ir uztverama diezgan vienādi gan Tālajos Austrumos, gan Amerikā, gan Āzijā, gan Skandināvijā.

Kādi bija tavi paši pirmie animācijas projekti?

Pirmoreiz es pieteicos, kad studija “Dauka” meklēja filmas direktoru, tad mēs veidojām “Nesu un Nesiju”. Savukārt pirmā pilnmetrāžas filma kā producentam bija “Kaķīša dzirnavas”, kurai tieši šogad aprit 25 gadi.

Vai tu atceries, kāda bija tava pirmā saskare ar animāciju? Bērnības mīļākā filma?

Mani uzrunāja ļoti daudzas, arī Rozes Stiebras filmas, tās bija tuvas tādai iekšējai sajūtai. No tā, ko bieži rādīja, protams, “Pagaidi tikai”. No bērnības filmām – “Ezītis miglā”.

Vai animācija ir kino žanrs, kas primāri domāts bērnu auditorijai?

Animācijas kino ir māksla, kura ir domāta ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, jo caur animācijas filmām var izteikt, pateikt un norādīt, un runāt par tādām lietām, ko vizualizēt caur aktierfilmu ir sarežģīti. Es šo viedokli apzināti kultivēju, sadarbojoties ar Signi Baumani, Jurģi Krāsonu, Vladimiru Leščovu, Aiju Bleju.

Kādas ir animācijas priekšrocības salīdzinājumā ar spēlfilmu? Ko tur var paveikt labāk?

Visu, ko prāts atļauj izdomāt, jebkuru domu, ideju. Šobrīd, protams, arī aktierfilmās tehnoloģijas un virtuālās realitātes programmas ļauj no skaistules uztaisīt briesmoni, cilvēku pārvērst par šimpanzi utt. Bet tik un tā, arī spēlfilmās principā tie ir animācijas efekti, kuri tiek izmantoti.

Publicitātes foto

Kā tu izvēlies filmas, pie kurām strādāt?

Es izvēlos strādāt ar autoriem, kuri ir talantīgi, spējīgi, kuriem ir ko teikt. Vladimirs Leščovs meklēja, kur realizēt savu ieceri, es teicu – man patīk tava ideja, strādājam kopā. Citreiz ieraugu ļoti talantīgu mākslinieku, teiksim, Andreju Prigičevu – tad es mēģinu atrast viņam piemērotu režisoru.

Piemēram, filmiņai “Kad āboli ripo” bija Andreja izveidoti tēli, ideāli piemēroti maziem bērniem, tad tika iesaistīti scenārija autori, Māra Liniņa un Andris Akmentiņš, un filmu režisēja Reinis (Kalnaellis). Skatos uz jauniem talantiem, lai iesaistītu viņus profesionālajā vidē. Daži turpina savu dzīves pamatprofesiju animācijā, citi aiziet uz reklāmas aģentūrām.

Kādas šobrīd ir aktuālās tendences animācijā?

Animācija virzās uz virtuālo realitāti, aiziet no klasiskās, skaistās, zīmētās animācijas. Bet, kad, piemēram, es satikos ar Disneja kanāla cilvēkiem, kas iepērk filmas, es prasīju viņiem, vai jūs tikai tās 3D vēlaties? Nē, viņi skatās uz to, lai būtu asprātīgi, jebkurā tehnikā, galvenais, lai stāsts ir izstāstīts, saprotams.

Vēl ir tāda tendence, ka animācija ielaužas spēlfilmās, dokumentālo stāstu izstāsta caur animāciju.

Iepriekšējā gada Oskaros apbalvotais “Mīlošais Vinsents” ir aktierfilma, kas tiek animatoriski pārzīmēta vai eļļota. Mēs pieturamies pie klasiskās 2D animācijas, protams, vairs neizmantojam papīru, tomēr tāpat mums ir jāuzzīmē kadrs, lai tas izskatās skaisti.

Berlīnes kino festivāla programmā “Generation” iekļauta jaunākā jūsu studijas filma – ilgi gaidītā “Lote un pazudušie pūķi”. Ticējāt, ka filma tiks atlasīta?

Ņemot vērā, ka iepriekšējās divas filmas Berlīnes kino festivālā tika rādītas, tad, protams, man bija cerība. Viņi izvēlas no 3000 filmām, pasaulē ir ļoti daudz animācijas filmu, kuru veidotāji savu darbu gribētu redzēt Berlīnē, turklāt mēs konkurējām ar spēlfilmām. Domāju, ka Berlīnes festivāla vēsturē nav bijis gadījuma, kad viņi rāda filmu par vienu varoni, vai tā būtu aktieru vai dokumentālā filma, trīs reizes. Iemesls tam varētu būt – viņi vēlas parādīt šo filmu ne tikai žūrijai, bet arī saviem bērniem.

Šī jau būs trešā pilnmetrāžas filma par Loti. Kāpēc, tavuprāt, šīm filmām tik labi veicas?

Es domāju, ka tas ir pozitīvisms un arī diezgan daudz humora. Šajās filmās mums nav konflikta starp labajiem un sliktajiem, cīņa ir par labo – būt pirmajam, uzvarēt konkursā.

Arī jaunākajā filmā personāži it kā nevar sadzīvot kopā un strīdas par kaut kādām lietām, par biksēm, piemēram. Visi šie sadzīviskie konfliktiņi balstās uz mūsu īpatnībām, cilvēciskajām īpašībām, un filmas tēli, lai gan ir dzīvnieciņi, patiesībā esam mēs paši.

Filma ir krāsaina, koša, ļoti pozitīva, stāsta pamatvērtība ir draudzība.

Tā ir filma visai ģimenei, to var skatīties gan mazi bērni, gan pieauguši cilvēki. Tas arī ir iemesls, kāpēc to arī citās valstīs demonstrē ar panākumiem.

Kurās valstīs Loti skatās vislabprātāk? Un kuras zemes ir vistālākās, kurp aizceļojušas iepriekšējās Lotes filmas?

Pirmā Lote ir izrādīta kādās četrdesmit piecās valstīs, otrā Lote – divdesmit trīs valstīs. Vēl šobrīd pirmā Lote tiek izrādīta Francijas kinoteātros kādās 150 pilsētās. Amerikā, piemēram, iepriekšējās ir izrādītas, un tagad viņi grib arī jaunāko filmu. Mēs rūpējamies par to, lai Lote tiktu rādīta gan Ķīnā, gan Indijā, gan Amerikā, gan Skandināvijā.

Kā notiek jūsu sadarbība ar igauņiem, kur un kā tiek izstrādāti filmu varoņu tēli?

Igaunis Heiki Ernits sen, sen, pirms kādiem divdesmit gadiem, radīja seriālu. Tālāk jau sekoja “Lote no izgudrotāju ciema”, kad mēs uzdevumus sadalījām tā, ka Laima Puntule izstrādā fonus, ārskatus, savukārt Heiki Ernits – iekšskatus. Dziesmu autors Renārs Kaupers iedziedāja arī krievu dziesmas, kurām Sergejs Timofejevs uzrakstīja vārdus.

Filmā “Lote un pazudušie pūķi” zinātnieki Kārlis Jenots un Viktors Vīķis ceļo apkārt, ierakstot tautas mūziku – kurš izvēlējās šīs melodijas? Vai starp tām ir arī autentiskas igauņu tautas dziesmas?

Ne tikai, arī latviešu un vācu. Renāram tas bija izaicinājums. Režisors Jano Poldma arī dalījās ar domām, kādas tautas dziesmas viņš gribētu dzirdēt filmā.

Viens no scenārija autoriem ir arī Latvijā pazīstamais igauņu autors Andruss Kivirehks – vai filmas pamatā ir grāmata?

Nē, visas grāmatas, kas ienākušas Latvijas tirgū, ir balstītas uz filmām. Kad pirmā filma tika izveidota, bija ļoti labas atsauksmes no skatītājiem, radās interese no izdevējiem, no šokolādes rūpnīcām, apģērbu ražotājiem utt. Vēlāk jau Igaunijā tika izveidots tematiskais parks “Lotes zeme”, tas viss sāka dzīvot savu dzīvi.

Publicitātes foto

Kas vēl šobrīd top studijā?

Saistītie raksti

Mēs esam pabeiguši “Trako lapsu”, Agnesei Aizpurietei tā ir debija animācijā – šai īsfilmai viņa ir gan scenārija autore, gan māksliniece un režisore, savukārt grupai “Carnival Youth” – debija mūzikas, skaņu celiņa izveidē. Pirmizrāde septiņas minūtes garajai filmai “Trakā lapsa” notiks kopā ar “Loti un pazudušajiem pūķiem”, ne tikai pirmajā seansā, bet arī visos kinoteātros Latvijā. Vēl studijā top ļoti skaista filma “Ābolrauša šūpuļdziesma”. Tā būs pilnmetrāža, kas tiks pabeigta 2020. gadā.

 

Vilnis Kalnaellis

1995. gadā dibināja filmu studiju “Rija”.

Tajā tapušas daudzas godalgotas animācijas filmas, strādājuši režisori Vladimirs Leščovs, Jurģis Krāsons un Reinis Kalnaellis.

Bijis kopproducents Sergeja Lozņicas, Pītera Grīneveja filmām.

LA.lv