Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
27. jūlijs, 2016
Drukāt

Tallinas Dziesmu svētku estrādē – arī dušas, alus un alpīnisti (2)

Foto - visitestonia.com, Avots: Eesti Laulu- ja Tantsupeo SAFoto - visitestonia.com, Avots: Eesti Laulu- ja Tantsupeo SA

Kaimiņos – citi mērogi

Lai gan Rīgas un Tallinas Dziesmu svētku estrādes ir dzimušas aptuveni vienā un tajā pašā laikā, to apsaimniekošanas  metodes pamatīgi atšķiras. Igauņu piemērs Latvijai varētu būt pamācošs.

Pavisam drīz atskanēs starta šāviens Somijas (2017) un visu triju Baltijas valstu (2018) neatkarības simtgades atzīmēšanai, kuras garīgā kulminācija Latvijā (2018) un Igaunijā (2019) būs Dziesmu svētki. “Kultūrzīmes” jau vairākkārt vēstījušas par igauņu pragmatisko gatavošanos valsts simtgadei. Reizēm tiešām nevar saprast, kāpēc, dzīvojot līdzīgās politiskajās iekārtās, citu Baltijas valstu politiķi, tautsaimnieki un pat ierindas ierēdņi daudzos jautājumos bijuši vismaz pussolīti priekšā Latvijai. Šoreiz interesējāmies par tiešām sāpīgu jautājumu, kas skar Latvijas un kaimiņvalstu koru dziedāšanas kultūru un attīstību un Dziesmu svētku procesu kopumā, – izpētījām, kā tas nākas, ka Tallina un Viļņa savulaik, 20. gs. 60. gados, ir tikušas pie tik labas Dziesmu svētku estrādes ar tik lielu ietilpību, kā igauņi apsaimnieko savu estrādi un – ko latviešiem no tā būs mācīties pēc beidzot no mūžīgā sastinguma zonas izkustinātā Mežaparka estrādes rekonstrukcijas projekta īstenošanas.

Pēdējā gada laikā Tallinas Dziesmu svētku estrādi esmu apmeklējusi divas reizes. Pirmā bija 2015. gada novembrī, drēgnā un lietainā dienā. Esmu vairākkārt bijusi arī rudenīgajā Mežaparka estrādē – tur, liekas, gaisā virmo aizgājušo Dziesmu svētku skaņas. Tallinā bija citādi – aizskatuves restorāns pilns pusdienlaika ēdāju, zem estrādes kupola virvēs karājās alpīnisma skolas audzēkņi un pie ievērojamā kordiriģenta un komponista Gustava Ernesaksa (1908 – 1993) vairāk nekā divus metrus augstā bronzas pieminekļa lielai Sanktpēterburgas tūristu grupai gide krievu valodā stāstīja par Igaunijas dziesmoto revolūciju. Gustavam Ernesaksam tajā bija nozīmīga loma – viņa komponētā dziesma “Mu isamaa on minu arm” (“Mana dzimtene ir mana mīlestība”) ar dzejnieces Lidijas Koidulas (1843 – 1886) vārdiem kopš 1947. gada Igaunijas PSR Dziesmu svētkiem kļuvusi par Igaunijas neoficiālo himnu, un ik reizi svētku noslēgumā dziedātāji un skatītāji to izpildīja kopā – gluži kā mūsu “Pūt, vējiņus”.

Otrreiz estrādi aplūkoju pirmsjāņu laikā. Šīs vasaras programmā ievēroju, ka tur vai ik nedēļu notiek koncerts, izstāde vai sporta pasākums. Ar nenovīdīgām domām lasīju 16. jūlija “Elektroniskās mūzikas ģimenes festivāla” reklāmas rindas: “… festivāls notiek jau piekto vasaru un par vienu no tā vērtībām uzskatāma nelielā klausītāju auditorija – divdesmit tūkstoši.” Acīmredzot skaitliski mazākajā kaimiņvalstī ir pavisam citi mērogi…

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Kas tur ko brīnīties: mūsu KM ar galvu nekad nan draudzējusies ,un, neizskatās, ka kaut kas mainīsies. Vismaz Melbārdes ērā noteikti ne. Protams, estrāde ir Rīgas īpašums, bet neracionālā, tikai un vienīgi padomju tradīcijās balstītā izpratne par kultūrpolitiku, tai skaitā Dziesmu svētkiem ir KM atbildība.

  2. Kas tur ko brīnīties: mūsu KM ar galvu nekad nan draudzējusies ,un, neizskatās, ka kaut kas mainīsies. Vismaz Melbārdes ērā noteikti ne. Protams, estrāde ir Rīgas īpašums, bet neracionālā, tikai un vienīgi padomju tradīcijās balstītā izpratne par kultūrpolitiku, tai skaitā Dziesmu svētkiem ir KM atbildība.

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+